Noslaucījis no lūpām alus putas, Hellers miermīlīgi saka:
— Paļaujies uz manu pieredzi arodbiedrībā, mums jāpiekāpjas…
— Jāpiekāpjas? — sirmais locis nesaprot.
— Ne jau tūlīt… Pēc dažām dienām… Lai redz, ka mēs bez cīņas nepadodamies… Šodien satiku Kerzenu. Viņš lika saprast, ka arī gatavs uz kompromisiem.
— Viņš it nekā neizšķir!
Veclaicīgā slundeņa dzeguze kūko septiņas reizes. It kā to vien gaidījis, Gustavs dodas pie letes, ielej sev glāzīti degvīna un vienā rāvienā to iztukšo.
— Jā, konsuls ir tikpat nepiekāpīgs kā mūsu Berlings, — Hellers spiests piekrist.
— Ēriks teica, ka arī viņš pašlaik nekā vairs neizšķir, — Gustavs ierunājas un smagi nopūšas. — Pulkstenis jau septiņi… Ko clarīt?
— Nekur tavs meitietis nepazudīs, — Hellers atmet ar roku. — Mani daudz vairāk uztrauc tas, kāpēc Berlings nav atnācis uz streika komitejas sēdi.
— Viņš aizgāja uz policiju vēlreiz aprunāties par Taimiņa pazušanu, — Gustavs negribīgi paskaidro. — Vai tad tu arvien vēl nesaproti, ka mūsu uzvara vai sakāve tagad ir atkarīga tikai no Taimiņa. Viņš ir Borka un rēderu vienīgais trumpis.
— Tu domā? — sirmais locis brīnās.
— Berlings par to pilnīgi pārliecināts. Ja atradīsim Taimiņu, rēderi kapitulēs.
— Un Nora vēl joprojām nav atsūtījusi nekādu ziņu? — sirmais locis savukārt uztraucas.
— Jā, būs tev bēdas, kad apprecēsi šo velna skuķi, Gustav, — Hellers smīn, — Viņa tevi izdancinās pa īstam.
Šai mirklī atveras durvis, un krodziņā iedrāžas Nora. Viņa tā aizelsusies, ka pat nespēj parunāt.
— Kur tu biji? — Gustavs taujā. — Es pārmeklēju visu rajonu.
— Man izdevās ielavīties mājā, kur viņu tur ieslodzītu! — beidzot Nora atvilkusi elpu.
— Tu redzēji Taimiņu? — sirmais locis pielec kājās.
— Stāsti, Nora, stāsti! — Gustavs glāsta meitenes roku. — Un tad ar vienu vīli uz kuģi!
* * *
Jau tas vien, ka šoreiz konsuls aicinājis Borku nevis viesistabā, bet savā kabinetā, liecina par gaidāmās sarunas nopietno nokrāsu. To it kā pasvītro arī Freksu rēderu dinastijas dibinātāja grumbām izvagotā seja, kas ar mēmu pārmetumu no portreta raugās uz savu pēcteci.
Bet Borku nomācošā noskaņa nemaz neietekmē. Ērti iekārtojies dziļā atzveltnes krēslā, viņš ar patiku paskatās apkārt un saka:
— No šīs istabas dveš miers. Te jut, ka laika ritums nekā nemaina.
— Es nemaz nejūtos tik mierīgs, — konsuls Freksa iebilst. — Kad jūs cerat pielauzt Taimiņu?
— Drīz, visai drīz… Parīt parlamentā sāksies debates, un tas nozīmē, ka man jau rīt jābūt galvaspilsētā. Ar Taimiņa liecību kabatā.
— Derētu pasteigties.
— Kāpēc pēkšņi tāda skuba? — Borks atbīda tālāk pelnu trauku, kur jau labu brīdi aizmirsts kūp konsula cigārs. — Vai tad Kerzena akcijas arī jau pārceļojušas jūsu seifā? — Borks pasmīn.
— Gan es viņu citreiz, — konsuls nervozi izzvejo no pelnu trauka cigāru un atkal izklaidīgi nomet: — Pagaidām pietiks ar Zumeru. Galvenais — atbrīvoties no šī sasodītā stūrmaņa. Man tā vien šķiet, ka mēs rotaļājamies ar uguni.
— Ar uguni? Nē, konsul, šoreiz es ar vienkāršu uguņošanu neaprobežošos, — Borks runā aizrautīgi. — Manās rokās Taimiņš pārvērtīsies par dinamītu, kas uzspridzinās gaisā tirdzniecības līgumu un visus tā atbalstītājus!
Durvis nedzirdami atvērušās. Turēdams rokā sudraba paplāti, kur balo vientuļa vizītkarlīte, uz sliekšņa stāv sulainis.
— Trieciet to Šviku pie velna! — konsuls dusmīgi kliedz, pat nepaskatījies vizītkartē.
— Redaktora kungs lūdz viņu pieņemt steidzamā jautājumā, — sulainis paskaidro.
— Aiciniet iekšā! — Borks sauc.
Bet labi skolotais sulainis paver Dīkrosim ceļu tikai tad, kad konsuls ar piekrītošu mājienu apstiprina Borka aicināj umu.
— Uzvara, mani kungi, pilnīga uzvara! — Dīkrosis pat neuzskata par nepieciešamu sasveicināties. — Viņš pieņem mūsu noteikumus!
— Mana ideja! — Borks apmierināti pasmaida.
— Un mana nauda, — konsuls norūc. — Parādiet paziņojumu.
— Viņš vēl nav parakstījis, — Dīkrosis jūtas mazliet neveikli un tāpēc kļūst agresīvs. — Mēs, latvieši, neesam ar pliku roku ņemami. Viņš prasa garantijas. Bet es viņu pierunāju apmierināties ar doktora galvojumu. Galu gala, ja nākošais iekšlietu ministrs apsola…
— Un to visu viņam izdevās izvilkt no jums? — Borks sarauc uzacis. — Man šis joks sāk likties pavisam sālīts… Kad viņš teicās parakstīt liecību?
— Rīt, tikko atnesīšu viņam jūsu pašrocīgo garantiju. Velti jūs šķobāties! Sagatavojiet labāk čeku! Uzskatu, ka esmu godīgi nopelnījis savu honorāru. Tai brīdī, kad Taimiņš būs parakstījis, varēšu teikt: «Tas ir labākais raksts, ko esmu rediģējis savā mūžā!»
Zvana tālrunis. Konsuls noceļ klausuli.
— Jā, es… Jā, jā… — viņa seja pielīst ar asinīm. — Tā tikai vēl trūka… Gaidiet rīkojumu, jūs!… — viņš triec klausuli pret dakšu. — Velns!
— Kas par velnu? — Borks pieceļas.
— Streikotāji uzzinājuši, kur atrodas Taimiņš.
— Nevar būt! — Dīkrosis jūt, ka viņam zūd pamats zem kājām.
— Tad tāpēc viņš grib iegūt laiku… — kā jau pieredzējis politiķis, Borks allaž pieradis rēķināties ar visļaunāko iespēju. — Droši vien arī sakari jau nodibināti, pieņemts rīcības plāns. Citādi viņš taču būtu jau šodien parakstījies…
— Ko jūs te filozofējat?! — konsuls gatavs izlēkt no ādas. — Teicu jums taču, ka zvanīja mans cilvēks. Loči zina visu. Taisās paziņot padomju kapteinim… Ko tagad? Pat vaļā tikt vairs nevaram no jūsu stūrmaņa… Velns! Deviņi velni!