— Vai atceries, kādā mazā istabā tu toreiz dzīvoji? — Taimiņš jautā. — Vakaros tu nāci no konservatorijas, dziedāji toņkārtas un kaimiņi bungoja pie durvīm…
— It kā to varētu aizmirst, — Eleonora sapņaini saka. — Vai tu esi drošs, ka man atļaus atgriezties?
— Protams! Tu taču nekā ļauna neesi darījusi.
— Cik tas būs brīnišķīgi — sēdēt ar tevi Bastejkalnā! Rīga droši vien kļuvusi vēl skaistāka… Tagad, kad beidzot esmu tevi satikusi, pati vairs nesaprotu, kā varēju dzīvot svešumā.
— Es tomēr neesmu maldījies, — Taimiņš līksmi iesaucas. — Tu nemaz neesi pārvērtusies!
Nezinu, nezinu, — Eleonora domīgi pašūpo galvu. — Baidos, ka esmu kļuvusi veca, ka man pietrūks spēka pārvilkt svītru visam, ko esmu te piedzīvojusi.
— Kopā ar mani tu būsi slipra, Nora. Pirms desmit gadiem arī man padomju dzīve likās sveša, nesaprotama. Bet tu redzēsi, cik viegli cilvēks aizmirsi visu ļauno…
— Jā, galvenais, ka mēs būsim kopā, — Eleonora noskūpsta Taimiņu. — Es vēl nespēju īsti noticēt šai laimei.
— Mēs to izkarosim, Nora. Paļaujies uz mani.
* * *
— Es gan pilnīgi paļaujos uz jums, Dīkrosi, — Borks saka pasvītroti nevīžīgi, tad norāda uz Freksu, kas nervoziem soļiem mēro viesnīcas istabu. — Bet konsuls labprāt uzzinātu, kāclus augļus nesis viņa ieguldītais kapitāls.
— Viņš ir cietāks rieksts nekā domāju, — Dīkrosis šoreiz nemaz negrib sev uzsist cenu. — Es vairs nemaz nevaru saprast, kas noticis ar šiem cilvēkiem. Pat Krelle, uz kuru es liku tādas cerības, tagad nododas saldsērīgiem sapņiem par idilisku ģimenes dzīvi Kremļa paspārnē.
— Vai jūs to nopietni? — Borks pēkšņi vairs nav tik vēlīgs.
— Varat pajautāt Venstrātam. Viņš vēlreiz izmēģinājās visvisādi, bet šis stūrmanis, vienkārši, nav runājams. Nezinu, no kura gala sākt…
— Padomājiet, par to jums maksā naudu… Starp citu, konsul, pirmīt aprunājos ar jūsu konkurentiem.
— Viņi bija pie jums? — Freksa atdzīvojas.
— Nāca pēc padoma, — Borks smīn. — Tas līdzēja. Kerzens jau nokrities svarā par dažām akcijām, bet Zumers izskatās… nu, kā Švika klients.
— Lielisks salīdzinājums, goda vārds! — konsuls guldzoši smejas. — Tad varbūt tiešām jau laiks ļaut Venstrāta puišiem ķerties pie lietas?
Pareizi! Lai izdauza viņam no paura katru cerību uz biedru palīdzību, — Dīkrosis piebalso.
— Diez vai las sevišķi ietekmēs cilvēku, kas jau tik daudz kulstīts un dauzīts un tomēr vēl tic proletariāta solidaritātei, — Borks nepiekrīt. — Man ir daudz smalkāka ideja!
* * *
Šai pašā laikā Kerzens un Zumers sēž divus stāvus zemāk — viesnīcas vestibilā. Iztukšojis kārtējo glāzi, Zumers grasās piecelties, lai dotos uz bāru pēc vēl viena kokteiļa.
— Jūs pārāk daudz dzerat, — Kerzens viņam pārmet.
— Es? — Zumers sapīkst. — Parasti es alkoholu mutē neņemu… Knut, atnes man vēl vienu!… Šis streiks mani galīgi nobendēs!
— Vai tiešām jus pārdosit savus kuģus konsulam?
— Savam niknakajam konkurentam? Neparko! Es vedu sarunas ar šo te.
Viņš norāda uz Šviku, kas nupat ienācis pa virpuļdurvīm.
— Tad laikam gan esat nolēmis aprakt savu uzņēmumu, Zumer, — Kerzens nelabi pasmīn.
— Kas man cits atliek? — Zumers mēģina taisnoties. — Kuru katru mirkli kāds noprotestēs manus vekseļus un sāksies ūtrupe, — viņš sarokojas ar Šviku.
— Šis streiks! — Šviks spiedz. — Šis streiks ir apgrēcība! Joprojām neviena loča… Es esmu izputināts!
— Jūs nopirksit? — Zumers ir tik izmisis, ka ietrīcas kokteiļa glāze viņa rokā: — Tātad bankrots… Tiesa… Parādu cietums…
— To es nevaru pieļaut! — Šviks patētiski paziņo. — Mans kristieša pienākums palīdzēt tuvākajiem nomirt, kā piedienas… Piedodiet, profesionāls ieradums… Gribēju teikt, izdzīvot grūtajos laikos… Es pērku! Pērku aiz tīras humanitātes…
— Knut, vēl divus kokteiļus! — Zumers sauc.
— Mans dievs, es kļūstu par dzērāju!
* * *
Izdzirdējusi, ka durvīs atkal pagriežas slēdzene, Eleonora priecīgi satraukta pieceļas — viqa pārliecināta, ka nācējs ir Taimiņš. Bet ierauga Dīkrosi un sadrūmst:
— Ak, tu tas esi… — pēkšņi viņa atceras visu.
— Un tu vēl uzdrošinies rādīties man acīs! Pamanījis Krelles rokās tukšo pudeli, Dīkrosis atkāpjas līdz sienai.
— Tu vēl arvien neesi sapratusi, ka rīkojos tavā labā. Krelles rokas gurdi noslīd gar sāniem. Viņa jūt, ka pret tādu bezkaunību ir bezspēcīga.
— Ej projām! — viņa saka.
— Nekur es neiešu. Pat ja vajadzēs tevi ar varu piespiest kļūt laimīgai.
— Par savu laimi es pati parūpēšos.
— Muļķa zoss! Tu laikam iedomājies, ka brauksi viņam līdzi… Ko tu tur darīsi? Dziedāsi kolhoza kori?
— Vienalga. Es vairs nevaru dzīvot bez viņa, — Eleonora vienkārši saka.
— Tad dzīvo vesela līdz sirmam vecumam. Bet šeit, tikai šeit! Skaidrs? — un Dīkrosis turpina samtainā balsī: — Ko tu teiktu par savrupmāju jūras krastā?… Ar rožu dārzu?… Kur tu dzīvotu kopā ar Taimiņu? Ko tu par to teiktu?
— Ej projām! — Eleonora elso.
— To visu es tev apsolu, ja tu piedabūsi Taimiņu palikt šeit un parakstīt liecību…
— Nē! — Eleonora kliedz.
— Es aiziešu un vairs neatgriezīšos, — Dīkrosis piedraud. — Bet lev no tā vieglāk nekļūs. Tevi izraidīs kā nevēlamu ārzemnieci. Kur tu liksies bez manis, bez «Jautrā delfīna» un bez tava Taimiņa? Rīt avīzē parādīsies tāds raksts, ka tevi pat Padomju Krievijā neņems pretī…
Eleonora nomākti klusē.
— Tagad tu redzi, ka mums ir kopējas intereses, — Dīkrosis pasmīn.
— Kas man jādara? — Eleonora jautā neskaņā balsī.
— Gan tu pati zināsi, kā vislabāk pārliecināt vīrieti, — Dīkrosis skarbi saka. — Kad izsīks sievišķīgie argumenti, vari ieslēgt radio. Kristportā katru stundu pārraida pēdējās ziņas…