Nora steidzas. Tik daudz laika zaudēts, velti meklējot tēvu policijas prefektūrā un dzīvoklī! Kad beidzot izdevās sadzīt pēdas, izrādījās, ka viņš aizņemts sarunās ar rēderiem. Un neviens nemācēja pateikt, cik ilgi turpināsies jaunā līguma parakstīšanas ceremonija. Galu galā meitene nolēma rīkoties patstāvīgi. Kas gan var viņai aizliegt aiziet uz padomju kuģi — sevišķi tagad, loču streikam beidzoties?! Zēl tikai, ka viņa nav devusies turp tūlīt…
Viņa paātrina soli un, nokļuvusi krastmalā, neievēro vīrieti ar pierē uzbīdīto platmali, kas ar makšķerkātu kuko elevatora ēnā. Uz laivu steķa stāv puisis golfa biksēs un, izlikdamies pētījam apvārsni, laiku pa laikam met sikus akmentiņus ūdenī. Nora neskatās ne pa labi, ne pa kreisi — uz priekšu dzen pienākuma apziņa un cerība palīdzēl Taimiņam. Kaut ātrāk varētu visu izstāstīt kapteinim!
Pēkšņi Nora apstājas, kā pret neiedragājamu stikla sienu atdūrusies. Pirmajā mirkli viņa vēl īsti neapjēdz, kas noticis, jūt vienīgi biedējošu tukšumu. Tikai pamazām smadzenes sagremo neapstrīdamo faktu, ka «Padomju Latvijas» vairs nav. Un tūdaļ uzmācas rūgtais secinājums — Taimiņa biedri pametuši viņu… Kā pamatu zem kājām zaudējusi, Nora palūkojas apkārt, raudzīdama savai sabrukušajai ticībai kaut mazu balstiņu. Viņas skatiens bez mērķa klīst pa svina pelēkajiem ūdeņiem, pārslīd tumšam siluetam, ceļo tālāk, atkal atgriežas pie tā. Šaubu nav, tas ir kuģis, kas noenkurojies tālu reidā. Un tad kā silts vilnis ledaino izmisumu atkausē cerība, kas drīz vien pārvēršas ciešā pārliecībā: jā, tā ir «Padomju Latvija». Lūk, gaišā četrstāvu virsbūve ar radiolokatora antenu, uzrautais priekšvadnis, domāts ledus laušanai. Padomju jūrnieki gaida savu stūrmani vai vismaz kādu ziņu no viņa. Ziņu, ko Nora var nekavējoties aiznest.
Daudz neprātodama, meitene aizskrien līdz laipām, kur pilsētas kaislīgie makšķernieki tur savas laivas. Pati pirmā pieder tēvocim Pēterim, to varētu mierīgi paņemt, bet, kā par spīti, nav airu. Nākamā arī atkrīt — vecais skopulis Tranziss to noteikti nodrošinājis ar divām atslēgām. Un tad Nora ierauga puisi golfa biksēs. Tas taču kaut kur redzēts, turklāt nesen, jo atmiņa saistās ar kaut ko derdzīgu… Pareizi, tas ir sargs, kas ielaida savrupmājā šo bandītu ar radio aparātu! Briesmu nojauta liek meitenei kāpties atpakaļ.
Tagad dažām minūtēm nav izšķirošas nozīmes, galvenais — vispār nokļūt uz kuģa. Viņai vienai tas neizdosies, jāpasauc Gustavs, lai pārceļ ar savu kuteri. Nora aši pagriežas un, pirms puisis golfa biksēs pagūst viņu aizkavēt, ienirst šaurajā ejā starp diviem spīķeriem.
* * *
Krodziņā «Jūrnieka glābiņš» sen nav redzēti tādi svētki. Te saradušies visi pilsētas loči — atgadījums, kas normālos darba apstākļos vispār nebūtu iespējams. «Slēgts vakars» — vēstī neliela izkārtne uz durvīm, un tiešām nejaušam apmeklētājam neatrastos vietiņas, kur apsēsties. Galdi sabīdīti kopā, deg visas spuldzes, tomēr nespēj kliedēt dūmu plīvuru, kas ceļas no desmitiem pīpju, cigāru un cigarešu.
Sasitas smagi alus kausi, putojošā dzira izlīst pāri malām.
— Biedram Berlingam — urā! — Hellers skandē, diriģējot ar savu kausu. — Berlinga neatlaidība uzvarējusi.
Kausi paceļas.
Berlings pieceļas:
— Berlingam te nav nekādu izcilu nopelnu. Dzersim, biedri, par drosmi un izturību, par jurnieku labākajām īpašībām! Un par visiem, kas mūs atbalstījuši šajā cīņā!
— Urā! — Hellers neliek sevi ilgi lūgt.
Kāpēc gan nepalīksmot, svinot tādu uzvaru? Kausi atkal paceļas, loči urravo.
— Lūk, biedri! — Hellers, lai pievērstu sev uzmanību, sit ar kausu pret galdu. — Klausieties!
— Klausieties! Klausieties!… — loči viņu atbalsta. — Lai runā Hellers!
— Lūk, biedri! — Hellers sauc. — Daudzi no mums pazīst «Padomju Latvijas» stūrmani Taimiņu!
— To, kas strādājis kopā ar Berlingu? Atceramies, —* sirmais locis piekrītoši pamāj ar galvu.
— Pazīstam, pazīstam Taimiņu! — atskan no visām pusēm. — Kā nu ne? Pazīstam!
Berlings sasprindzināti vēro Helleru. Pagaidām viņš vēl nesaprot, kas vecim padomā, bet iekšējā balss brīdina: jābūt piesardzīgam!
— Viņš, protams, nav mūsu profesionālās apvienības biedrs, — Hellers turpina, kad iestājas klusums. — Bet vai tāpēc mēs drīkstam liegt viņam savu solidaritāti?! Visi jūrnieki vienmēr bijuši, ir un būs brāļi.
— Skaidrāk, Heller, skaidrāk! — Berlings zaudē pacietību. — Ko tu stiep gumiju?
— Tūlīt viss bus skaidrs kā cliena, — Hellers kliedz. — Nezināmi nelieši nolaupījuši Taimiņu. Tā bija provokācija gan pret mums, gan pret mūsu streiku! Augusts Taimiņš cietis musu dēļ! Biedrs Berlings nav kļūdījies — Augusts Taimiņš, viņa vīrišķība un izturība palīdzēja mums izcīnīt šo spīdošo uzvaru. Būs tikai taisnīgi, ja mēs savukārt palīdzēsim Taimiņam. Es, vecais Hellers, allažiņ esmu stāvējis un kritis par taisnību. Jūs mani pazīstat!
— Vai Hellers tiešām kļūst par cilvēku? — Gustavs čukst Berlingam ausi.
Berlings klusē. Viņa aizdomas pārāk neskaidras, lai tās varētu nopamatot. Un vēl jo mazāk tās drīkst izteikt skaļi.
— Kā mēs varam viņam palīdzēt?… Runā taču! — trokšņo loči.
— Vienkārši! Pēc matrožu parašas! — Hellers sauc.
— Nora uzzinājusi, kur viņu slēpj. Atbrīvosim viņu ar savām jūrnieku dūrēm un aizvedīsim uz padomju kuģi!
— Labs priekšlikums! — sirmais locis piekrīt.
— Hellers ir malacis!… Labi!… Pareizi!… — citiarīpiebalso.
— Viņš patiešām kļuvis par cilvēku, — Gustavs saka.
— Ko tu klusē, Erik?
Berlings izšķiras.
— Biedri, es jūs brīdinu! — viņš piecēlies, lai dotu vārdiem lielāku svaru. — Cīņa vēl nav beigusies. Tagad mums jābūt sevišķi piesardzīgiem.
Krodziņā ieskrien Nora. Viņas izskats krasi kontrastē ar šeit valdošo svētku noskaņu.