— Vai izdevās? — Gustavs jautā.
— Tu biji uz kuģa? — arī Berlings ir satraukts.
— Nekas neiznāk. Labi vēl, ka izdevās izmukt no šiem tipiem. Tie paši, kas apsargā Taimiņu.
— Dzirdējāt, draugi? — Hellers kliedz. — Ir tikai viens ceļš. Pašiem atbrīvot! Es brīnos par biedra Berlinga nostāju. Vai darbaļaužu starptautiskā solidaritāte viņam ir tukša skaņa?
— Tēt, vai tu aizmirsi, ka Augusts ir tavs draugs? — Nora dedzīgi pārmet. — Ja nevienam citam nav drosmes, es viena pati atbrīvošu Taimiņu! Ceļu taču zinu.
— Es došos tev līdzi! — Gustavs sauc.
— Zelta vardi! — Hellers auro.
* * *
Venstrāts sapulcinājis savus vīrus savrupmājas apakšstāva lielajā zālē. Pēc: telefona sarunas ar Borku viņš atkal jūtas savā ādā. Diplomātiskā apiešanās ar Taimiņu, kuru varētu daudz vieglāk pievārēt ar ierastajām metodēm, smalkā laipošana un bezjēdzīgā nīkuļošana nemājīgajās istabās viņam sen jau līdz kaklam. Tagad vismaz var rīkoties, jo uzdevums ir nepārprotams. Un Venstrāta balsī ieskanas viņa padotajiem labi pazīstamās ņurrājoša runča intonācijas. Viņi zina — jo klusāk viņš runā, jo mazāk cieš jebkādu pretī runāšanu.
— Te nedrīkst palikt ne sīkākās pēdas, — Venstrāts pavēl. — Nekas nedrīkst liecināt, ka mēs šeit esam bijuši.
— Tikpat kā laizīt izlaizīsim, — vīrietis ar rētu vaigā pasteidzas apliecināt.
— Un pievāciet visas tukšās pudeles. Smeš, vai dzirdat?
— Un ko lai iesāk ar dziedātāju? — patuklais vīrietis apjautājas.
— Pareizi… Dīkrosis ir redakcijā… Gaidīt viņu pārāk riskanti… — Venstrāts vilcinās tikai īsu mirkli. — Būs tāpat vien jāmet laukā. Smeš, jums kā rūdītam siržu lauzējam vislielākā pieredze, kā tikt vaļā no sievietes. — Venstrāta melno aceņu uzzibsnījums apklusina guldzošos smieklus. — Kas te smejas? Jūs laikam domājat, ka stāstu jums anekdotes? Ne, es dodu rīkojumus! Jus paliksit šeit pēdējais, — Venstrāts uzrunā vīrieti ar rētu. — Neaizmirstiet instrukciju! Jums nav jādara itin nekas! Ne pirksts nav jāpakustina! Jūs nedrīkstat radīt nekādus šķēršļus! Tiklīdz pārliecināsities, ka viņš aizvests, laidieties lapās!
— Ek, — vīrs ar rētu vaigā klusi nopūšas. — Jau trešo reizi skaidro vienu un to pašu…
Istabā iesteidzas vīrs golfa bikses.
— Šef… — viņš uztraukti iesāk.
Venstrāts nomēri viņu ar iznicinošu skatienu.
— Operācija nav vēl beigusies. Kā mani sauc?
— Piedodiet, Venstrāta kungs… Nora Berlinga bija ostā. Viņa gribēja tikt uz kuģa.
— Un ko jūs?
— Nelaidu.
— Labi, — Venstrāts apmierināti pamāj. — Un kur jūs viņu likāt?
— Nekur, — vīrs golfa biksēs parausta plecus. — Aizskrēja.
— Aizskrēja? — Venstrāts pazemina balsi līdz tikko dzirdamam čukstam. Pēkšņs zvērīgs dūres sitiens notriec vīru golfa biksēs zemē. — Vai es jums neteicu, ka jebkurš, kas mēģinās padot ziņu uz kuģi, jāapklusina? Vai jūs gribat, lai es jūsu dēļ nosēdētu tos divdesmit gadus, ko esmu palicis kronim parādā!… Klausieties, jus žurkas! Es tagad pats došos uz oslu. Cerams, jums ir skaidrs, ar ko jums bus darīšana, ja te paliks kaut mazākā pēda? Ar likumu? Nē, ar šo te! — Venstrāts zibeņātrumā izrauj zem svārkiem īpašā makstī iekārto revolveri un notēmē uz Smešu:
— Ej! Un pasaki primadonnai: ja neturēs muti, nodrošināšu viņai viskvēlākos aplausus viņpasaulē!
* * *
Smeša uzdevums ir vieglāks, nekā pirmajā mirklī varēja likties. Tīri nejauši viņš iesāk sarunu ar izteicienu, kas izraisa neveiksmīgajā dziedātājā obligātu refleksu.
— Šefs lika pateikt, ka viesizrāde beigusies, — Smešs ar nepārprotamu žestu norāda uz durvīm.
Eleonoras pieredze nav mazāka ka Smešam, tikai ar to starpību, ka šādās reizēs viņa vienmēr bijusi cietējas lomā. Un pietiekami bieži nācies pārliecināties, ka nav nozīmes lūgties, birdināt asaras, lietot žēlabainus vārdus. Daudz prātīgāk aiztaupīL sev šādu pazemojumu. Un tomēr, kaut paredzēdama atbildi, viņa nespēj nevaicāt:
— Kur ir Taimiņš?
— Nav tavā darīšana! Tur, kur viņam jābūt! Aizbrauca pavizināties uz galvaspilsētu!
Un, lūk, viņa atkal soļo pa Kristportas ielām. Par vēl vienu iluziju nabadzīgāka un tomēr bagātāka. Lieku reizi sapratusi, ka šai pasaules daļā viņai neredzēt laimīgu dzīvi (kur nu laimigu — vispār it nekādu šā apzīmējuma cienīgu, jo pat pie dzīvokļa saimnieces tagad kauns atgriezties), Eleonora neļaujas galīgam izmisumam. Viņa taču atradusi Augustu! Agrāk vai vēlāk viņu ceļi atkal krustosies, lai nekad vairs nešķirtos… Bet pagaidām?
Pagaidam kaut kā jānopelna sev kumoss maizes. Diemžēl nekas neliecina, ka «Jautrā delfīna» īpašnieka veikals pa šīm dienām butu uzplaucis. Nekā iepriecinoša nesola arī viņa vārdi.
— Jus ko, smejaties par mani, vai? — krodziņa saimniekam vairs nav pat enerģijas kliegt. — Pa visu šo laiku nāca viens krievs un tas pats tikai pirmajā dienā. Pēc tam kad komandai aizliedza kāpt krastā, viņš vēl dažas reizes atsūtīja pēc alus veco Tranzisu, bet tagad… — krodziņa saimnieks bezcerīgi noplāta rokas.
— Jā, dzirdēju pa radio, — Eleonora saka neskaņā balsī. — «Padomju Latvija» ir projām…
— Kas par niekiem?! Bet viņi nez kādēļ noenkurojušies reidā.
Reidā… To padzirdējusi, Krelle izskrien krastmalā. Tiešām «Padomju Latvija» nav aizgājusi. Taimiņš nav viens. Tepat, kā ar roku sasniedzami, ir vēl biedri, kuriem viņš tā tic, ir palīdzība, glābiņš. Augustam unarīviņai!
Krelle vairs neatceras, ka pirms dažām stundām pati mēģinājusi pierunāt Taimiņu atteikties no dzimtenes, parakstīties zem apmelojuma un apmesties Kristportā. Kas viņai par daļu gar visu šo politiku? Viņa tikai gribēja dzīvot kā cilvēks — ar mīlošu vīru, ar ģimeni, savā dzīvokli, izrauties no posta. Tagad, kad viņa pavisam tuvu redz kuģi, viņa no jauna gatava doties Augustam līdzi uz Padomju Savienību, gatava darīt visu, lai tikai nebutu atkal jāpaliek vienai.