Šie un citi rupji joki, kā arī mistera Tapmena neizprotamā prombūtne (viņš bija pēkšņi pazudis un nekur nebija atrodams) padarīja viņu stāvokli visumā drīzāk nepatīkamu nekā iepriecinošu vai apskaužamu.
Pēdīgi pūlim pārskrēja tā daudzbalsīgā, klusā rūkoņa, kas parasti paziņo, ka iesācies gaidītais. Visas acis pagriezās uz cietokšņa vārtu pusi. Daži satrauktu gaidu mirkļi, un kļuva redzami jautri plīvojoši karogi, saulē spoži mirgojoši ieroči: kolona pēc kolonas ienāca laukumā. Vienības apstājās un sakārtojās, pa ierindu aizlidoja komandas saucieni, atskanēja vispārēja musketu žvadzoņa, paceļoties «godam sveikt», un galvenais komandieris pulkveža Baldera un daudzu virsnieku pavadībā rikšos jāja pie ierindas. Kara orķestri sāka spēlēt visi reizē, zirgi slējās pakaļkājās, kāpās atpakaļ un svaidīja astes, suņi rēja, pūlis spiedza, karaspēks ņēma šautenes «pie kājas», un uz abām pusēm, cik vien tālu skatiens spēja aizsniegt, nekas cits nebija redzams kā sarkanu svārku un baltu bikšu rinda, bezgalīgi gara, sastingusi un nekustīga.
Misters Pikviks, visu laiku maisīdamies zirgiem pa kājām un kā par brīnumu arvien pagūdams izsargāties, lai nepakļūtu zem pakaviem, bija ar to tik ļoti aizņemts, ka viņam neatlika laika aplūkot acu priekšā radušos ainu, līdz tā pieņēma izskatu, ko tikko aprakstījām. Kad viņam beidzot bija iespējams stingri nostāties uz kājām, viņa priekam un sajūsmai nebija robežu.
- Vai kaut kas var būt skaistāks vai lieliskāks? - viņš jautāja misteram Vinklam.
- Nekas, - atbildēja uzrunātais džentlmenis, nupat kā ticis vaļā no maza auguma vīreļa, kas veselu ceturtdaļstundu bija stāvējis tam uz abām kājām.
- Tas patiešām ir cildens un lielisks skats, - piebilda misters Snodgrass, kura krūtīs strauji uzliesmoja poēzijas uguns, - uzlūkot šos drosmīgos dzimtenes aizstāvjus nostājušos spožā ierindā tās miermīlīgo pilsoņu priekšā; viņu sejas staro - nevis kareivīgā nežēlībā, bet kulturālā maigumā; viņu acis liesmo - ne jau laupīšanas un atriebības postošajā ugunī, bet cilvēcības un saprāta liegajā spožumā.
Pilnīgi iekļaudamies noskaņā, ko pauda šī slavas dziesma, misters Pikviks tomēr nevarēja gluži pievienoties tās izteiksmei, jo saprāta liegā gaisma kareivju acīs pēc komandas «mierā!» liesmoja diezgan vāji un viss, ko skatītājs redzēja, bija daži tūkstoši pāru redzokļu, kas bez jebkādas izteiksmes blenza taisni uz priekšu.
- Nu mums še ir lieliska vieta, - misters Pikviks ieminējās, palūkodamies visapkārt.
Pūlis no tuvākās apkārtnes pamazām bija pazudis, un viņi bija gandrīz vieni paši.
- Lieliska! - misters Snodgrass un misters Vinkls piebalsoja.
- Ko viņi tagad dara? - misters Pikviks jautāja, sakārtodams brilles.
- Man... man liekas, - misters Vinkls ieteicās nobālēdams, - man gandrīz liekas, ka viņi taisās šaut.
- Blēņas, - misters Pikviks steidzīgi attrauca.
- Man... man tiešām liekas, ka viņi šaus, - misters Snodgrass mazliet uztraukts pastāvēja pie tā paša.
- Neiespējami, - misters Pikviks atcirta.
Tikko viņš šo vārdu bija izrunājis, visi seši pulki cēla musketes pie pleca, it kā viņiem būtu viens kopējs mērķis - un šis mērķis būtu pikvikieši, - un lika atskanēt visbriesmīgākajai un skaļākajai zalvei, kāda jebkad satricinājusi zemeslodi līdz centra dziļumiem vai satraukuši kādu vecu džentlmeni līdz sirds dziļumiem.
Šajā grūtajā stāvoklī, atrazdamies zem nepārtrauktas salūtpatronu uguns un uzbrukuma apdraudēts no pretējās puses, kur patlaban kārtojās jaunā karaspēka vienība, misters Pikviks parādīja to izcilo aukstasinību un savaldīšanos, kas neiztrūkstoši piemīt katram lielam garam. Viņš satvēra misteru Vinklu aiz rokas un, nostājies starp viņu un misteru Snodgrasu, nopietni lūdza tos iegaumēt, ka pastāvot gan iespēja kļūt kurlam aiz trokšņa, bet citas tiešas briesmas no šaušanas nedraudot.
- Bet... bet ja nu kāds zaldāts aiz pārskatīšanās pielādējis ar lodi? - iebilda misters Vinkls, kuram šī iedoma lika nobālēt. - Es tikko dzirdēju kaut ko iesvilpjamies - tā asi un tuvu pie manas auss.
- Vai mums labāk nevajadzētu mesties zemē? - misters Snodgrass apvaicājās.
- Nē, nē... nu jau ir pāri, - misters Pikviks atsaucās.
Viņa lūpas varēja trīcēt, un viņa vaigi varēja nobālēt, bet no šī nemirstīgā vīra mutes nenāca neviens vārds, kas liecinātu par bailēm vai uztraukumu.
Misteram Pikvikam bija taisnība - šaušana mitējās, bet viņam tikko atlika laika apsveikt sevi par pareizo paredzējumu, kad karaspēka rindās bija vērojama ātra sakustēšanās: tām pārskrēja aizsmacis komandas sauciens, un, pirms kāds no trim džentlmeņiem spēja aptvert, ko šis jaunais manevrs nozīmē, visi seši pulki, durkļus uzsprauduši, divkāršā ātrumā devās triecienā tieši uz to vietu, kur bija nostājušies misters Pikviks un viņa draugi.
Cilvēks ir mirstīgs, un pastāv kāda robeža, kam pāri cilvēciska drosme nesniedzas.
Misters Pikviks caur briļļu stikliem mirkli cieši noskatījās uz tuvojošos cilvēku masu un tad godīgi pagrieza muguru un - mēs nesacīsim: bēga, - tādēļ ka, pirmkārt, tas ir necienīgs izteiciens un tādēļ ka, otrkārt, mistera Pikvika augums nekādā ziņā nebija piemērots tāda veida atkāpšanās kustībai, - bet rikšoja projām tik mudīgi, cik vien kājas viņu spēja nest; tik tiešām tādā ātrumā, ka viņš savu sarežģīto stāvokli pilnībā aptvēra tikai tad, kad, bija jau par vēlu.
Viena otrai pretī stāvošās vienības, kuru parādīšanās tā satrauca misteru Pikviku, nu bija sastājušās ierindā atvairīt inscenēto neīsto pretinieku uzbrukumu citadelei, un sekas bija tādas, ka misters Pikviks un abi viņa pavadoņi pēkšņi atradās ieslēgti starp divām ļoti garām kareivju ķēdēm, no kurām viena ātrā gaitā devās uz priekšu, bet otra, stāvēdama kaujas gatavībā, stingrā apņēmībā gaidīja sadursmi.
- Ei! - kliedza uzbrūkošās ķēdes virsnieki.
- No ceļa nost! - sauca stāvošās ķēdes virsnieki.
- Kur lai mēs ejam? - brēca uztrauktie pikvikieši.
- Ei - ei - ei! - tā bija vienīgā atbilde.
Pilnīga apjukuma mirklis, smaga soļu dunoņa, spēcīgs trieciens, apslāpēti smiekli, - un seši pulki jau bija piecsimt jardu tālāk, bet misters Pikviks gulēja ar kājām gaisā.
Misters Snodgrass un misters Vinkls ar ievērības cienīgu veiklību pret savu gribu bija apmetuši katrs pa kūlenim, un pirmais objekts, ko uztvēra pēdīgi minētā džentlmeņa acis, kad viņš sēdēja uz zemes un ar dzeltenu zīda kabatas lakatiņu centās apturēt no deguna tekošo dzīvības straumi, bija viņa godājamais vadonis, kurš gabaliņu tālāk skrēja pēc savas cepures, kas, draiskulīgi lēkādama, ripoja projām.
Ir ļoti maz momentu cilvēka dzīvē, kad viņš piedzīvo tik daudz smieklīgu nepatikšanu vai sastop tik maz palīdzīgas līdzjūtības kā tajos brīžos, kad dzenas pakaļ savai cepurei. Lai noķertu cepuri, vajag krietni daudz aukstasinības un sevišķu apsvēršanas spēju. Cilvēks nedrīkst būt pārsteidzīgs, jo tad viņš pārskries tai pāri; viņš nedrīkst iekrist arī pretējā galējībā, jo tad var pazaudēt cepuri pavisam. Vislabākā metode ir pacietīgi turēties ķeramajam objektam ieblakus, būt uzmanīgam un piesardzīgam, nogaidīt izdevīgu brīdi, pamazām aizkļūt tai priekšā, tad ātri noliekties, saķert to aiz virsas un stingri uzmaukt galvā, visu laiku patīkami smaidot, it kā jūs to uzskatītu par tikpat labu joku kā visi pārējie.
Vēdināja maigs, viegls vējiņš, un mistera Pikvika cepure jautri ripoja uz priekšu.
Pūta vējš, un pūta arī misters Pikviks, bet cepure ripoja un lēkāja tik jautri kā mundrs delfīns paisuma viļņos, un tā šī cepure, misteram Pikvikam neaizsniedzama, būtu varējusi ripot un ripot, ja vien tās gaita ar augstākas varas gādību netiktu apturēta tieši tad, kad šis džentlmenis jau gribēja to atstāt savam liktenim.