Viņu valsti — viesi stastīja — saucot par Spīdošo valsti, un tā atrodoties septiņu dienu gājienā no Kaķiešu valsts. Bet šeit viņi nodarbojoties ar to pašu, ko es, — sargājot vietējo muižnieku birzis.
Pēc tam kad es viņus izjautāju par dzimteni, resnais sacīja:
— Zemes kungs! — (Iespējams, ka šī ir viscildi- nošākā uzruna, kuru viņš man spēja izdomāt.) — Mēs gribam izteikt jums priekšlikumu: savāciet šīs ķīpas un pārcelieties pie mums dzīvot!
Es gandrīz no pārbīļa palēcos.
— Paskaidro, lūdzu! — resnais palūdza kalsenajam. — Zemes kungs, šķiet, nesaprot mūsu nolūkus.
— Vai mēs jūs pārbaidījām? — kalsenais smaidīja. — Nomierinieties, mēs tikai ierosinājām. Lielais Skorpions tā vai tā nepratīs novērtēt jūsu uzticību un nebrīnīsies, ja jūs kļūsiet neuzticīgs. Vai tad jums nav zināmi Kaķiešu valsts tikumi?
«Viņi taču arī ir kaķi!» man pazibēja galvā.
Viņi uzminēja manas domas.
— Jā, mūsu priekšteči bija kaķi, jūsējie…
— … pērtiķi, — es pateicu priekšā.
— Pilnīgi pareizi. Mēs visi esam cēlušies no diezgan samaitātiem dzīvniekiem. ■— Viņš pētoši paskatījās uz mani, it kā pārbaudīdams, vai tik tiešām esmu līdzīgs pērtiķim. — Taču atgriezīsimies pie dulnuma lapām. Lielais Skorpions nebūs noskumis par to pazušanu. Gluži otrādi — viņš visur izbazū- nēs, ka viņu apzaguši, un paaugstinās cenu pārpalikušajai precei. Kad bagāto aplaupa, cieš tikai trūcīgie.
— Tieši tā. Starp citu, es solījos sargāt lapas un nevēlos rīkoties pret sirdsapziņu.
— Pareizi, Zemes kungs. Savā dzimtenē mēs arī tā prātojam, taču šeit, Kaķiešu valstī, godīgums ir pilnīgs absurds. Atklāti runājot, tas vienkārši ir kauns, ka uz Marsa pastāv tāda valsts. Tās iedzīvotājus mēs neuzskatām par cilvēkiem.
— Tieši tāpēc mums jābūt godīgiem. Lai arī viņi nav cilvēki, toties mēs esam cilvēki! — es kategoriski paziņoju.
— Zemes kungs! — iejaucās resnais. — Mēs nebūt nevēlamies, lai jūs mocītos ar sirdsapziņas pārmetumiem. Mēs atnācām brīdināt, lai jūs nepaliktu ar garu degunu. Ārzemniekiem vajag savstarpēji izlīdzēties.
— Varbūt Kaķiešu valsts tāpēc arī panīka, jo ārzemnieki apvienojās pret to, — es iebildu.
— Daļēji — jā. Tomēr pie mums — es domāju — uz mūsu planētas — karaspēka trūkums nekad nav bijis par iemeslu starptautiskās autoritātes pavājināšanai. Galvenais iemesls parasti ir cilvēka tiesību pārkāpums. Ar tādu valsti neviens nevēlas sadarboties. Mēs zinām, ka daudzējādi esam vainīgi pret Kaķiešu valsti, taču diez vai viņu dēļ gribēsim naidoties ar citām zemēm. Kaut gan uz Marsa nav mazums vāju valstiņu, tomēr tās nav zaudējušas kaimiņu cieņu. Vājumam ir dažādi cēloņi; ģeogrāfiskajam stāvoklim, dabas katastrofām — visam ir sava loma. Taču cilvēcisko normu ievērošana ir atkarīga no pašiem iedzīvotājiem. Rau, jūs, piemēram, esat viesis, kas atlidojis no Zemes, jūs neesat Lielā Skorpiona vergs, bet vai viņš jūs uzaicināja savā mājā? Pacienāja? Nē, viņš interesējās tikai par to, lai jūs sargātu viņa dulnuma lapas! Es jūs nemu- sinu, bet cenšos paskaidrot, kāpēc mēs, ārzemnieki, ienīstam Kaķiešu valsti.
Resnais pieklusa, lai atvilktu elpu, sarunā iekļāvās kalsenais:
— Pat ja jūs rit prasīsieties Lielā Skorpiona mājā, viņš jūs nelaidīs. Kāpēc? Vēlāk uzzināsiet. Šobrīd es vēlos jums paziņot tikai vienu: šejienes ārzemnieki dzīvo vienviet — pilsētas rietumu daļā — bez jebkādām nacionālām atšķirībām, gluži kā liela ģimene. Mums abiem uzticēta viesu uzņemšana. Ikdienišķie viesi nāk tieši pie mums, bet jau- niņo sagaidīšanai mēs katru dienu izsūtām patruļas. Kāpēc mēs izveidojām atsevišķu koloniju? Tāpēc, ka nav iespējams vietējos atradināt no netīrības. Viņu ēdiens — īsta inde, viņu ārsti… Bet viņiem vispār nav ārstu! Ir vēl citi iemesli, par kuriem patlaban nav īstais laiks plaši un gari stāstīt. īsi sakot, mēs atnācām par jums parūpēties. Varat mums ticēt!
Es ticēju, pat spēju uzminēt iemeslus, kas tika noklusēti. Taču es esmu nokļuvis Kaķiešu pilsētā — un man vispirms jāizpēta šī pilsēta. Nav šaubu, ka citas zemes ir interesantākas, teiksim, Spīdošā valsts ir daudz kulturālāka par šo. Un tomēr vērtīgāk ir izpētīt bojāejai nolemto civilizāciju. Es negatavojos skatīties uz vēsturi ar pesimista acīm, cerēju kaut nedaudz palīdzēt vietējiem iedzīvotājiem. Jā, es ticēju sarunu biedru sirsnībai, tomēr nespēju pieļaut, ka šeit visi iedzīvotāji būtu tādi paši kā Lielais Skorpions.
Viesi atkal uzminēja manas domas.
— Tūliņ neko neizlemsim, — resnais izmeta. — Vienalga, kad vien jūs atnāksiet pie mums, mēs būsim priecīgi. Labāk ejiet naktī (tas nav tik nogurdinoši), taisni uz rietumiem. Uz redzēšanos, Zemes kungs!
Viņi nedusmojās, bet joprojām izturējās atklāti un laipni. Es biju ļoti pateicīgs par viņu iejūtību.
— Paldies! Es noteikti aiziešu pie jums, bet vispirms visu gribu apskatīt savām acīm.
— Esiet uzmanīgs ar šejienes ēdienu! Uz redzēšanos! — viņi atkārtoja, un es nezin kāpēc atkal jutu, ka esmu rīkojies pareizi, neiedams viņiem līdzi. Vietējos iedzīvotājus var audzināt, viņi ir tādi miermīlīgi: karavīri viņus kulsta, bet šie smejas! Tiklīdz satumst, viņi liekas uz auss un neizdveš ne skaņas. Vai tad šo tautu nevar atmodināt? Ja viņiem rastos labs vadītājs, viņi katrā ziņā varētu kļūt paši mierīgākie un cienījamākie pilsoņi.
Es nevarēju iemigt. Manā iztēlē uzplaiksnīja neskaitāmas rožainas ainas: Kaķiešu pilsēta pārbūvēta, pārvērsta par nepārskatāmu puķu dārzu, visapkārt tīrība, kārtība, skaistas skulptūras, čivina putni, skan mūzika …
13
Lielais Skorpions nepateica pat paldies par to, ka es viņam biju nosargājis ķīpas, pat nepainteresējās, kur es gulēšu nākošajā naktī. Katrā ziņā ne jau viņa mājā.
— Nē, nē! Ja tu dzīvosi kopā ar mums, tevi pārstās cienīt. Tu taču esi ārzemnieks. Kāpēc gan tev neiet uz ārzemnieku kvartālu?
Kāda nejēdzīga bezkaunība! Spīdošās valsts iedzīvotāju paredzējumi piepildījušies.
Savaldījis niknumu, es mēģināju paskaidrot, kāpēc man gribas palikt šeit. Pēc tam liku manīt, ka negribu dzīvot viņa mājā, bet tikai vēlos to apskatīt, pēc tam iešu projām. Viņš tomēr nepiekrita. To varēja gaidīt: birztalā pavadītajos mēnešos es pat nezināju, kur viņš nakšņo. Tagad viņš varbūt baidās, ka iekļūšu viņa dulnuma lapu noliktavā. Ja es
būtu gribējis viņus apzagt, es to būtu varējis izdarīt jau vakarvakarā.
Lielais Skorpions noraidoši papurināja galvu — viņš nevarot pieņemt mani, jo mājās esot sievietes. Loģisks arguments, kaut gan mans skatiens sievietēm neko nenodarītu. Starp citu, es jau aizkladzinā- jos. Lielajam Skorpionam bija padomā kaut kas cits.
Sajā mirklī virs sienas parādījās veca kaķa galva — pilnīgi sirma, līdzīga izžuvušam ķirbim, turklāt ar ūsām. Tas bija Lielā Skorpiona tēvs.
— Mums nevajag ārzemnieku! Nevajag! Nevajag! Nevajag! — viņš noņaudēja.
Es tik tikko neiesmējos, taču jutu cieņu pret veco kaķi ar ķirbjveidīgo galvu: viņš vismaz nebaidījās no stiprajiem, viņš tos pat nicināja. Nicinājums droši vien izpaudās nepieklājībā, un tomēr šajā večukā bija vairāk cilvēcības nekā Lielajā Skorpionā.