— Nē! — Taimiņš noraida ar žestu. — Es esmu tirdzniecības jūrnieks. Mums ieroči nav paredzēti.
— Tu atsakies no visa, — Nora rūgti saka.
— Tieši otrādi, — Taimiņš smaida. — Tas, ka esmu bez ieroča, ir mans vislabākais ierocis… Vienīgais, kas man vajadzīgs, lai pēc iespējas ātrāk ierastos policija.
— Pēc stundas policijas priekšnieks būs šeit! — Noras atbilde skan kā zvērests.
— Pagaidiet, pagaidiet… Ja… jā… Es jums ticu. Bet man šie fakti vel jāpārbauda.
Pametis Noru, Gustavu un veco loci priekšistabā, policijas priekšnieks ieskrien savā kabinetā. Steigā aizmirsdams izslēgt uztvērēju, viņš metas pie telefona. Trīcošiem pirkstiem uzgriež Borka numuru.
— Atkārtojam īsumā pēdējās ziņas, — telpā skan diktora skaidrā balss. — Rīt parlamentā sāksies debates par tirdzniecības līgumu ar Padomju Savienību. Iepriekšējās aptaujas rezultāti norāda, ka valdība balsošanā iegūs vairākumu. Kuluāros klīst baumas, ka deputāta Borka prombūtne šajās izšķīrējās dienās izskaidrojama ar to, ka viņš gatavo sensacionālu runu. Taču, kā mums apgalvo kompetentas personas, šīs baumas uzskatāmas par neveiklu manevru, lai atšķeltu no valdības vairākuma svārstīgos deputātus…
Policijas priekšnieks neklausās. Viņa piere norasojusi. Borks neatbild. Prefekts uzgriež viesnīcas šveicara numuru.
— Man doktoru Borku! Steidzami! Atrodiet katrā ziņā! Varbūt viņš sēž bārā… Nav?… Aizbraucis?… Uz ostu? Nolādēts!
Policijas priekšnieks nomet klausuli. Tad apdomājas, grib uzgriezt konsula Freksas numuru. Sajā mirklī līdz viņa apziņai nokļūst diktora teiktie vārdi:
— Zemnieku partijas līderis paziņojis, ka situācija mainījusies. Ņemot vērā vēlētāju izteiktās domas, ka tirdzniecības līgums ar Padomju Savienību nāks par labu arī zemkopjiem, frakcijas sēdē nolemts atbalstīt valdību. Līdz ar to zud doktora Borka vadītās opozīcijas pēdējais balsts. Kā mums nupat ziņo, ārlietu ministrs Nordjupa kungs šodien apmeklējis sūtni, lai apliecinātu, ka noslēpumainos apstākļos nozudušā padomju stūrmaņa meklēšanā izmantos visenerģiskākos mērus. Pie viena viņš izteicis Padomju valdībai pateicību par Bergholmas iedzīvotājiem sniegto palīdzību…
Pēdējos vārdus policijas prefekts vairs nedzird.
— Nu es viņam parādīšu! — viņš izgrūž caur zobiem un metas uz durvīm,
* * *
Liela pelēka mašīna dzēstām ugunīm nobremzē pie savrupmājas. Venstrāts izkāpj un brītiņu ieklausās klusumā, kurā dzird tikai lapu šalkoņu. Tad viņš paskatās uz namu. Visi logi tumši. Gaismo tikai malējais otrajā stāvā. Venstrāts apmierināti pamāj. Tā ir norunātā zīme. Tātad viss noritējis pēc iepriekšējā plāna. Taimiņš aizbēdzis, sargi atstājuši māju.
Taču Venstrāts nav no tiem, kas paļaujas uz saviem apakšniekiem. Visi viņi ir tikai amatieri. Visi viņi domā tikai par to, kā ātrāk padarīt darbu, saņemt naudiņu un aizlaisties lapās. Iebāzdams slēdzeni vārtos, Venstrāts ar smīnu atceras Borka atgādinājumu: «Jāstrādā ar baltiem cimdiem». Patiešām, viss nostrādāts ar glazē cimdiem — sākot ar nolaupīšanu pie varietē teātra, beidzot ar notikumu ostā. Tagad atliek vienīgi pārbaudīt, vai viņa palīgi patiešām aizvākuši visas pēdas. Tad varēs aizkāpt uz viesnīcu pie Borka un pateikt viņam: «Sveiki, doktor! Jūs esat smalks kungs, deputāts, nākamais ministrs un tā tālāk. Es esmu kriminālnoziedznieks, trešās šķiras rīkļurāvējs, notiesāts uz divdesmit gadiem, izbēdzis no cietuma, likuma vajāts un tā tālāk… Bet kas jūs būtu bez manis?…»
Venstrāts šķērso dārzu un bez trokšņa atver durvis. Nams klusē. Bet otrajā stāvā viņš pēkšņi sadzird kaut ko aizdomīgu. Izvilcis zem svārkiem paslēpto revolveri, Venstrāts uz pirkstgaliem uzkāpj augšā. Viņš apstājas pie durvīm, aiz kurām dzirdams kaut kas līdzīgs guldzoņai.
Ar pēkšņu grūdienu atvēris durvis, Venstrāts pacel revolveri, taču roka tūdaļ nolaižas. Skats ir pārāk pārsteidzošs, lai Venstrāts spētu reaģēt uzreiz.
Uz grīdas mētājas vairākas tukšas pudeles. Starp tām sēž galīgi piedzēries Smešs un, turēdams pēdējo, vēl neiztukšoto abām rokām, tempj tieši no kakliņa. Viņš izskatās kā milzīgs zīdainis ar lielu knupīti.
Pamanījis Venstrātu, Smešs līgodamies pagriežas.
— Kā jums ar veselību?… Tas ir — uz jūsu veselību… Iedzersim, šef… Tas ir, Venstrāta kungs… Esiet bez raizēm, viss nospēlēts pēc notīm…
— Ko tu te dari, lops?! — Venstrāts tik pārskaities, ka pār lūpām izlaužas neskanīgs rēciens.
Smešs viņu tomēr sapratis.
— Es? Vai tad neredzat, ko es te daru? Visi aizgāja, es arī gandrīz aizgāju, bet tad padomāju, ka tā nebūs pareizi. Atstāt tik daudz labas mantas! Jus taču teicāt, ka nedrīkst atstāt nekādas pēdas, ne puteklīša… Mest laukā? Es varbūt esmu noziedznieks, bet tādu noziegumu es nevaru izdarīt… Uz jūsu veselību!
Venstrāts ar kājas spērienu izsit viņam pudeli no rokām un aiz apkakles uzrauj augšā.
— Stāvēt!
— Vai tad es neslavu? — Smešs pieķeras sienai. — Un vispār, ko jus te meklējat? Izlikšu bez jums!
— Gribi, lai es tevis dēļ dabūtu nolauzt trīsdesmit gadus tuptūzī? — Venstrāts nošņāc.
— Man nekas nav pretī, — Smešs atkal apsēstas uz grīdas. — Bet esiet bez bažām, šefa kungs… Par kārtību esmu parūpējies… Viens putniņš aizlaidies, bet otro… Nu, kā sauc tādu putniņu, kas dzied… Ahā, tas ir kanārijputnēns… To es arī esmu izlaidis no būra… Tagad visi ir brīvi… Es tikai pagaidīšu, kad atnāks policija. Tad es arī būšu brīvs.
Venstrāts netērē vārdus. Gandrīz piecas minūtes pār Smešu birst sitienu krusa. Katru reizi, kad viņš gāžas augšpēdus, Venstrāts atkal piecel to un no jauna apber nežēlīgiem sitieniem.