Jau labu brīdi Eleonora mētājas pa tumšo krastmalu. Beidzot viņa ierauga kādu vīrieti, kura seju aizēno cepures platā mala.
— Vai jūs nepateiksit, kā man nokļūt uz padomju kuģa?
— Pavisam vienkārši, — Venstrāts ir laipnības iemiesojums. — Sekojiet man! Es jūs nogādāšu īstajā vietā!
Un Eleonora Krelle seko viņam — tāpat kā visu savu mužu sekojusi stiprāku, enerģiskāku cilvēku padomiem. Priecīga, ka nevajag pašai domāt un rīkoties, viņa ļaujas straumei, kas aizskalo visu lieko, nederīgo, dzīvot nespejīgo. Seko, tā arī nesapratusi, ka dodas pretī savai nāvei.
Laiva attālinās no krasta. Vēl kādu mirkli dzird duļļus čīkstam, klusu guldzoņu, airiem ar ūdens virsmu saskaroties. Tad laiva izzūd skatieniem, pamirst trokšņi. Un neviens nesaklausa šāvienu, kas pēkšņi pāršķeļ vakarīgo klusumu, nedzird Eleonoras Krelles pēdējo kliedzienu, nedzird šļakstienu, ar kādu viņas nedzīvais ķermenis, krītot dzelme, atvadās no Kristportas, kur tā arī neizdevās gūt laimi.
Mašīnrakstītāja nekādi nevar saprast, kas noticis ar Dīkrosi. Parasti viņš diktē tik ātri, ka pie labākās gribas nav iespējams sekot līdzi tekstam — jābūt laimīgai, ja izdodas nepārjautāt kādu vārdu ik pēc teikuma. Šodien turpretī viņš pēc katras rindkopas iestarpina pauzi, it kā nejaudādams izspiest no pārgurušajām smadzenēm nākamo domu. Arī tagad taustiņu klaboņa jau sen apklususi, bet redaktors joprojām klusē.
Patiesībā tas nemaz nav raksta saturs, kas sagādā Dīkrosim grūtības. Arī nakts vidū, izrauts no dziļa miega, viņš spētu bez jebkādas piepūles sacerēt šādu reportāžu. Traucē reibinošā apziņa, ka šis raksts droši vien ir pēdējais, ko viņš diktē «Kristportas Kurjera» redakcijas telpās. Uzvara izcīnīta, rīt jādodas līdzi Borkam uz galvaspilsētu, kur gaida plašāka vēriena darbs, krietni lielāks atalgojums un, šaubu nav,arīdaudz grūtāki un sarežģītāki uzdevumi. Un tieši tas patlaban nodarbina Dīkroša prātu, nejauj koncentrēties. Vai viņš tiks galā, vai spēs noturēties virspusē arī ūdeņos, kur mājo rijīgākas haizivis? Sev pašam taču drīkst atzīties, ka Borka spīdošais manevrs pārspēj visu līdz šim pieredzēto. Vai vērts ielaisties šaha partijā ar spēlētājiem, kas paredz ne tikai trīs četrus gājienus uz priekšu, bet aprēķina itin visas varbūtības, sagatavojot pretiniekam slazdus šķietami līdzenākā vietā? Varbūt tomēr prātīgāk paliki Kristportā, kur nodrošināta gaužām pārticīga eksistence?
Dīkrosis palūkojas apkārt un saprot, ka domās jau atvadījies no sava patumšā kabineta, kur uz mūžu ieperinājusies lētu cigarešu un sliktas kafijas smaka, no izbalējušajām litogrāfijām pie sienām un no stikla durvīm, caur kurām gan var novērot padotos, bet kas tai pašā laikā neizslēdz nepatīkamo sajutu pašam būt kā uz delnas. Citas izdevības nebūs, tāpēc jāriskē. Un atvadām jāsacer raksts, kas liks Kristportas ļautiņiem vel pēc daudziem gadiem atcerēties redaktora vietnieku Dīkrosi.
Viņš savelk pieri krunkās, pūlēdamies izgudrot sevišķi skanīgu frāzi.
— Jauna rindkopa! — Dīkrosis saka. — Rakstiet!… Taču maldījās tie, kas domāja, ka tas ir šīs drāmas pēdējais cēliens. Punkts. Līguma parakstīšanai sekoja sensacionāls fināls.
Dīkrosis atkal sarauc pieri.
— Rakstiet! Tieši tai brīdi, kad tirdzniecības kuģis «Padomju Latvija» gatavojās atstāt mūsu ostu, daudzi Kristportas iedzīvotāji, to skaitā arī jūsu speciālais korespondents, bija apkaunojoša notikuma aculiecinieki… Svītrojiet pēdējo teikumu! Sensacionāls fināls, kas risināsies Apelācijas tiesā. Jauna rindkopa… Līgums starp rēderiem un ločiem tiks anulēts, jo pierādīts, ka streikotāji rīkojušies pēc ārzemju aģentu instrukcijām! «Padomju Latvijas» stūrmanis Taimiņš, par kura pazušanu mēs jau savlaicīgi informējām mūsu lasītājus, vadījis loču streiku! Viņu slēpa streika komitejas locekļi. Šo tumšo elementu mēģinājums slepus nogādāt Taimiņu atpakaļ uz kuģa neizdevās, pateicoties mūsu policijas modrībai. Nelīdzēja arī krievu jūrnieku viltīgais manevrs noenkuroties reidā, kur varētu izmantot tumsas aizsegu. Padomju stūrmani apcietināja tieši tai brīdī…
— Cik interesanti! — mašīnrakstītāja pēkšņi izsaucas. — Kad tas notika?
— Stulba zoss! — Dīkrosis strupi atbild. — Tas vēl notiks. Pēc stundas.
* * *
Kapteiņa kajītē sabiezē nakts, bet Akmens neieslēdz elektrību. Gail vienīgi sprakstošā tabaka Dubova pīpē. Nez kādēļ šķiet, ka tumsā atklātas sarunas raisās vieglāk. Un kapteinim tik daudz uz sirds…
— Vai lasījāt ostas pārvaldes radiogrammu? — atbildi nesagaidījis, Akmens turpina. — Pec stundas ieradīsies locis, un mums būs jāpaceļ enkurs.
— Varbūt viņš mums kaut ko pastāstīs par Taimiņu, — Dubovs saka. — Kopš aizgājuši dokeri, mēs esam pilnīgi nogriezti no pilsētas.
— Neko labu negaidu. Man neiziet no prāta policijas priekšnieka vizīte, — kapteinis lieliem soļiem mēro telpu. — Atceros, agrāk — rēderu laikā — nebija tāda latviešu kuģa, no kura kāds neaizmuktu jau pirmajā ārzemju ostā. Cerēja uz labāku algu, meklēja dēkas, vai es zinu…
Jā, aukstais karš mūs visus pārvērtis frontiniekos, — Dubova balsī, viņam pašam nemanot, iezogas lektora intonācijas. — Saproti jel, kapteini, šeit mēs vairs neesam Akmens, Taimiņš, Čaikins vai Dubovs ar savām individuālajām rakstura īpašībām, šeit mēs pat neesam noteiktas tautības vai valsts pārstāvji, šeit mēs visi esam marksistiskās ideoloģijas nesēji — boļševiki, sarkanie, «Kremļa aģenti», ka nu kuram labpaticies mūs dēvēt. Mājās tu vari rupji lamāties, vari piedzerties vai sakauties, tā ir tava darīšana. Šeit par to atbild visa Padomju Savienība un, lūdzu, nesmejies,arīvietējie komunisti.