— Nu kā? — Venstrāts beidzot jautā ar savu parasto draudīgo čukstu.
Smešs nopurinās.
— Viss kārtībā, šef… piedodiet, Venstrāta kungs… Viss dzērums laukā, taisni žēl… Tik daudz pirmšķirīga dzēriena, un viss par velti!
— Muti! Nāc līdzi!
Klusēdami abi apstaigā telpu pēc telpas. Šur tur Venstrāts pamana kādu nolaidību, bet visumā puiši strādājuši godam. Palikusi tikai pēdējā — Taimiņa istaba,
— Vai pārbaudīts? — Venstrāts jautā.
— Nē. Tas bija jādara man… Bet es vēl nepaspēju. Domāju, vēl laika diezgan, vispirms jānovāc galvenie lietiskie pierādījumi.
— Man liekas, galvenais lietiskais pierādījums, kas būs jānovāc, esi tu, — Venstrāts klusi nomurmina un atslēdz durvis.
Venstrāts iededzina gaismu. Istaba ir tukša. Nekā, izņemot mēbeles.
Venstrāts pieiet pie loga, paskatās lejā. Smešs viņam seko. Pēkšņi spalgs troksnis liek viņiem apsviesties.
Taimiņš, kas bija paslēpies aiz durvīm, izrāvis slēdzeni un aizcirtis tās. Pirms Venstrāts pagūst aizkavēt viņu, slēdzene, stikliem šķindot, izlido pa logu.
Smešs metas Taimiņam virsū. Sitiens pa zodu liek viņam atkrist uz muguras. Viņš kunkstēdams valstās pa grīdu. Tikmēr Venstrāts izrāvis revolveri. Taimiņš paceļ rokas.
— Tu šeit? — Venstrāts jautā, kā neticēdams savām acīm. Viņa smadzenes strādā ar pārslodzi. Pašlaik jautājums, kāpēc Taimiņš palicis, liekas viņam vissvarīgākais. Prāts vienkārši nespēj to aptvert.
— Tu šeit? — viņš atkārto kā bojāta plate. — Vai tad tevi neatbrīvoja?
— Gribēja gan… Bet man jūsu sabiedrība tā iepatikusies, ka nolēmu palikt, — Taimiņš vīpsnā.
— Klausies! — Venstrāts tuvojas Taimiņam. — Ko tas nozīmē?
— Ļoti vienkārši! Gribu, lai jūs mazliet iejustos manā ādā, — Taimiņš mierīgi atbild.
— Lamatas! — Venstrāts beidzot saprot. — Nostāties pie sienas! Ar seju! Pacelt rokas! Ja pakustēsies, būsi mironis!
Taimiņš paklausa,
— Uzlauzt durvis! — Venstrāts pavēl Smešam,
Redzēdams, ka Smešam netikt galā ar smagajām, metālu apkaltajām durvīm, viņš pats steidzas palīgā. Šo mirkli izmanto Taimiņš. Pirms Venstrāts pagūst atjēgties, ierocis izrauts viņam no rokas.
— Tā! Tagad lomas mainītas, — Taimiņš smaida. — Pie sienas! Veicīgāk! Ieteicu nekustēties! Ja jūs to tomēr darīsit, informēju, ka Švika kungs apsolījis atlaidi visiem maniem labiem paziņām.
Taimiņš, it kā tīšām izaicinādams Venstrātu, rotaļājas ar revolveri.
— Viņš mūs nošaus! — Smešs kliedz. — Dariet kaut ko, šef!
Venstrāts ierēcas un kā vērsis metas uz priekšu. Taimiņš paceļ ieroci. Smešs saraujas. Bet Taimiņš, atgrūdis uzbrūkošo Venstrālu ar spēcīgu kājas spērienu, šauj logā. Šķind plīstošais stikls. Viens šāviens, otrs, trešs. Tie spalgi atbalsojas klusajā dārzā.
— Viņš ir traks! — Smešs elso, uzbrukdams Taimiņam.
Bet Taimiņš ir ātrāks. Vēl daži šāvieni logā, tad arī revolveris, izsizdams lielu robu, izlido ārā.
Tuvcīņa. Izmantojis brīdi, kad Smešs piespiedis Taimiņu pie grīdas, Venstrāts pieskrien pie loga un atrauj to. No zemes šķir krietni pieci metri. Var salauzt kāju. Un tomēr labāk nekā nokļūt cietumā. Venstrāts jau uzrāpies uz palodzes, bet šai mirklī Taimiņš, atbrīvojies no Smeša tvēriena, metas viņam klāt un ievelk atpakaļ istabā. Cīņa turpinās. Tagad tā noris galvenokārt pie loga. Ik brīdi stāvoklis mainās. Tomēr jūt, ka Taimiņa spēki draud izsīkt.
Aiz durvīm dzirdami trokšņi, balsis. Cīņas karstumā Venstrāts un Smešs to nedzird. Troksnis tuvojas. Durvis tricina Valdonīgi klauvējieni. Pēdējiem izmisīgiem spēkiem Venstrāts un Smešs cenšas tikt vaļā no Taimiņa. Apdullinājis viņu ar zvēlienu acīs, Venstrāts jau kuru reizi skrien pie loga. Taču arī Taimiņš jūt, ka jānoturas tikai īsu mirkli, un tas piešķir spēkus. Gulēdams zemē, viņš ar vienu roku satver Smešu, ar otru parauj aiz kājas Venstrālu, kas jau grasās kāpt uz palodzes. Venstrāts pakrīt, kritienā raudams sev līdzi bīdāmo galdiņu.
— Atveriet! Policija! — un smagās durvis sāk līgoties.
Ķermeņi veļas pa gridu blīvā kamolā. Durvis ar troksni izgažas no virām. Iebrūk policisti ar prefektu priekšgalā.
Pēdējā brīdī atbrīvojies no Taimiņa, Venstrāts tiek līdz logam. Ieskrienas lēcienam, bet… Lejā gaismo policistu kabatas spuldzes. Māja ielenkta. Venstrāts lēni pagriežas un tikpat lēni paceļ rokas. Smešam nav speķa piecelties. Turpat, sēdēdams uz grīdas, viņš paceļ rokas.
Taimiņš grīļodamies paiet pretī policijas priekšniekam.
— Es esmu «Padomju Latvijas» stūrmanis, — viņš iesāk.
— Zinu, Taimiņa kungs. Mēs jūs jau sen meklējam.
— Un tikai tagad atradāt? — Taimiņš vīpsnā.
— Labāk vēlāk nekā nekad! — prefekts mēģina ar joku tikt pāri neērtajai situācijai. — Apcietināt! — noradīdams uz Venstrātu un Smešu, viņš pamāj policistiem.
— Nu nē, tas nebūs pieklājīgi! — Taimiņš pasmaida. — Atļaujiet man vispirms iepazīstināt jūs ar maniem viesmīlīgajiem saimniekiem!… Venstrāta kungs! Parasti liek dēvēts par šefu. Bet šis te ir Smeša kungs!
— Pazīstu šo bandu! — prefekts īgni norūc. — Esiet bez rūpēm, Taimiņa kungs! Visi saņems pelnīto sodu!
— Arī pārējie?
— Protams, mana devīze ir likums un kārtība. Bet vispirms mums jāuzzina, kas īsti piedalījies jūsu nolaupīšanā, — prefekts mēģina laipot, — Tas prasīs zināmu laiku.
— Varu jums aiztaupīt šīs pūles… Pierakstiet! Deputāts Borks! Konsuls Freksa! Redaktors Dīkrosis! Šikos gariņus jūs laikam pazīstat labāk nekā es.
* * *