Sērkociņš nodzisis. Taimiņš pīpē jau desmito cigareti. Jeb varbūt tā ir viena un tā pati cigarete, ko viņš jau desmitiem reižu aizdedzinājis, lai pēc dažiem dūmiem atkal nodzisušu košļātu zobos. Tumšā istabā tikko saredzami mēbeļu apveidi. Gandrīz trīs dienas pavadītas šajā telpa. Trīs mokošas dienas, tris nemitīgi sasprindzinātas dienas. Tie, kas viņu šeit tur ieslodzītu, domā, ka tas ir cietums. Bet Taimiņš to pārvērtis ringā. Tiesa, viņš arī pats saņēmis dažus zvērīgus sitienus, bet tomēr pārcietis visus, arī pēdējo, kas viņu gandrīz notriecis nokdaunā, lai atkal pieceltos un turpinātu nevienādo cīņu. Cīņa bija sevišķi grūta tāpēc, ka vajadzēja aizstāvēt ne tikai sevi. Eleonorai taisnība — vīrieši allaž domā vispirms par savu godu. Bet viņam šoreiz bija jādomā ne tikai par godu, ne tikai par to, lai izlauztos no šejienes pats, — viņam bija jāizrauj no šīs mājas, no šīs nolādētās Kristportas, no šīs neona, reklāmu apgaismotās un tāpēc vēl jo tumšākās elles arī Eleonora. Reizēm, kad valodas bija apsīkušas, kad viss likās izrunāts, viņš bija ieskatījies grāmatiņā ādas vākos. Veca Sērensa uzdāvinātais Dantes «Dievišķīgās komēdijas» sējums šajā cietumā bija iekļuvis Eleonoras rokassomiņā. Reizēm, īsti neizprazdams kopā saplūstošos vārdus, Taimiņš staigāja kopā ar Danti pa elles lokiem, kopā ar viņu mekleja savu Beatriči. Bija viens tāds bridis (Eleonora, nogurusi raudāt, gulēja, sarāvusies čokurā, tik bezpalīdzīga un salauzta, un tomēr gatava izslieties pretī saules stariem), kad Taimiņam kļuva skaidrs: pats liktenis, ja tāds tiešām pastāv, atvedis Kristportā un iemetis šajā briesmīgajā notikumu virpuli, lai viņš līdzīgi Dantem varētu izvest Eleonoru no tumšās pazemes pretī dzīvei.
Bet, lai to panāktu, nepietika ar drosmi un vīrišķību, nepietika skriet ar pieri sienā. Vajadzēja rīkoties apdomīgi, apsvērt katru soli. Jo vairāk tāpēc, ka viņš un Eleonora ir tikai sīkas figūras lielajā spēlē, kur izšķiras kaut kas daudz svarīgāks par viņu personīgo «būt vai nebūt».
Soļodams šurp turp pa istabu, Taimiņš vērīgi ieskatās tumsā. Ne velti Dīkrosim pateikts, lai viņu šonakt netraucētu. Kaija ir zīme, ka draugi viņu atraduši… Taimiņš pārliecināts, ka tie nepametīs nelaimē. Viņš rēķinās ar to, ka draugi rīkosies ātri. Desmit iespējas pret vienu, ka viņi ieradīsies tieši šonakt. Kad sāka krēšlot, Taimiņš vairs neiededzināja gaismu. Varbūt šīs gaidās pavadītās stundas, kad piecus metrus platajā istabā nosoļoti desmitiem kilometru, kad sīkākais laukā dzirdamais troksnis lika saspringt, bija daudz grūtākas nekā visas Lrīs ieslodzījuma dienas…
Norai un Gustavam izdevās tik klusi piezagties pie savrupmājas, ka Taimiņš, smagās pārdomās nogrimis, neko nesadzird. Logā ielido olis, liek viņam atsprāgt. Un tūdaļ svelpjot ielido pa pusei saritināta tauva. Tā gandrīz skar Taimiņu. Viņš noliecas, paceļ to, parausta, dodot signālu cilvēkam lejā.
Tad velk ar visu spēku. Logā parādās tumšs stāvs. Klusi uzlec uz palodzes.
— August! — satraukums aizspiež Norai kaklu.
— Gaismu! — klusi pavēl Taimiņš, un tūdaļ pats aizdedzina sērkociņu.
— Mazā Nora?! Tu?! — viņš izbrīnā iesaucas un tūdaļ norūpējies piebilst: — Tevi es gan nebiju gaidījis.
— Tagad nav laika skaidroties, — Nora čukst. — Esam atbraukuši pēc tevis. Ātrāk!
— Pagaidi… Kur ir mans kuģis?
— Vēlāk… Jāpasteidzas… Dārzā pašlaik nav neviena sarga. — Nespēdama saprasl. Taimiņa vilcināšanos, Nora bažīgi jautā: — Kas ar tevi noticis?
— Nora, kur ir «Padomju Latvija»?
— Ostā. Tieši uz turieni gribam tevi nogādāt.
Klusums. Tajā dzird Taimiņu smagi elpojam, tad klusu murmināšanu:
— Šeit… Tātad tomēr ticējuši! Tātad radio ziņa izgudrota…
— Skaidrs, — Taimiņš pārvarējis vājuma brīdi. Viņš izslējās un asi noprasa: — Dārzā tiešām nebija neviena sarga?
— Jā… Ātrāk! Katrs mirklis ir dārgs.
— Paldies, — Taimiņš smaida. — Ej vien. Es ar jums neiešu!
— Kā? — Nora pārsteigumā atkāpjas. — Vai tad tiešām?… Nevar but! August!… August Taiiniņ! — Nora gandrīz kliedz, it kā gribēdama saukt Taimiņu pie prāta.
Taimiņš saprot, ko Nora domā.
— Nodevējs? — viņš īsi iesmejas. — Es, nodevējs? — Taimiņš purina galvu. — Nē, Nora! Pirmīt, kad vēl nezināju, ka jūs atradīsit mani, kad nezināju, ka mans kuģis nav aizbraucis, kad neko vēl nezināju… Man bija svarīgi apmānīt pretinieku… Lai liktu uz galvaspilsētu… Tur būtu lielākas iespējas bēgt, nokļūt padomju pārstāvniecībā vai citā vietā, kur es varētu izstāstīt patiesību. Tagad tas vairs nav vajadzīgs.
— Jābēg! Vai tu nesaproti! Pēc stundas «Padomju Latvija» izies jurā.
— Lai! Man jāpaliek šeit! — Taimiņš stingri saka. — Saproti, Nora, runa nav ne par manu personīgo likteni, ne par Eleonoras likteni. Es nedrīkstu begt! No šejienes man jāaiziet kā apsūdzētājam. Apsūdzībai vajadzīgi pierādījumi. Bet, ja aizbēgšu, to vairs nebūs. Pat uz jums nevarēšu atsaukties.
— Tu?… Tu vēl gribi uzbrukt? — Nora brīnās. — Šajos apstākļos?… Tas ir neprāts!
— Drosmīgo neprālam slavu mēs dziedam, — Taimiņš pasmaida. — Tā ir mūsu, padomju taktika! Jebkuros apstākļos cīnīties par uzvaru, — Taimiņš pēc brīža turpina: — Bet par visu turpmāko jāparūpējas tieši tev, Nora… Vienalga, kādiem līdzekļiem, tev jāpanāk, lai policija uzzinātu, ka atrodos šeit. ,. Tieši policija! Neviens cits!
— Bet policija taču uz vienu roku ar…
— Protams… Kamēr maniem pretiniekiem izredzes gūt virsroku. Tai brīdī, kad policijas priekšnieks jutīs, ka viņu spēle zaudēta… Netērēsim laiku! Jāpasteidzas!… Kamēr mans kuģis ir šeit, policija neiedrošināsies izlocīties… Laidies!
— Ņem! — Nora iespiež Taimiņa rokā vecā loča «Valteru», ko tas savā laikā ieguvis kā trofeju apšaudē ar vāciešiem. — Ņem kaut vai to. Tomēr bus drošāk. Ja viņi saodīs, ka tuvojas policija…