Krastmalā pulcējas arvien vairāk ļaužu.
— Man tas nepatīk! — Berlings ar niknu žestu apvelk loku, kurā iekļūst pustumsā redzamie automobiļi reportieri, fotogrāfi, radiokorespondenli, vairākās vietās uzstādītie prožektori.
— Kā es tūdaļ neiedomājos! Es varētu sevi nosist par to… — viņš turpina. — Hellera izturēšanās un viņa priekšlikums man pašā sākumā likās aizdomīgs, bet…
— Par ko tu runā? — neizprot kāds locis.
— Par provokāciju! Vai tad tu neredzi, kāpēc viņi sapulcējušies krastmalā? Lai sagaiditu Taimiņu! — viņa balsī skan izmisums.
— Es viņus brīdināšu! — kāds no ločiem iesaucās.
— Par vēlu! Viņiem tūlīt jābūt klāt, tagad mēs nekā vairs nevaram darīt, — un Berlings saspringti ieskatās tumsā.
Konsuls Freksa, sēdēdams savā mašīnā kopā ar Borku, paskatās pulkstenī.
— Kavējas, — viņš saka.
— Nekas! — Borks atsmaida. — Labs nāk ar gaidīšanu.
— Kungi, vēl mazliet pacietības, — Dīkrosis labvēlīgi uzsmaida žurnālistiem. — Vēl mazliet pacietības, un jūsu rokās būs sensācija, kādu Kristportā nav redzējusi. Varat man ticēt! Šādās lietās man ir iemaņa.
Žurnālisti atzinīgi smaida.
No «Padomju Latvijas» komandtilla Akmens un Dubovs saspringti vēro neparasto rosību krastmalā.
— Ko viņi īsti gaida? — Akmens vaicā it kā pats sev.
— Nezinu, — Dubovs drūmi pašūpo galvu. — Zinu tikai, ko mēs no viņiem varam sagaidīt!
— Jaunu provokāciju? Tādā gadījumā viņi nokavējušies. Pēc piecpadsmit minūtēm uz klāja uzkāps locis.
— Loci var aizturēt. Nezinu, kāda īsti loma mums jātēlo izrādē, bet viens skaidrs: bez mums tā zaudētu katru nozīmi.
Berlings paraugās ugunīs, kas iezīmē «Padomju Latvijas» noenkurošanās vielu.
— Pēc desmit minūtēm man jābūt uz kuģa, — viņš klusi saka. — Tātad viss notiks šais desmit minūtēs.
— Vai arī nenoliks, — pirmo reizi pa šo laiku kāds no ločiem uzdrošinās izteikt cerības. — Viņiem jau sen bija šeit jābūt.
Konsuls Freksa nervozi paskatās pulkstenī.
— Nu? — viņš uzlūko Borku. — Kur viņi tik ilgi kavējas?
— Varbūt Taimiņš pirms aizbraukšanas vēl dod ločiem pēdējās instrukcijas? — Borks pasmejas.
Atmosfēra ostā arvien vairāk saspringst. Konsuls Freksa katru pusminūti skatās rokas pulkstenī. Borks klusē. Dīkrosis mēģina nomierināt reportierus.
Kaut kur tālumā atskan automobiļa taure. Visi sastingst. Automobiļa signāls jau pavisam tuvu. Krastmalā parādās Gustava vecais «Fords».
— leslēgt prožektorus! — komandē Dīkrosis.
Krastmalu pārlej žilbinoša gaisma. Sākas drudžaina rosība. Žurnālisti izrauj no kabatām piezīmju blokus. Fotogrāfi metas pie aparātiem. Radiooperatori pārbauda mikrofonu. Kinooperatori iedarbina kameras.
Bet «Fordu» apsteidz cita mašīna. Tad klusumu sašķeļ Dīkroša spalgā balss:
— Kungi, lūk, sensācija, ko biju jums apsolījis! — viņš ar apsūdzošu žestu norāda uz Taimiņu, kas Noras un vecā loča pavadībā izkāpis no mašīnas.
Mirkli Taimiņš stāv nekustīgi, it kā tīšām pozēdams fotogrāfiem un kinooperatoriem, kas ar skubu uzņem kadru pēc kadra. Tad pagriežas pret mašīnu, no kuras tikmēr izkāpis policijas priekšnieks. Prefekts laipni paņem Taimiņu zem rokas un ved uz krastmalu, pie kuras ar griezīgu sirēnas kaucienu piebrauc policijas kuteris. īsu brīdi ilgst sastingums. Tad atskan loču gaviļu sauciens.
Konsuls Freksa iedarbina mašīnas motoru.
— Šo putru jūs izstrēbsit pats, — viņš nikni saka. — Viens pats!
— Idiot! Atradis laiku pārmetumiem, — Borks ierauj galvu plecos. — Ātrāk!
— Izslēgt prožektorus! — Dīkrosis tikai tagad atjēdzas.
Taču apgaismotāji nejaudā izpildīt pavēli. Kamera turpina uzņemt.
— Nolādēts! — Dīkrosis satracināts kliedz. — Nodzēst gaismu! Nolādēts!
Prefekts pagriežas pret pūli.
— Loci, kas izvedīs «Padomju Latviju», lūdzu iekāpt policijas kuterī, — viņš aicina. — Kas attiecas uz jums, kungi, tad mūsu viesis, Taimiņa kungs, ludz jums pateikties par svinīgo izvadīšanu…
Un, lūk, Taimiņš atkal ieņēmis savu vietu komandtiltā. Blakus stāv Berlings. Lejā prefekts, cenzdamies izlikties pēc iespējas draudzīgāks, tērzē ar kapteini un Dubovu.
Taimiņš un Berlings sarunājas pusbalsī.
— Paldies! — saka Taimiņš. — Tev, jums visiem un it sevišķi mazajai Norai…
— Nē, paldies tev, — Berlings uzliek viņam roku uz pleca. — Tu taču pats zini — ja nebūtu tevis, daudz kas būtu sanācis greizi. Borks vēl ilgi tevi pieminēs.
— Jā, lai cik bija grūti, tomēr iestūrēju kuģi tur, kur gribēju… Nožēloju tikai vienu… Ek, kaut varētu palikt šeit vēl dažas stundas… Aiziet pie Eleonoras, pateikties viņai un pasacīt, ka es viņu gaidu…
— Par to es parūpēšos!… Mēs visi par viņu rūpēsimies… Saderu, nepaies ne trīs mēneši, kad jūs satiksities Rīgā.
Šajā brīdī, laringofona pastiprināta, atskan kapteiņa Akmeņa balss:
— Pacelt enkurus!
Pienācis brīdis atstāt Kristportu. Pienācis brīdis, kad prefekts varēs nokāpt kuterī un beidzot tikt vaļā no Dubova smīna, ļaunāka par jebkuriem skaļiem pārmetumiem. Enkura ķēde posmu pa posmam izslīd no ūdens. Neviļus visi, kas šai brīdī atrodas uz kuģa, pievērš tai savus skatienus. Lūk, virs ūdens parādās pēdējais, dūņām un aļģēm apklātais posms. Lūk, no tumšajiem viļņiem jau iznirst smagais enkurs.
Pār klāju pārskrien vienbalsīgs kliedziens.
Pie enkura, it kā pieķēries tam pēdējā mēģinājumā tikt uz kuģa, kas to aizvedīs dzimtenē, karājas Eleonoras Krelles nedzīvais ķermenis.
Prefekts šausmās atkāpjas. Viņš pazinis Eleonoru Krelli, jo plakāti ar viņas attēlu pirms trim dienām taču pārplūdināja pilsētu. Viņš sapratis visu. Ne tikai to, kas vainīgs dziedātājas nāvē, bet arī kam nāksies par to atbildēt.
— Ko? Ko? — viņš atkal un atkal murmina. — Tas nav iespējams!… Kristporta taču ir vismierīgākā pilsēta pasaulē!