— Nabaga Taimiņš, — Akmens rūgti pasmaida.
— Par ko tikai viņam nav jālauza galva…
Bez klauvēšanas atveras durvis. Ienāk satrauktais sardzes stūrmanis.
— Biedri kapteini! Iesim uz klāja. Krastmalā notiek kaut kas dīvains. Ja nemaldos, netālu no loču kutera laipām.
Pirmajā bridi grūti saprast, ko nozīmē rosība krastā. Spēcīgie okulāri rāda divus vīrus, kas uz kāda spīķera lēzenā jumta uzstāda prožektoru. Cita pēc citas piebrauc smagās un vieglās mašīnas. No tām izkāpj cilvēki, pulcējas grupās, izkrauj kinoaparatūru.
— Tas nemaz neatgādina demonstrāciju, — Dubovs pašūpo galvu.
— Drīzāk filmēšanu, — Akmens uzmin. — Vai redzi kameru?
— Bet ko viņi taisās filmēt? — Dubova seja apmācas. — Mūs, vai? Pazīstam taču viņu filmas. Mēs neesam ne puskailas meičas, ne bandīti. Kaut gan… — viņš pēkšņi ņemas regulēt tālskati. — Re, kur arī mūsu vecais paziņa no vietējās tenku lapeles! — Dubovs ieraudzījis Dīkrosi, kas plātās rokām, rādot uz «Padomju Latvijas» pusi. — Skaidrs, ka viņi mums gatavo kaut ko atvadām. Turies, kapteini!
* * *
Atgāzies konsula Freksas iemīļotajā atzveltnes krēslā, Borks klausās pēdējās ziņas.
— Rīt parlamentā sāksies debates par tirdzniecības līgumu ar Padomju Savienību, — diktors stāsta.
— Iepriekšējās aptaujas rezultāti norāda, ka opozīcijai šoreiz diez vai izdosies izvirzīt uzticības jautājumu un izjaukt valdības nodomus. Visdažādākie iedzīvotāju slāņi atbalsta mierīgās līdzāspastāvēšanas politiku. Kuluāros palaistās baumas, ka sagaidāms sensacionāls atklājums, uzskatāmas par neveiklu mēģinājumu sēt nemieru dažu Zemnieku partijas deputātu prātos…
— Varbūtarīšajā aparātā iebūvēts magnetofons, — konsuls zobojas, — lai nosistu jums garastāvokli… Tas gan bija pirmšķirīgs triks, ko jūs izspēlējāt ar Taimiņu.
— Nieki! — Borks jūtas glaimots. — Salīdzinot ar pārsteigumu, kas rīt sagaida mūsu ministru prezidentu… — tālruņa zvanam atskanot, viņš nocel klausuli. — Hallo!… Jā, labi. Paldies! — Borks pieceļas. — Nu beigas ir tuvu. Un zināt ko, konsul?… Man prieks par to, kā izspēlēta šī partija! īr jau laiks, zvanīja jūsu Hellers, pēc pusstundas viss būs cauri… Jūs arī brauksit?
— Uz ostu? — Freksa brīnās. — Kāda velna pēc?
— Gribu redzēt šo stūrmani… Padomājiet paši, esmu izspēlējis ar viņu veselu partiju, bet ne reizes neesmu redzējis pretinieku. Tagad, kad esmu uzvarējis, derētu viņu apskatīt. Braucam!
* * *
Savrupmāja, kur ieslodzīts Taimiņš, šajā vēlajā vakara stundā izskatās vēl pamestāka un drūmāka nekā dienā. Kā vaidēdami dārzā šalc simtgadīgie ozoli. Ēka grimst tumsā, gaismo tikai divi logi otrā stāvā.
Ieraudzījis savrupmājas tumšo siluetu, Gustavs jau labā gabalā izslēdz starmelējus un palēnina gaitu.
Vecais «Fords» klusi piebrauc un apstājas. Nu mašīna atrodas augstā mūra aizsegā un tādēļ no mājas nav saredzama. Izkāpj Nora, Gustavs un sirmais locis, kurš nolēmis piedalīties šajā riskantajā pasākumā, lai apvaldītu jauniešu karstgalvību. Vācu okupācijas laikā viņš vairākkārt organizēja sabiedroto karavīru pārdrošo bēgšanu no karagūstekņu nometnes un tāpēc uzskata, ka bez viņa pieredzes pasākums būs lemts neveiksmei.
Gustavs un Nora izņem no mašīnas saritinātu tauvu un grasās mest to pāri mūrim. Vecā loča rokas mājiens aptur viņus.
— Kurā istabā viņš atrodas?
— Otrā stāvā. Bet, kurā īsti, to neesmu ievērojusi, — Nora vainīgā balsī atzīst.
— Un vēl saucas izlūks! — sirmais locis nikni nospļaujas. — Varu iedomāties, kas notiktu, ja manis te nebūtu. Droši vien uz labu laimi iekāptu pa kādu logu un pēc tam staigātu pa gaiteni un sauktu: «Biedri Taimiņ, kur jūs esat?»
— Jā, ko tagad darīt? — Gustavs čukst. — Vajadzēs man vispirms rāpties vienam un pamēģināt izlūkot, kur viņš atrodas.
— Vēl muļķīgāk! Pamēģini labāk mazliet piepūlēt savas smadzenes. Lai atrastu krievu stūrmaņa istabu, nav nemaz jārāpjas pāri sētai. Mums ir trīs pieturas punkti… Tas ir, ja pieņemam, ka viņš atradis tavu kaiju… Zinādams, ka mēs taisāmies viņu atbrīvot…
— Bet vai tas maz ienāks viņam prātā? — Gustavs šaubās.
Tas ir pats par sevi saprotams, — Nora atraida iebildumu. — Viņš musu vietā rīkotos tāpat… A, zinu, viņš vispirms atvērs logu un otrkārt… Nezinu…
Droši vien stāvēs pie apgaismotā loga, lai mēs varētu viņu ieraudzīt, — Nora, kā cerēdama atrast apstiprinājumu savam minējumam, atkāpjas dažus soļus un paskatās augšup. Visi apgaismotie logi ir aizvērti, vaļa ir tikai viens tumšs logs.
— Blēņas! — sirmais locis papurina galvu. — Apgaismots logs parādītu viņu ne tikai mums, bet arī mus atklātu sargiem. Esmu gatavs saderēt, ka tieši tumšais logs ir viņa.
It kā atbildot loča vārdiem, melnajā četrstūrī, kur neskaidri iezīmējas cilvēka ēna, uzliesmo un tūdaļ nodziest sērkociņa liesma.
— Aiziet! — Gustavs aicina un, pazīdams Noras raksturu, piemetina: — Bet ņem vērā: augšā līdīšu es.
— Nē, es, — Nora iecērtas.
— Tas ir neprāts! Un ja tur Taimiņa vietā ir kāds no sargiem? Iespējams taču, ka kaiju atradis nevis Taimiņš, bet viens no Borka rokaspuišiem.
— Jā, arī tāda varbūtība pastāv, — sirmais locis piekrīt. — Varbūt Taimiņš vispār jau aizvests… Bet, ja mēs tomēr nolemjam riskēt, tad pa logu jāiekāpj tikai Norai!
Tā mēs te strīdēsimies līdz rītam, — Nora iekaist. — Es kāpšu — un cauri.
— Tu esi meitene… Tu… — Gustavs satraukumā vairs nespēj atrast vajadzīgos vārdus.
— Bet tu vīrietis. To mēs visi tāpat zinām, — vecais locis pasmaida. — Nelaime tikai tā, ka Taimiņš tevi nepazīst. Ja tu iekāpsi pa logu, viņš var nodomāt, ka tā ir provokācija.