— Un pat ja visi desmit? Kāpēc lamāties? Labāk padomāt, — Borks nolaiž galvu un koncentrēti apsver negaidītā pagrieziena sekas.
Atrāvis logu, konsuls kāri ieelpo naksnīgo gaisu. Viņš neredz, kā pēkšņi izmainās Borka sejas izteiksme, nedzird, ko tas pačukst DIkrosim. Freksa atjēdzas tikai tad, kad Borks jau sarunājas pa telefonu ar policijas priekšnieku.
— Te Borks… Vai varat piespiest padomju kuģi izvākties no Kristportas? Izkraušana taču pabeigta. Vai nu vienoties ar ločiem, vai atdot viņiem stūrmani? Ir tikai viens līdzeklis?… Labi! Pēc dažām stundām viņi dabūs visu, ko vien vēlas… Bet pagaidām aizdzeniet viņus reidā, izgudrojiet kaut ko! Jā, viss būs spīdošā kārtībā!… Spīdošā, vai sapratāt? Tātad kustieties!… Jā, par loci es vēl piezvanīšu.
— Kas jums padomā? — konsuls drūmi vaicā.
— Ataiciniet savu cilvēku!… To, kas sēž streika komitejā… Un tagad klausieties! Jāapmierina loču prasības! Visas! Streiks jāizbeidz. Nekavējoties!
— Ko? — konsuls plosās. — Jūs esat zaudējuši prātu!
— Tā ir mūsu vienīgā iespēja uzvarēt, — Borks mierīgi saka. — Bet šoreiz pilnīgi droša… Dīkrosi, pie Venstrāta! Ar mašīnu vai ar raķeti, tā ir jūsu darīšana. Bet pēc piecpadsmit minūtēm jums tur jābūt! Viss atkarīgs no tā, vai viņa zēniem izdosies nogriezt kuģi no krasta. Absolūta blokāde! Skaidrs?
* * *
Rietošās saules zelts izplēn uz šīfera un kārniņu jumtiem — senlaicīgā Kristportā pamazām iegrimst tumsā. Krastmalā cita pēc citas iedegas spuldzes. Tajās no kuģa komandtilta noraugās kapteinis Akmens un Dubovs.
Šodien var sarunāties pat pusbalsī — pārstājuši strādāt trokšņainie celtņi, jo izkraušana pabeigta,arīkuģa lūkas jau aizdarītas. Ķērc tikai mūžam izsalkušās kaijas, kas riņķo virs «Padomju Latvijas».
— Sirds man tāda nemierīga, — kapteinis saka. — Vai tikai neesam kādu iespēju palaiduši garām?
Dubovs izsit pelnus no pīpes:
— Ko mēs vēl varējām darīt? Trīsreiz bijām pie policijas priekšnieka. Izsaucām mūsu konsulu… Ko vēl?
— Tā ir, kā mēdz teikt Taimiņš, — kapteinis piekrīt. — Bet cik grūti sēdēt un gaidīt!… Varbūt tomēr vajadzēja atjaut puišiem, lai pārmeklē šo nolādēto Kristportu? , ..
— Un dot pamatu jaunai provokācijai?… Nē, pareizi vien darījām, aizliegdami komandai atstāt kuģi.
— Bet ja grieztos pie mūsu draugiem?
— Jā, draugi mums te neapšaubāmi ū, — Dubovs saka. — Es nepateikšu, cik tieši. Bet daudz īsti, uzticami draugi… Pasaki viņiem: vajadzīga jūsu palīdzība, biedri! Tūlīt būs klat. Bet nedrīkst! Ārzemju osta! — Dubovs parausta plecus un pilnīgi pretēji savam nosvērtajam raksturam nospļaujas.
— Varbūt tiešām nospļauties uz visiem «nedrīkst»? — Dubova žests modina kapteinī niknumu.
— Un kam būs pēc tam nepatikšanas? Jums? Man? Taimiņa dēļ esmu gatavs aizmirst, ka nepatikšanas bus ne mums, bet šim te biedram, — Dubovs norāda uz padomju karogu kuģa pakaļgalā… — Mēs tikai drīkstam gaidīt… Arī tas, ka gaidām, palīdz Taimiņam.
— Liekas, esam sagaidījuši, — kapteinis norāda uz mašīnu, kas piestāj pie kuģa ietnes. — Bet ko?
— Policijas priekšnieks? — Dubovs pat nemēģina slēpt savu pārsteigumu.
— Beidzot kāda ziņa par Taimiņu! — un kapteinis, priecīgi uzbudināts, steidzas pretī policijas priekšniekam.
— Baidos, ka tā nebūs sevišķi līksma, — Dubovs nomurmina un seko kapteinim.
Jā, policijas priekšnieka sejas izteiksme nav daudzsološa. īsti nezinādams, kā izpildīt Borka nepārprotamo uzdevumu, ne, drīzāk pavēli, viņš nolēmis vispār neielaisties nekādās debatēs ar šiem cilvēkiem, kuru jautājumi dīvainā kārtā vienmēr trāpa naglai tieši uz galvas. Tad jau vieglāk tēlot pastulbu ierēdni un, izmantojot savu varu, kā arī likuma burtu, dot rīkojumus. Un, ja bus kāda maza atkāpšanās no likuma burta, tad par to pec dažām dienām atbildēs nevis viņš, bet nākamais iekšlietu ministrs.
— Pusstundas laikā, — policijas priekšnieks pasniedz kapteinim ar diviem spiedogiem apzīmogotu dokumentu, — jūsu kuģim jāatstāj mūsu teritorija.
— Labprāt, — Akmens pasmaida. — Dīkstāve, lai arī par to maksā firma, nav mūsu interesēs.
— Tātad loču streiks beidzies? — Dubovs vaicā.
— Vēl ne, — policijas priekšnieks atzīst. — Bet man ir pamats apsolīt, ka pirms pusnakts jums būs locis.
— Ļoti labi! — kapteiņa miers ir nesatricināms. — Tātad mums ir pamats cerēt, ka līdz tam laikam Taimiņš bus atrasts?
— Mani vīri pārmeklē visu pilsētu. Ļoti ceru, ka viņi to atradīs līdz pusnaktij. Tādā gadījumā nekavējoties nogādāsim jūsu stūrmani uz kuģa, — policijas priekšnieks paskatās pulkstenī. — Nezaudēsim laiku. Jūsu rīcībā palikušas divdesmit divas minūtes,
— Ko tas nozīmē? — kapteinis asi vaicā.
— Jums jānoenkurojas reidā! — nu visgrūtākais ir pateikts, un policijas priekšnieks var izklāstīt iepriekš sagatavoto pasaciņu. — Ticiet man, šis ārkārtējais lēmums pieņemts jūsu pašu interesēs. Man ienākušas ziņas, ka Kristportā sagaidāma prelpadomju demonstrācija. Nevaru garantēt jūsu drošību. Ļaudis ir sašutuši par streiku un savās materiālajās grūtībās vaino jus…
— Vai tas nozīmē, ka šis kakta lapeles palaistās tenkas tagad ir pilsētas valdes oficiālais viedoklis? — Dubovs grib beidzot noskaidrot pozīcijas.
— Ko jūs?! — policijas priekšnieks enerģiski atgaiņājas. — Ja tas būtu mans viedoklis, nebūtu ieradies jūs brīdināt. Kristportā ir klusa pilsētiņa, es nepieļaušu nekādus nemierus. Lūk, kāpēc jums pēc piecpadsmit minūtēm jānoenkurojas pēc iespējas tālāk no krastmalas. Jūsu pašu interesēs! Tas ir oficiāls rīkojums! Visu labu, mani kungi! — un policijas priekšnieks pieliek roku pie cepures naga.
— Tiešām nezinu, jāpriecājas vai jābēdājas, — raudzīdamies pakaļ policijas priekšniekam, kas pat uz līganās ietnes cenšas saglabāt nevainojamu militāru stāju, Akmens domīgi saka. — Ja atnāks locis, mēs jau šonakt būsim atklātā jurā.