Tā bija jocīga, maza, zaļa kaste uz četriem riteņiem, ar zemu, divvietīgu sēdekli pakaļpusē, kas izskatījās kā vīna grozs, un augstu vienvietīgu laktu priekšā; ratus vilka milzīgs, brūns zirgs, kura labi saskatāmais skelets bija ārkārtīgi simetrisks. Turpat stāvēja zirgu puisis, turēdams aiz pavadas otru milzīgu zirgu, - acīm redzot, ratos iejūgtā dzīvnieka tuvu radinieku, - apseglotu misteram Vinklam.
- Pasarg dievs! - misters Pikviks izsaucās, kad viņi stāvēja uz ietves un gaidīja, kamēr ieliks ratos mantas. - Pasarg dievs, kurš tad vadīs zirgu? Par to nemaz nebiju padomājis.
- Kā! Nu, protams, jūs, - misters Tapmens atteica.
- Protams, - misters Snodgrass pievienojās.
- Es! - misters Pikviks izsaucās.
- Nav nemazām ko bīties, ser, - sarunā iejaucās zirgu puisis, - Uz nogalvošanu rāms, ser; zīdainis ar viņu varētu braukt.
- Vai viņš nav bailīgs? - misters Pikviks apvaicājās.
- Bailīgs, ser? Viņš tev nebaidītos arī tad, ja satiktu veselu vezumu mērkaķu ar nosvilinātām astēm.
Pēdējais ieteikums bija pārliecinošs. Misters Tapmens un misters Snodgrass iekāpa kastē, misters Pikviks uzrāpās uz laktas un novietoja kājas uz kāpslīša, kas šim nolūkam bija ierīkots zem sēdekļa un apsists ar vaska drānu.
- Nu, Spožais Viljem, - zirgu puisis uzrunāja savu palīgu, - dod džentlmenim grožas!
Spožais Viljems, - laikam tā iesaukts gludi pieglausto matu un taukaini spīdīgās sejas dēļ - ielika misteram Pikvikam kreisajā rokā grožus, bet galvenais zirgu puisis iespieda viņam labajā rokā pātagu.
- Tprrūū! - misters Pikviks iebrēcās, kad lielais četrkājainis izrādīja nepārprotamu tieksmi iegrūst ratus atmuguriski ēdamzāles logā.
- Tprruū! - misters Tapmens un misters Snodgrass no kastes piebalsoja.
- Viņš tikai draiskojas, džentelmeņi, - galvenais zirgu puisis drošināja. - Satur viņu, Viljem!
Palīgs apvaldīja dzīvnieka straujumu, un priekšnieks steidzās palīdzēt misteram Vinklam ietikt seglos.
- No otras pusītes, ser, būsiet tik laipni.
- Lai mani velns parau, ja džentelmens negribē kāpt no ačgārnās puses, - kāds pasta puisis smīnēdams čukstēja neizsakāmi uzjautrinātam apkalpotājam.
Šādi pamācīts, misters Vinkls ierāpās seglos apmēram ar tikpat lielām grūtībām, kādas viņš būtu piedzīvojis, rāpdamies pār pirmās klases kara kuģa bortu.
- Viss kārtībā? - misters Pikviks apvaicājās, sirds dziļumos nojauzdams, ka nekas nav kārtībā.
- Viss kārtībā, - misters Vinkls vārgā balsī atsaucās.
- Lai iet! - zirgu puisis uzsauca. - Turiet grožas stingri, ser! Un rati ar misteru Pikviku uz bukas un jājamais zirgs ar misteru Vinklu uz muguras, par lielu izpriecu un sajūsmu visam viesnīcas pagalmam, devās ceļā.
- Kādēļ viņš iet šķērseniski? - misters Snodgrass no kastes teica misteram Vinklam seglos.
- Nevaru iedomāties, - misters Vinkls atzinās.
Viņa zirgs pārvietojās pa ielu visdīvainākā kārtā - ar sāniem pa priekšu un galvu pret vienu ceļa malu, bet asti - pret otru.
Misteram Pikvikam nebija laika ievērot ne šo dīvainību, ne arī jel ko citu, jo visi viņa spēki bija sakopoti, lai vadītu ratos iejūgto dzīvnieku, kas izrādīja dažādas īpatnības, kuras skatītājam šķita ļoti interesantas, bet ratos sēdētājiem nekādā ziņā nelikās tik jaukas. Viņš ne vien ļoti nepatīkamā un traucējošā veidā pastāvīgi mētāja galvu un tik stipri raustīja grožus, ka to saturēšana misteram Pikvikam sagādāja vislielākās grūtības, bet arī izrādīja neparastu tieksmi laiku pa laikam pēkšņi mesties uz ceļa malu, negaidot apstāties un tad atkal dažas minūtes traukties uz priekšu tādā ātrumā, ka viņu nebija iespējams vadīt.
- Ko tāda izturēšanās nozīmē? - misters Snodgrass prātoja, kad zirgs šo manevru bija atkārtojis jau divdesmito reizi.
- Es nezinu, - misters Tapmens atteica, - izskatās gandrīz tā, it kā viņš baidītos, vai ne?
Misters Vinkls patlaban gribēja atbildēt, kad viņu apturēja mistera Pikvika iebrēciens.
- Tprrūū! - sauca šis džentlmenis. - Man izkritusi pātaga!
- Vinkl! - misters Snodgrass uzkliedza, kad jātnieks uz lielā zirga pierikšoja klāt, cepurei brūkot pār ausīm, no straujajām kustībām tā kratīdamies, it kā grasītos izjukt gabalos. - Esiet nu lāga zēns, paceliet pātagu!
Misters Vinkls rāva lielā zirga pavadu, līdz sametās gluži zils sejā, un, kad pēdīgi bija izdevies kustoni apturēt, nokāpa, padeva misteram Pikvikam pātagu, tad, satvēris pavadu, gatavojās atkal kāpt seglos.
Vai nu lielais zirgs, būdams jautras dabas, gribēja ar misteru Vinklu mazliet nevainīgi padraiskoties, vai arī viņam bija ienācis prātā, ka ceļojumu tikpat omulīgi varētu veikt bez jātnieka kā ar to, - tie ir jautājumi, kurus mēs nevaram galīgi un noteikti noskaidrot. Lai nu kādi motīvi dzīvnieku pamudināja, zināms ir tas, ka, tikko misters Vinkls bija aizskāris pavadu, zirgs pārmauca to pār galvu un atrāvās atpakaļ visā pavadas garumā.
- Nabaga kustonīt, - misters Vinkls labināja, - nabaga kustonīt... veco, labo zirdziņ!
«Nabaga kustonītis» bija nepieejams glaimiem: jo neatlaidīgāk misters Vinkls mēģināja piekļūt viņam tuvāk, jo neatlaidīgāk tas kāpās atpakaļ; un, par spīti visdažādākai pierunāšanai un pielabināšanai, misters Vinkls un vecais, labais zirdziņš griezās viens ap otru minūtes desmit, galu galā atrazdamies tieši tādā pašā atstatumā kā no sākuma, kas jāuzskata par ļoti nepatīkamu atgadījumu katros apstākļos, bet jo sevišķi uz vientuļa ceļa, kur nav rodama nekāda palīdzība.
- Ko man tagad darīt? - misters Vinkls izsaucās, kad šāda izlocīšanās bija turpinājusies jau labu laiku. - Ko man darīt? Es netieku viņam mugurā.
- Labāk vediet viņu pie rokas, kamēr sasniegsim kādu aizkārtni, - misters Pikviks no ratiem pamācīja.
- Bet viņš negrib iet! - misters Vinkls brēca. - Nāciet un pieturiet viņu!
Misters Pikviks bija pats laipnības un cilvēcības iemiesojums; viņš uzmeta grožus zirgam uz muguras, nokāpa no sēdekļa, rūpīgi piegrieza ratus pie dzīvžoga, lai ikviens varētu pabraukt garām, un, atstādams misteru Tapmenu un misteru Snodgrasu ratos, gāja atpakaļ palīdzēt nelaimē kritušajam biedram.
Tikko zirgs ieraudzīja tuvojamies misteru Pikviku ar pātagu rokā, viņš izmainīja līdzšinējo nemitīgo riņķveida kustību pret tik noteiktu virzīšanos atpakaļ, ka misters Vinkls, kurš vēl vienmēr atradās pavadas galā, tika rauts uz to pusi, no kurienes tie nupat bija ieradušies, pie tam tādā gaitā, ko nevar saukt pat ne par ātru soļošanu.
Misters Pikviks skrēja viņam palīgā, bet, jo ātrāk misters Pikviks skrēja uz priekšu, jo ātrāk zirgs kāpās atpakaļ. Kājas šļūca pa zemi un uzvandīja milzum daudz putekļu, līdz pēdīgi misters Vinkls, kuram rokas bija gandrīz izrautas no plecu dobumiem, atģidās palaist pavadu. Zirgs apstājās, brītiņu noskatījās, nopurināja galvu, apgriezās un mierīgi rikšoja atpakaļ uz Ročestru, atstādams misteru Vinklu un misteru Pikviku galīgā izmisumā skatāmies vienu otrā. Viņu uzmanību piesaistīja netāla ratu rīboņa.
Viņi palūkojās atpakaļ.
- Pasarg dievs! - nelaimīgais misters Pikviks izsaucās. - Arī otrs zirgs skrien projām!
Tā bija vistīrākā patiesība. Zirgu bija izbiedējis troksnis, un groži atradās tam uz muguras. Sekas var iedomāties. Zirgs drāzās uz priekšu ar četrriteņu ratiem aizmugurē un ar misteru Tapmenu un misteru Snodgrasu četrriteņu ratos. Trakais skrējiens bija īss. Misters Tapmens ielēca dzīvžogā, un misters Snodgrass sekoja viņa piemēram; zirgs trieca ratus pret kādu koka tiltiņu, atraudams riteņus no virsbūves un kasti no laktas, un pēdīgi nekustīgi apstājās, lai paskatītos uz paša nodarīto postu.