PIKVIKA KLUBA PIEZĪMES
I NODAĻA
Pirmais gaismas stars, kas iespiežas naktī un vērš žilbinošā spožuma to tumsību, kāda šķita ietinam nemirstīgā Pikvika sabiedriskās darbības sākumus, ir atausis, kad rūpīgi izskatām sekojošo ierakstu Pikvika kluba protokolos, kurus šo piezīmju izdevējs ar vislielāko prieku noliek lasītāju priekšā kā pierādījumu par to rūpīgo uzmanību, nenogurstošo uzcītību un smalko atlases spēju, ar kādu izpētījis viņam uzticētos daudzos dažādos dokumentus.
«1827. gada 12. maijs. Sēdi vada Džozefs Smigerss, eskvairs1, P. V. P., P. K. B2.
Vienbalsīgi pieņemtas sekojošas rezolūcijas:
Ka šī biedrība ar nedalītām apmierinājuma jūtām un neierobežotu atzinību noklausījusies Semjuela Pikvika, eskvaira, P., P. K. B3., nolasīto sacerējumu ar virsrakstu «Pārdomas par Hemstedas dīķu avotiem līdz ar dažām piezīmēm pie teorijas par kazragiem» un ka šī biedrība ar šo izsaka minētajam Semjuelam Pikvikam, eskvairam, P., P. K. B., vissiltāko pateicību par to.
Ka šī biedrība dziļi saprot, kādu lielu labumu zinātne iegūs no nupat noklausītā darba, kā arī no Semjuela Pikvika, eskvaira, P., P. K. B., nenogurstošajiem pētījumiem Hornsijā, Haigeitā, Brikstonā un Kembervilā4, un ir pārliecināta, ka šī mācītā vīra pētījumu pārnešana plašākā laukā, viņa ceļojumu tālāka izplatība un līdz ar to novērojumu sfēras paplašināšana katrā ziņā būtu par nenovērtējamu svētību zinātnes progresam un zinību izplatīšanai.
Ka ar nule minēto nodomu šī biedrība ir nopietni apsvērusi iepriekš minētā Semjuela Pikvika, eskvaira, P., P. K. B., un trīs citu zemāk nosauktu pikvikiešu priekšlikumu dibināt jaunu Apvienoto pikvikiešu atzarojumu ar apzīmējumu: Pikvika kluba korespondējošā biedrība.
Ka minēto priekšlikumu šī biedrība ir pieņēmusi un atzinusi par labu.
Ka tādēļ Pikvika kluba korespondējošā biedrība ar šo skaitās nodibināta; un ka Semjuels Pikviks, eskvairs, P., P. K. B., Tresijs Tapmens, eskvairs, P. K. B., Ogastess Snodgrass, eskvairs, P. K. B., un Nataniēls Vinkls, eskvairs, P. K. B., ar šo ir nozīmēti un iecelti par tās locekļiem; un ka viņi tiek lūgti turpmāk laiku pa laikam iesūtīt Londonā stacionētajam Pikvika klubam autentiskus ziņojumus par saviem ceļojumiem un pētījumiem, par raksturu un ierašu novērojumiem un visiem saviem piedzīvojumiem līdz ar visiem nostāstiem un piezīmēm par vietējās dzīves ainām vai pārdomām, ko tās izraisījušas.
Ka šī biedrība no sirds atzīst principu, ka katrs korespondējošās biedrības loceklis pats sedz savu ceļojumu izdevumus; un ka ar šādiem noteikumiem tā neredz nekādus šķēršļus minētās biedrības locekļu ceļošanai pēc patikas ilgi.
Ka iepriekš minētās korespondējošās biedrības locekļiem ar šo tiek un ir paziņots, ka viņu priekšlikumu pašiem apmaksāt savu vēstuļu nosūtīšanu un saiņu piegādi šī biedrība ir apspriedusi.
Ka šī biedrība atzīst šādu priekšlikumu par to lielo garu cienīgu, kuri ir tā autori, un ar šo apliecina, ka šai ziņā viņiem pilnīgi piekrīt.»
Nejaušs novērotājs, piemetina sekretārs, kura piezīmēm mēs varam pateikties par turpmāko atstāstījumu, - nejaušs novērotājs varbūt nebūtu atradis nekā sevišķi ievērojama kailajā galvvidū un apaļajās brillēs, kas augšā minēto rezolūciju nolasīšanas laikā bija cieši pievērstas viņa (sekretāra) sejai. Tiem, kas zināja, ka aiz šīs pieres strādā Pikvika gigantiskās smadzenes un ka aiz šiem stikliem zib Pikvika starojošās acis, šis skats bija patiešām saistošs. Te sēdēja vīrs, kas bija izpētījis varenos Hempstedas dīķus līdz pat to avotiem un satraucis zinātnes pasauli ar savu teoriju par kazragiem, tik mierīgs un rāms kā šo dīķu dziļie ūdeņi saltā dienā vai kā vientuļš kazrags māla poda dibenā. Un skats kļuva vēl daudz valdzinošāks, kad, viņa sekotājiem vienbalsīgi izsaucoties: «Pikviku!» - viņā pēkšņi pamodās rosība un mundrums un šis slavenais vīrs lēni uzkāpa uz Vindzoras krēsla, uz kura līdz šim bija sēdējis, un uzrunāja klubu, ko pats bija dibinājis. Kādu objektu gleznotāja studijām sniedza šī aizgrābjošā aina! Daiļrunīgais Pikviks, kas vienu roku graciozi noslēpis zem frakas stērbelēm, bet ar otras vēzieniem gaisā dara izteiksmīgāku savu kvēlo runu; paaugstinātā pozīcija izceļ skatienam šīs cieši pieguļošās bikses un getras, kas varbūt paliktu neievērotas, ja tajās ietērptu kādu ikdienišķu cilvēku, bet kas, kad tās aptērpj Pikviku, - ja drīkstam tā izteikties, - gribot negribot iedveš godbijību un cieņu; un ap viņu pulcējās vīri, kuri uzņēmušies dalīties viņa ceļojumu briesmās un kuriem lemts iegūt savu daļu no viņa atklājumu slavas. Viņam pa labi roki sēdēja misters Tresijs Tapmens, pārāk jūtīgais Tapmens, kas mīlestības lietās - visinteresantākajā un piedodamākajā no cilvēka vājībām - brieduma gadu gudrībai un pieredzei pievienoja zēna jūsmu un dedzību. Laiks un labs uzturs bija licis izplūst kādreiz romantiskajam stāvam; melnā zīda veste bija nemitīgi pletusies platumā; collu pēc collas zelta pulksteņa ķēde, kas atradās zem tās, bija pazudusi no Tapmena redzes loka, un prāvais zods bija pamazām pārvēlies pār balto kaklasaiti, bet Tapmena dvēsele nepazina pārmaiņu - tās valdošā kaislība vēl arvien bija skaistā dzimuma apbrīnošana. Pa kreisi savam lielajam vadonim sēdēja poētiskais Snodgrass un aiz tā sportiskais Vinkls, pirmais poētiski ietinies noslēpumaini zilā mētelī ar suņādas apkakli, bet otrais ar savu personu pagodināja jaunus, zaļus mednieka svārkus, rūtainu kaklautu un cieši piegulošas drapa bikses.
Mistera Pikvika runa šajā gadījumā līdz ar tai sekojošām debatēm ir ierakstīta kluba protokolos. Gan runa, gan debates stipri atgādina citu slavenu biedrību diskusijas, un, tā kā vienmēr ir interesanti salīdzināt izcilu cilvēku darbību, mēs ievietojam šo ierakstu arī šinīs lappusēs.
«Misters Pikviks atzīmēja (saka sekretārs), ka slava esot mīļa katra cilvēka sirdij.
Poēta slava esot mīļa viņa drauga Snodgrasa sirdij; siržu iekarotāja slava līdzīgā kārtā esot mīļa viņa draugam Tapmenam; un viņa drauga Vinkla krūtīs valdot vēlēšanās iemantot slavu visos sporta veidos uz zemes, gaisā un ūdenī. Viņš (misters Pikviks) negribot noliegt, ka viņam piemītot cilvēciskas kaislības un cilvēciskas jūtas (piekrišanas saucieni), - iespējams, ka arī cilvēciskas vājības (skaļi saucieni: «Nē!»), - taču to gan viņš gribot: ja arī kādreiz no viņa krūtīm esot izlauzušies iedomības liesma, tad vēlēšanās pirmām kārtām darīt labu cilvēcei to vienmēr esot sekmīgi apslāpējusi. Cilvēku uzslava esot kā uguns liesma, kas apdraudot viņa namu; mīlestība uz cilvēci esot viņa uguns apdrošināšanas biedrība. (Vētraina piekrišana.) Viņš esot izjutis zināmu lepnumu - to viņš atklāti atzīstot, un lai viņa ienaidnieki to izmantojot, kā varot, - viņš esot izjutis zināmu lepnumu, kad pasniedzis pasaulei savu Kazragu teoriju, vai nu tā esot iemantojusi slavu, vai neesot. (Sauciens: «Ir iemantojusi!» - un skaļa piekrišana.) Viņš gribot pievienoties tā godājamā pikvikieša apgalvojumam, kura balsi viņš nupat dzirdējis, - tā esot iemantojusi slavu; bet, ja arī šī apcerējuma slavai būtu lemts aizsniegt mums pazīstamās pasaules vistālākās robežas, viņa lepnums kā šī darba autoram būtu tīrais nieks salīdzinājumā ar to lepnumu, ar kādu viņš lūkojoties ap sevi patlaban, sava mūža izcilākajā brīdī. (Piekrišanas saucieni.) Viņš esot neievērojams cilvēciņš. («Nav tiesa! Nav tiesa!») Tomēr viņš nevarot neizjust, ka tie viņu izvēlējuši ļoti pagodinošai un zināmā mērā bīstamai sūtībai.