Durvju spraugā parādās resnā sarga smīnošā seja.
— Ir gan zelta laiki pienākuši, — viņš palaiž smieklu. — Kad es sēdēju tuptūzī, man gan neļāva tikties ar savu veceni…
Un tad istabā ienāk Taimiņš.
— Nora!… Tu!… Beidzot!…
— August!
Taimiņš metas pie Eleonoras. Izzūd apkārtne, aizmirstas visi jautājumi un šaubas. Uz āru laužas ilgus gadus krātais maigums, kuru pēkšņi vairs nevar ne mirkli valdīt, vārdus aizstāj glāsti, un katrs pieskāriens šķiet runājam skaidrāku valodu nekā sakarīgākie teikumi…
Tad Taimiņš maigi atņem Eleonoras galvu no sava pleca, ilgi ieskatās viņas sejā:
— Tu nemaz neesi pārvērtusies, Nora…
— Nemelo! — Eleonora izkliedz šo vārdu bez jebkāda niknuma. — Pārdzīvotais nevar neatstāt pēdas. Tev jāzina, par ko esmu kļuvusi! Klausies!…
Taimiņš klausās. Reizēm gan gribas ar skūpstu apturēt rūgto vārdu straumi. Bet viņš to nedara. Viņš saprot, ka tā ir iekšēja nepieciešamība, kas liek Eleonorai atcerēties visas savas ilgas, sāpes, vilšanās, — citādi viņa nosmaktu. Un Eleonora stāsta — par savu dzīvi pēdējos okupācijas mēnešos; par vientuļām pastaigām gar jūru, kas šķīra viņu no Kristportas un mīļotā; par vācu kuģi, kas nodzēstām gailas ugunīm peldēja gar šo klinšaino krastu, un par matrozi, kas neļāva viņai mesties pār bortu; par verga darbu kādā pazemes rūpnīcā un par pārpildītajiem lopu vagoniem, kuros latviešus transportēja tālāk uz rietumiem; par sabiedroto bumbu uzlidojumos grūstošo Mamburgu un angļu karaspēka ienākšanu; par diviem nebeidzamiem gadiem pārvietoto personu nometnē, par trūkumu un slimībām, par mokām un pazemojumiem, kādus nācās ciest gan no administrācijas, gan no pašu varasvīriem.
— Divreiz pie mums bija krievu repatriācijas misijas pārstāvji. Daudzi aizbrauca. Bet es taču liecos pie tevis!… Kad beidzot izdevās atbraukt šurp, tevis vairs nebija Kristportā… Tu negaidīji mani, August.
— Es devos pretī padomju karaspēkam. Tā bija vienīgā iespēja ātrāk atgriezties dzimtenē, pie tevis.
— Un ja tu būtu zinājis, ka es ieradīšos Kristportā?
Lūk, jautājums, ko viņš pats sev šorīt uzdevis! Agrāk vai vēlāk uz to jāatbild. Jāatbild godīgi, nedomājot par iespējamām sekām. Bet viņš vairs nespēj iztēloties, ko būtu darījis pirms desmit gadiem, zina tikai, kā rīkoties tagad, ja atkal vajadzētu izšķirties.
— Es tāpat butu devies pretī mūsu vienībām, — Taimiņš noglāsta Eleonoras matus. — Bet tu? Kāpēc tu vēlāk neatgriezies Rīgā?
— Es?… Vai tu domā, ka tas ir viegli? Vai tu vispār zini, ko šeit stāsta par dzīvi Latvijā? Pat aizrakstīt baidījos, lai tev nekaitētu, ja vien esi vēl dzīvs… Pat to nezināju… Saki tu man, August, uz ko es varēju cerēt?
Taimiņš paliek atbildi parādā — tiešām bija brīži, kad viņš pats necerēja, ka viņu tik ātri atbrīvos no filtrācijas nometnes.
— Ne jau grūtību es baidījos, August, nē! — Eleonora turpina. — Arī šeit mana dzīve bija viens vienīgs ļauns murgs…
— Nerunāsim vairs par to, — Taimiņš viņu pārtrauc. — Tagad viss būs labi! Tagad mēs esam kopā!
Eleonora raud, bet jau pēc mirkļa pasmaida caur asarām.
— Cik laimīga esmu, ka tu vēl mīli mani lāpāt kā toreiz! — viņa atliec Taimiņa galvu: — Tu taču nekad vairs nepametīsi mani, August? Par spīti visam?
— Par spīti visam! — Taimiņa atbilde skan kā zvērests. — Es varu piedot visu, Nora, tikai vienu es nekad nepiedošu — melus, — Taimiņš ilgi lūkojas Eleonorai acīs: — Kā tu nokļuvi «Kristālā»?
— Biju bez angažementa. Un pēkšņi man piedāvā kontraktu. Man nebija ne jausmas, kas aiz tā slēpjas…
— Kas piedāvāja?
— Dīkrosis, «Kristportas Kurjera» redaktors.
— Dīkrosis? — Taimiņa balss kļūst asa. — Tas taču ir tas tips, kas man uzplijās uz kuģa… Nu es sāku saprast…
— Man viņš par tevi neteica neviena vārda, tikai iedeva šo dziesmas tekstu… Un tur es ieraudzīju tevi! Tas bija tāds brīnums!… Un tagad mēs te esam gūstekņi… Tas ir viņa, Dīkroša roku darbs!… Man ir bailes… Par tevi un vēl vairak par sevi.
— Neraudi, Nora, — Taimiņš viņu mierina. — Driz mūs atbrīvos, un tu aizmirsīsi visas savas bēdas. Mēs kopā brauksim uz dzimteni!
— Kaut tā būtu!… Bet es baidos, baidos.
— Mums nav ko baidīties! — Taimiņa balsī skan stingra pārliecība. — Šiem neliešiem drīzāk jābaidās no manis. Kapteinis mani meklēs, viņš panāks manu atbrīvošanu!
— Bet, ja tavs kuģis aiziet, pirms mus atradīs?…
— Nekad! Biedri pametīs mani tikai tādā gadījumā, ja noticēs, ka esmu kļuvis par nodevēju…
Taimiņš apklust. Pirmoreiz pa visām šīm stundām viņš mēģina iztēloties šo atgadījumu nevis no sava, bet no kuģa komandas viedokļa: nekā nepaskaidrojis, viņš pilsētā atdalījās no biedriem un pazuda nezināmā virzienā. Ko jūrnieki zina par viņu, izņemot to, ka viņš jau vienreiz bēdzis uz šo pašu Kristportu? Tas taču viņa pirmais reiss uz «Padomju Latvijas», kādas viņam tiesības prasīt nešaubīgu uzticēšanos?
It kā uzminējusi, kas norisinās drauga dveselē, Eleonora piekļaujas Taimiņam:
— Nedomā vairs par to… Saki, ka mīli mani!…
Ārā sāk jau krēslot, bet istabā to vēl nemana. Cieši apskāvušies, Taimiņš un Krelle sēž uz dīvāna. Liekas, viņi ir atšķirti no visas pasaules ar tās ikdienišķajām rūpēm, liekas, viņi dzīvo tikai sev. Tik daudz jau ir izrunāts, tik daudz vēl palicis ko pateikt.