— Ātrāk aizturi viņus! — Lielais Skorpions man čukstēja.
Beidzis prātot, es izņēmu pistoli un devos uz priekšu. Man par lielu izbrīnu baltmatainās būtnes (arī viņas bija līdzīgas kaķiem) apstājās. Lielais Skorpions pieskrēja man klāt, tālab es sapratu — sevišķas briesmas nedraud.
— Sāc sarunas! — viņš čukstēja, slēpdamies man aiz muguras.
Es mazliet apjuku. Kāpēc viņš mani vairs nemudina uz kaušanos? Par ko man runāt ar šiem baltajiem radījumiem? Cilvēks vienmēr apmulst, kad no viņa prasa mazāk, nekā viņš gatavojies dot. Viens no maniem pretiniekiem, vērsdamies pie Lielā Skorpiona, izmeta:
— Sodām tevi ar sešām dulnuma lapu ķīpām, katram pa divām.
Es ieskatījos ciešāk. Bija tikai divi baltie kaķieši. Kāpēc viņiem bija iznākušas sešas ķīpas?
— Runā ar viņiem! — Lielais Skorpions steidzīgi čukstēja.
Joprojām nezinādams, ko runāt, es automātiski atkārtoju:
— Sodām tevi ar sešām ķīpām …
Baltās būtnes pasmaidīja un apmierinātas pamāja ar galvu. Lielais Skorpions atviegloti nopūtās, taču es vēl neko nespēju saprast. Tikai tad, kad ķīpas atnesa un baltie kaķcilvēki man piedāvāja izvēlēties pirmajam, es apjēdzu — arī mani viņi ir ieskaitījuši savā kompānijā. Nekas cits neatlika kā, atbildot ar tādu pašu laipnību, atdot viņiem labākās ķīpas.
Ārzemnieki paklanījās:
— Mēs arī drīz pabeigsim lapu vākšanu, vēl ar jums tiksimies pilsētā.
— Vēl tiksimies … — es atkārtoju, noprazdams, ka atkal esmu saskāries ar kādu dīvainu paražu. Baltās būtnes pavēlēja saviem kareivjiem pievākt ķīpas un nozuda mežā.
Ieradies Kaķiešu pilsētā un parunājies ar citiem ārzemniekiem, beidzot tiku skaidrībā par šo piedzīvojumu. Tā kā kaķcilvēki nespēj uzvarēt ārzemniekus, viņiem paliek tikai viena cerība — gan jau svešzemnieki cits citu apkaus. Lai stiprinātu savu varenību, ir nepieciešama enerģija, bet kaķi mēdz to izšķiest. Viņi dod priekšroku dievu pielūgšanai, lai ārzemnieki iepītos brāļu karā, kurš tūlīt ļaus viņiem — kaķiešiem — kļūt stipriem, pareizāk sakot, dos iespēju ieraudzīt citu valstu vārgumu, kāds piemīt arī Kaķiešu valstij. Ārzemnieki bija atšifrējuši šo nodomu. Viņi nereti nonāca konfliktā ar Kaķiešu zemi, taču nekad nepieļāva, lai konflikti rastos starp pārējām valstīm. Viņi ļoti labi saprata, ka pat uzvara var pārvērsties par sagrāvi, ja viņi būs atšķirti. Un otrādi — apvienojušies viņi no kaķiešiem var iegūt krietnu labumu. Tā veidojās ne tikai starptautiskā politika, bet arī visu ārzemnieku dzīve
Kaķiešu valstī. Šeit viņu galvenā profesija saistījās ar dulnuma birztalu apsargāšanu. Viņi vienojās, ka tās apsargās no vietējiem iedzīvotājiem, nevis viens no otra. Šo noteikumu pārkāpējs tika sodīts, tāpēc kaķieši augsti vērtēja ārzemniekus.
Iebraucējiem šāda sistēma nepavisam nebija slikta. Bet iedzimtajiem? Man neapzināti bija žēl Kaķiešu pilsētas iedzīvotāju, bet tad es nodomāju: «Viņi paši ir vainīgi, ka to pacieš, nevēlas būt stipri un žņaudz savus ciltsbrāļus ar ārzemnieku palīdzību. Var respektēt tikai cienījamus ļaudis; kaķieši ir zaudējuši godu un sirdsapziņu — nav jābrīnās, ka viņus ārzemnieki nemaz netaisās sumināt.»
Pēc sarunas par šo tematu es ilgi mocījos ar drūmu garastāvokli.
Tomēr atgriezīšos pie Lielā Skorpiona. Kontribūcijas nomaksāšana viņu nesarūgtināja, viņš pat uzskatīja sevi par uzvarētāju — uzpūtīgā pozā uztrau- sies uz nesēju galvām, viņš izteicās: ja man nevajagot tik daudz dulnuma lapu (tās man ne visai patīk), viņš esot gatavs tās atpirkt par trīsdesmit nacionālajiem prestižiem. Bija gan zināms, ka divas ķīpas maksā vismaz trīssimt prestižus, taču es nesāku kaulēties un vispār neatbildēju uz viņa priekšlikumu.
Saule jau slīdēja uz rietumiem, kad priekšā iznira Kaķiešu pilsēta.
11
Tikko es to ieraudzīju, diezin kāpēc secināju: šai civilizācijai drīz jāiet bojā. Es vēl nepārzināju kaķiešu civilizāciju. Tā daļa, ar kuru es saskāros laukos, manī pamodināja ziņkārību, vēlēšanos izpētīt tās īsto jēgu. Negribējās ticēt, ka šejienes kultūra būfu tikai vienas šausmas. Protams, civilizācija dažreiz iznīkst, tāpat mūsu Zemes vēsture arī nav bijusi rozēm kaisīta, taču, ja mēs spējām raudāt pat par vēstures nostāstiem, tad vēl bēdīgāk ir paša acīm vērot bojā ejošu civilizāciju. Pirms nāves cilvēkam var būt ziedošs izskats, iznīcībai nolemta pilsēta reizēm var likties trokšņaina, rosīga, un tomēr tā mirst — lēnām un nenovēršami. Atsevišķu cilvēku var izglābt, bet pilsētu ne. Šķiet, likteņa draudošais pirksts ir pacelts gan pār tās labajiem, gan sliktajiem iemītniekiem. Labo iemītnieku nav daudz; viņi vai nu steidzina savu bojāeju, vai arī raksta testamentus, viņu skumjie vai jautrie kliedzieni ir tikpat bezjēdzīgi kā cikādes sisināšana, kas mēģina klusināt rudens vēja gaudas.
So draudošo pirkstu es ieraudzīju virs Kaķiešu pilsētas iedzīvotājiem — spriežot pēc manas neizskaidrojamās nojausmas, drīz vien no viņiem paliks pāri tikai pīšļi un pelni.
Kaķiešu pilsēta izskatījās ļoti dzīvīga. Tās plānojums likās pats vienkāršākais — kā karā nometnei. Ne ielu, ne šķērsielu, vienīgi mājas un klajumi, precīzāk — viens liels klajums, kurā paceļas daudz bezkrāsainu māju. Teritoriju starp mājām piepilda pūlis; nav zināms, ar ko tas nodarbojas. Neviens neiet taisni, bet obligāti traucē citus. Par laimi, klajumi ir milzīgi, tāpēc gājēji saplūst straumēs, kuras triecas pret māju sienām gluži kā pret aizsprostiem. Es vēl nezināju, vai šīm mājām ir numuri. Ja ir, tad no piektā līdz desmitajam jānostaigā kilometri divi. Vispirms tevi pasviedīs pa labi, pēc tam pa kreisi, vēlāk stūrēs uz priekšu, tad atbīdīs atpakaļ un tā tālāk. Sā ceļojuma laikā vari nejauši nokļūt līdz mērķim, bet vari arī neatgriezties mājās.
Kādreiz šeit katrā ziņā bijušas ielas, taču šauras, bīstamas, jo kaķcilvēki uzskata otram ceļa došanu par negodu. Iešana pa noteiktu ielas pusi īpaši riebjas viņu brīvajam garam. Ielu likvidēšana bija vienīgā izeja. Tiesa, no grūstīšanās tā neglāba, taču vismaz saglabāja ne vienu vien dzīvību (kā redzat, dažreiz kaķieši rīkojas visai humāni). Bez atpūtas nojoņot kilometrus sešus, bet pēc tam atgriezties nav bīstami, tikai nogurdinoši gan. Starp citu, ne vienmēr nogurdinoši: daudzi brauc uz citu pilsoņu mugurām kā bezmaksas vilcienā. Es stingri nolēmu pārbaudīt savus minējumus un atrast bijušo ielu pēdas.
Pašā grūstīšanā nebija nekā sevišķa. Interesantāk bija kas cits — lielā ļaužu straume te cēlās, te noplaka. Ieraudzījuši uz ceļa akmentiņu, gājēji pie- tupās, pēcāk nosēdās, lai patīksminātos par neparasto skatu. Klāt pienākušie arī apsēdās, no aizmugures kaķieši grūdās virsū — un tā izveidojās īsts virpulis. Pašiem pēdējiem nācās bradāt pa citu galvām. Sēdošie, aizmirsuši akmentiņu, sāka lūkoties uz blenzējiem, kuri tupēja; tad, kaut kur viens no otra sānmaļus būdami, sakliedzās divi paziņas. Mutulis tūlīt pārvietojās. Katrs uzskatīja par savu pienākumu palīdzēt paziņām sarunāties — tas vienmēr beidzās ar kautiņu. Izveidojās divi jauni mutuļi, bet paziņas jau sēdēja zemē un spēlēja šahu. Beidzot abi mutuļi savienojās vienā, šoreiz ap šahistiem.