- Pilnīgi neiespējami! - cienīgi piemetināja Peins.
- Nožēloju, ka sagādāju jums šīs nepatikšanas, - leitnants Tepltons uzrunāja misteru Pikviku. - Atļaujiet man sacīt, ka labākais veids, kā turpmāk izsargāties no šādu gadījumu atkārtošanās, ir uzmanīgāk izvēlēties paziņas. Ar labvakaru, ser!
Un leitnants strauji izgāja no istabas.
- Un atļaujiet man sacīt, ser, - ķildīgais doktors Peins piebilda, - bijis es Tepltons vai bijis es Slemmers, es paraustītu aiz deguna jūs, ser, un visus klātesošos. Jā gan, ser, visus. Mans vārds ir Peins, ser, - doktors Peins no četrdesmit trešā pulka. Ar labvakaru, ser.
Nobeidzis šo runu un pēdējos trīs vārdus izsacījis ļoti skaļā balsī, viņš majestātiskā gaitā sekoja savam draugam, un cieši aiz viņa turējās doktors Slemmers, kas neteica nekā, bet samierinājās ar to, ka satrieca visus klātesošos ar vienu skatienu.
Izskanot augstāk minētajam izaicinājumam, augošas dusmas un ārkārtīgs apmulsums tā piepildīja mistera Pikvika cēlās krūtis, ka gandrīz pārplēsa viņa vesti.
Viņš stāvēja kā pienaglots un skatījās tukšumā. Durvju aizvēršanās atsauca viņu īstenībā. Ar niknumu skatienos un uguni acīs viņš metās uz priekšu. Viņa roka jau satvēra durvju rokturi, nākamajā mirklī tā tvertu aiz rīkles doktoru Peinu no četrdesmit trešā pulka, ja misters Snodgrass nebūtu sagrābis savu cienījamo vadoni aiz svārku stērbelēm un atvilcis atpakaļ.
- Turiet viņu! - misters Snodgrass teica. - Vinkl, Tapmen... viņš nedrīkst tāda nieka pēc pakļaut briesmām savu dārgo dzīvību!
- Laidiet mani! - misters Pikviks sacīja.
- Turiet viņu cieši! - misters Snodgrass sauca, un ar visu klātesošo kopējiem spēkiem misters Pikviks tika atsēdināts atzveltnes krēslā.
- Lieciet viņu mierā, - sacīja svešinieks ar zaļajiem svārkiem, - groku - vecs, lādzīgs džentlmenis - ir gan dūšīgs - iedzeriet šo - ā! - laba mantiņa.
Iepriekš pārbaudījis glāzes saturu, ko bija sagatavojis drūmais vīrs, svešinieks pielika glāzi pie mistera Pikvika mutes, un atlikušais saturs ātri pazuda.
Sekoja īsa pauze, groks darīja savu; mistera Pikvika mīlīgā seja ātri atguva parasto izteiksmi.
- Tie nav jūsu uzmanības cienīgi, - drūmais cilvēks noteica.
- Jums taisnība, ser, - misters Pikviks atbildēja, - viņi nav tā vērti. Man kauns, ka atļāvos tā iekarst. Pievelciet savu krēslu pie galda, ser.
Drūmais cilvēks labprāt paklausīja. Ap galdu atkal izveidojās aplis, un atkal valdīja saskaņa. Šķita tikai, ka mistera Vinkla krūtīs atradušas paliekamu vietu tādas kā apslēptas dusmas, kam par iemeslu, iespējams, bija viņa uzvalka īslaicīgā piesavināšanās, taču diezin vai būtu saprātīgi domāt, ka tik niecīgs iemesls kāda pikvikieša krūtīs varētu sacelt pat pārejošas dusmas. Ja to neskaita, citādi viņu labā oma bija pilnīgi atjaunota, un vakars nobeidzās tikpat omulīgi, kā bija iesācies.
1 - Melnacainā Sjūzena - Džona Geja (XVIII gs.) balādes varone. Džons Gejs - pazīstamās «Nabagu operas» autors.
2 - Sārijas puse - Londonas pieupes rajons dienvidos no Temzas; to sauc arī par Sautjorku.
IV NODAĻA
Daudzi autori izjūt ne vien muļķīgu, bet patiešām negodīgu tieksmi izrādīt necieņu avotiem, no kuriem viņi smeļ daudz vērtīgu ziņu. Mums nav šādu izjūtu. Mēs vienīgi nopūlamies godīgi izpildīt savus atbildīgos izdevēju pienākumus, un, lai cik lielu vēlēšanos mēs izjustu citos apstākļos saukties paši par šo piedzīvojumu autoriem, cieņa pret patiesību liedz mums prasīt ko vairāk kā vien atzinību par šo piedzīvojumu saprātīgu sakārtošanu un objektīvu atstāstīšanu. Pikvikiešu dokumenti ir mūsu Ņuriveras baseins1, un mūs pašus varētu salīdzināt ar Ņuriveras Kompāniju. Citu pūliņi ir nolikuši mūsu priekšā neizmērojamu rezervuāru, piepildītu ar svarīgiem faktiem. Mēs ar šī izdevuma palīdzību vienīgi darām tos zināmus un liekam tiem plūst kā skaidrai un rāmai straumei pie visiem, kas izslāpuši pēc pikvikiešu zināšanām.
Darbodamies šādā garā un stingri turēdamies pie mūsu lēmuma minēt avotus, ko esam izlietojuši, mēs vaļsirdīgi sakām, ka mistera Snodgrasa piezīmju grāmatiņai esam parādā par visos sīkumos attēlotajiem notikumiem, kas atrodami šajā un sekojošās nodaļās, - notikumiem, ko tagad, kad esam atvieglojuši savu sirdsapziņu, turpināsim izklāstīt bez tālākiem komentāriem.
Nākamajā rītā visi Ročestras un tai tuvumā esošo pilsētiņu iedzīvotāji uzcēlās no savām gultām agrā stundā ļoti uzbudināti un satraukti. Pie nocietinājumu līnijas šodien vajadzēja notikt lielai karaspēka skatei. Bija paredzēts, ka sešu pulku manevrus inspicēs galvenā komandiera ērgļa acs; bija uzbūvēti pagaidu nocietinājumi, vajadzēja uzbrukt citadelei, to ieņemt un uzspridzināt mīnu.
Misters Pikviks, kā mūsu lasītāji jau būs varējuši secināt pēc nelielā izvilkuma, ko sniedzām no viņa Četemas apraksta, bija aizrautīgs armijas apbrīnotājs. Nekas viņu nebūtu spējis iepriecināt vairāk, nekas nebūtu tik labi harmonējis ar katra viņa pavadoņa sevišķajam izjūtām kā šis skats. Tādēļ viņi drīz vien bija kājās un virzījās uz notikuma vietu, kurp no visām pusēm jau plūda ļaužu pūļi.
Manevru vietā itin viss norādīja, ka tuvojas viens no vissvarīgākajiem un visgrandiozākajiem notikumiem. Še bija nostādīti sargposteņi karaspēkam paredzētā laukuma atsargāšanai un pie baterijām sulaiņi, kas atsargāja vietas lēdijām; seržanti ar pergamentā iesietām grāmatām padusē skraidīja šurp un turp, un pulkvedis Balders, pilnā militārā ietērpā sēdēdams zirgā, lēkšoja vispirms uz vienu un tad uz otru pusi, kāpināja zirgu atmuguriski cilvēkos, slēja to pakaļkājās, dažādi izgrozīja un bez kāda redzama iemesla vai cēloņa klaigāja tik briesmīgi, ka balss viņam pilnīgi aizsmaka un seja kļuva tumši sarkana. Virsnieki skrēja uz priekšu un atpakaļ, vispirms sazinādamies ar pulkvedi Balderu un tad izrīkodami seržantus; pēdīgi visi kopā kaut kur aizskrēja, un pat ierindnieki aiz pulētajām šauteņu laidēm radīja noslēpumaini svinīgu sejas izteiksmi, kas pilnīgi atbilda šī sevišķā gadījuma raksturam.
Misters Pikviks un viņa trīs pavadoņi nostājās pūļa pirmajā rindā un pacietīgi gaidīja skates sākumu. Drūzmēšanās ik brīdi pieņēmās, un pūles, kas bija vajadzīgas, lai noturētu iegūtās pozīcijas, pilnīgi aizņēma viņu uzmanību nākamās divas stundas.
Dažbrīd nāca pēkšņs spiediens no aizmugures, un tad misters Pikviks aizlidoja vairākus jardus uz priekšu tik ātri un elastīgi, ka tas nemaz nesaskanēja ar viņa parasti cienīgo izturēšanos; citubrīd no priekšas atskanēja prasība «rauties atpakaļ», un tad kādas musketes laide vai nu nokrita uz mistera Pikvika kāju pirkstgaliem, lai atgādinātu šo prasību, vai arī iegrūdās viņam krūtīs, lai panāktu tās izpildīšanu. Tad daži uz jokiem noskaņoti džentlmeņi kreisajā pusē, visi barā grūzdamies uz sāniem, spaidīdamies sagādājuši misteram Snodgrasam vislielākās cilvēcīgās mokas, vēlējās zināt, «ko šis tā bukņījoties»; un, kad misters Vinkls, redzēdams šo neizprovocēto uzbrukumu, izteica savu ārkārtīgo sašutumu, kāds indivīds no mugurpuses uztrieca viņam cepuri pār acīm un vēl palūdza, lai esot tik laipns un iebāžot galvu sev kabatā.