Starp ļaužu straumēm var izveidoties savdabīgi sēkļi — pūlis pašķiras līdzīgi Sarkanajai jūrai, kad to šķērsoja izraēļi. Citādi es nevarēju iztēloties Lielā Skorpiona un viņa ļaužu aizkļūšanu līdz savām mājām Kaķiešu pilsētas centrā. Ieraudzījis ļaužu jūru, domāju, ka tā būs jāapiet, taču Lielais Skorpions ielauzās pašā galvu biezoknī. Nodārdēja mūzika, kuru sākumā es uzskatīju par izklīšanas pavēli, bet sapratu, ka esmu kļūdījies, kad ziņkārīgie ieinteresēti metās pie muzikantiem. Lielajam Skorpionam bija cits aprēķins: mūzikas instrumentu pavadījumā viņa karavīri sāka ar rungām belzt garāmgājējiem pa galvu kā pa bungām. Tālab ļaužu straume pašķīrās. Pats dīvainākais — interese par mums neatslāba, kaut gan nūjas darbojās bez apstājas.
Bija manāma atšķirība starp lauku un pilsētu kaķiešiem. Pilsētniekiem bija redzams pakaušu plikums, kas droši vien radies ilgā vēsturiskā evolūcijā un no karavīru nūjām. Atklājās, ka karavīri sit garāmgājējus ne jau ceļa attīrīšanas labad, bet cildenāku nodomu mudināti. Cenzdamies izlīst priekšplānā, ziņkārīgie grūstījās, spārdījās, pat koda. Priekšā stāvošie izmisīgi aizstāvēja savas pozīcijas, bet karavīri, vēlēdamies pāraudzināt savus ciltsbrāļus, slānīja visus pēc kārtas.
Uz iedzīvotājiem es skatījos ar ziņkārību un žēlumu. Apkārtnes mājas mani neinteresēja: jau no paša sākuma tās šķita neglītas, katrā ziņā — netīras, to sajuta pat mans deguns. Ja skaistumam ar netīrumiem ir kaut kas kopīgs, tad mani secinājumi par kaķiešu arhitektūru ir nepareizi, lai gan es joprojām nevaru jūsmot par pili, no kuras dveš netīrība.
Un tā es lūkojos tikai uz garāmgājējiem, taču drīz vien arī šī nodarbošanās kļuva neciešama, jo viņi, sastopoties ar manu skatienu, baismi brēca. Pilsētas iedzīvotāji mazāk baidījās no ārzemniekiem nekā lauķi: viņi brēca aiz izbrīna, taču tas viņus netraucēja mūs grūstīt un uz mani rādīt ar pirkstiem. Kaķieši ir neaptēstas būtnes: ko ierauga, uz to arī rāda. Tomēr es nespēju atteikties no Zemes paradumiem un cietu. Tūkstoši pirkstu bija pavērsti pret mani līdzīgi pistoles stobriem, bet aiz katra pirksta rēgojās ziņkārīgs deguns un spīdēja apaļas acis. Lūk, tie pievēršas manai sejai, pēc tam slīd pār krūtīm, kājām … Es neesmu dzejnieks, taču iztēles man netrūkst: man šķita, ka šie pirksti, deguni un skatieni mani izkausēs pūlī, nolaupīs jebkādu individualitāti.
Tagad es neuzdrošinājos pacelt galvu. Tas man deva arī savas priekšrocības, jo viss ceļš bija vienās grambās un smirdošās peļķēs: es izvāļātos kā cūka, ja skatītos visriņķī. Iespējams, visā savā daudzu gadsimtu pastāvēšanas vēsturē, ar kuru kaķieši tā plātījās, viņi nebija labojuši ceļus. Es jau sāku ienīst vēsturi, īpaši to, ko veido daudzi gadsimti.
Par laimi, mēs drīz nokļuvām līdz Skorpiona mītnei. Seit es pilnīgi sapratu, ka pilsētas kaķiešu nami sevišķi neatšķiras no tās nožēlojamās būdas, kura man bija ierādīta dulnuma birzī.
12
Lielā Skorpiona māja atradās, kā jau tika minēts, pilsētas centrā. Tā sastāvēja no četrām augstām sienām bez logiem un durvīm. Tādas pašas bija arī kaimiņu mājas, kuras es ieraudzīju tikai tāpēc, ka vakarā kļuva vēsāks un ziņkārīgo bija mazāk.
Virs sienām parādījās daži kaķu purni. Lielais Skorpions kaut ko uzkliedza, un purni pazuda. Pēc tam atkal parādījās, mūsu pusē nolaizdami resnas virves ķīpu pacelšanai. Jau satumsa, uz «ielas» vairs neredzēja neviena gājēja. Vēl nebija uzstieptas visas ķīpas, kad karavīri kļuva nemierīgi; bija skaidri jūtams, ka viņi nevēlas turpināt darbu, kaut arī naktī redz gandrīz tikpat labi kā dienā.
Lielais Skorpions ar vislielāko iztapību jautāja man, vai es būtu ar mieru pārnakšņot šeit uz palikušajām ķīpām. Te pirmoreiz man kļuva žēl elektrisko lukturīšu, kuri tika sadauzīti reizē ar kuģi. Būtu man tāds lukturītis, es varētu mierīgi bez uzmācīgiem garāmgājējiem apskatīt Kaķiešu pilsētu. Spriežot pēc manas — laucinieka pieredzes, nakšņot zem klajām debesīm nav sliktāk kā kaķiešu namā. Un viņu mītnes es vēl paspēšu apskatīt. Lielais Skorpions ļoti priecājās, atlaida karavīrus un, ieķēries virvēs, nozuda aiz sienas.
Es paliku viens. Pūta vējiņš, zvaigznes likās spožākas nekā parasti, vārdu sakot, viss liecināja par rudeni. Tikai tuvākais smirdošais grāvis traucēja baudīt klusumu un nakts vēsumu. Lai aizdzītu šo smaku un arī ieturētu vakariņas, es apēdu dažas dulnuma lapas un sāku klaiņot turp un atpakaļ, pārdomājot dienā redzēto.
Man uzmācās daudzi jautājumi: «Kāpēc kaķcilvēki dienā ir tik aktīvi, bet naktī visi slēpjas? Varbūt tam cēlonis ir sabiedriskās nekārtības? Kā viņi var dzīvot mājās, kurās nav gaismas, nav gaisa, bet tikai smirdoņa, netīrumi un mušas? Jā, saprotu — viņi baidās no laupīšanām! Taču visbriesmīgākā laupīšana ir labāka par slimībām, kuras nolaupa tūkstošiem dzīvību …» Man atkal šķita — redzu draudošo pirkstu, un es nodrebēju: «Ja tādai pilsētai uzbrūk mēris vai holera, tā būs tukša vienā nedēļā!» Sī pilsēta man kļuva aizvien pretīgāka: kā milzīga, melna ēna tā gulēja zem zvaigžņotās debess un ne- izdvesa ne skaņu, tikai smirdēja.
Dažas ķīpas aizvilcis tālāk no grāvja, es nogūlos uz tām un sāku lūkoties zvaigznēs. Guļasvieta iznāca tīri pieklājīga, taču man joprojām bija sērīgi. Es sāku pat apskaust kaķiešus. Kaut arī viņi dzīvo netīrībā, taču kopā ar saviem tuviniekiem, bet man uz Marsa nav neviena, tikai zvaigznes un Lielais Skorpions. Es rūgti nosmīnēju, acīs saskrēja asaras.
Iemigt neļāva doma par darbu — man jāsargā dulnuma lapas. Kad es jau noskaņojos ignorēt savas saistības, kāds uzsita man uz pleca. Es pielēcu kājās, izberzēju acis un ieraudzīju divus kaķcilvēkus. Vai tie nav rēgi — vēl pirms mirkļa taču te nebija neviena! Acīmredzot arī civilizētie cilvēki ir pakļauti māņticībai.
Vēl neapskatījis atnācējus, es nopratu, ka šie nav parasti kaķi, ja jau viņi uzdrošinās man pieskarties. Es piemirsu gan pistoli, gan to, ka atrodos uz citas planētas. — Sēdieties! — es sacīju; tas bija vienīgais laipnais kaķiešu vārds, kas man tobrīd ienāca prātā.
Viņi mierīgi apsēdās. Tas mani vēl vairāk pārsteidza: pēc garajām uz Marsa pavadītajām dienām kaķcilvēki pirmo reizi tik brīvi atbildēja uz manu laipnību.
— Mēs esam ārzemnieki, — tas, kurš bija apaļīgāks, paziņoja. — Vari iedomāties, kāpēc mēs par to runājam?
Es apstiprinoši pamāju.
— Tu taču arī esi ārzemnieks, — kalsenākais katram gadījumam piemetināja.
Viņi runāja nepiespiesti un ar cieņu pret sarunu biedru — ne tā kā Lielais Skorpions, kas atzina tikai paša liekulīgos spriedelējumus, citiem neļaudams bilst ne vārdiņa.
— Es atlidoju no Zemes.
— O! — viņi izbrīnā novilka. — Mēs jau sen sapņojām stāties sakaros ar citām planētām, taču tas mums nekādi neizdevās. Mēs esam ārkārtīgi laimīgi, sastopot Zemes pārstāvi!
Abi piecēlās, kā apliecinādami cieņu. Es jutos nonācis cilvēku sabiedrībā, un man no atmiņām kļuva tik skumji, ka es pat aizmirsu atbildēt uz laipnību. Viņi sāka mani iztaujāt par Zemi. Viņu runāšana bija vienkārša, skaidra, bez ceremoniāliem izskaistinājumiem un vienlaikus arī laipna, vārdu sakot, normāla cilvēciska runāšana. Viņi, protams, bija simtreiz gudrāki par Lielo Skorpionu, nerunājot par pārējiem kaķiešiem; atnācēji man neapšaubāmi patika.