Ceļošana esot nedroša un kučieri vieglprātīgi. Lai tikai paskatoties tālāk un padomājot par to, kas notiekot visapkārt. Pasažieru karietes5 uz visiem ceļiem apgāžoties, zirgi trakojot, laivas apsviežoties, un tvaika katli pārsprāgstot. (Piekrišanas saucieni, - kāda balss: «Nē.») Nē! (Piekrišanas saucieni.) Lai tas godājamais pikvikietis, kas tik skaļi saucis «nē», iznākot priekšā un noliedzot to, ja varot. (Piekrišana.) Kurš tas esot, kas saucis «nē»? (Aizrautīgi piekrišanas saucieni.) Vai tas esot kāds godkārīgs, bet vīlies cilvēks, - viņš negribot sacīt «sīkmanis» (skaļa piekrišana), - kas, apskauzdams uzslavu, ko saņēmuši - varbūt nepelnīti - viņa (mistera Pikvika) pētījumi, un, smagi pārdzīvodams nopēlumu paša nevarīgajiem mēģinājumiem sacensties, tagad šādā zemiskā un apmelojošā kārtā mēģinot...
Misters Blotons (no Oldgeitas) pieteicās pie vārda. Vai godājamais pikvikietis par viņu runājot? (Saucieni: «Pie kārtības!», «Priekšsēdētāju!», «Jā!», «Nē!», «Turpināt!», «Izbeigt!» utt.)
Misters Pikviks neļāva troksnim sevi apklusināt. Viņš esot runājis par godājamo džentlmeni. (Liels uztraukums.)
Tad misters Blotons gribot tikai sacīt, ka viņš ar dziļu nicināšanu noraidot god. džentlmeņa nepatieso un rupjo apvainojumu. (Liela piekrišana.) God. džentlmenis esot lielībnieks. (Liels apjukums un skaļi saucieni: «Priekšsēdētāju!» un «Pie kārtības!».)
Pie vārda pieteicās misters O. Snodgrass. Viņš izsakot pārmetumu priekšsēdētājam. (Klausieties!) Viņš gribot zināt, vai šo apkaunojošo ķildu starp diviem šī kluba locekļiem tiešām atļaušot turpināt. (Klausieties! Klausieties!) Priekšsēdētājs bija pilnīgi pārliecināts, ka god. pikvikietis atsaukšot izteicienu, ko nupat lietojis.
Misters Blotons, izteikdams visu iespējamo cieņu priekšsēdētājam, bija pilnīgi pārliecināts, ka to viņš nedarīšot.
Priekšsēdētājs teicās jūtam, ka viņa neatliekams pienākums esot pieprasīt no godājamā džentlmeņa paskaidrojumu, vai tas šo savu tikko pasprukušo izteicienu esot lietojis vispār pieņemtajā nozīmē.
Misters Blotons nekavējoties atbildēja, ka ne, - viņš šo vārdu esot lietojis tā pikvikiskajā nozīmē. (Klausieties! Klausieties!) Viņam esot jāatzīst, ka personīgi viņš šo godājamo džentlmeni ļoti augstu cienot un vērtējot; par lielībnieku viņš to uzskatot tikai no pikvikieša redzes viedokļa. (Klausieties! Klausieties!) Misters Pikviks jutās pilnīgi apmierināts par sava cienījamā drauga godīgo, atklāto un izsmeļošo paskaidrojumu. Viņš lūdzot tūdaļ ievērot, ka arī viņš savās piezīmēs esot gribējis izteikties tikai pikvikiešu stilā. (Piekrišana.)»
Šai vietā ieraksts beidzas, un mēs nešaubāmies, ka, sasniegušas šādu visaugstākā mērā apmierinošu un saprotamu rezultātu, beidzās arī debates. Mums nav oficiālu ziņojumu par faktiem, ko lasītājs atradis aprakstītus nākamajā nodaļā, bet tie ir rūpīgi sakopoti no vēstulēm un citiem autoritatīviem manuskriptiem, kas ir tik neapšaubāmi īsti, ka pilnīgi attaisno šo faktu sakarīgu atstāstījumu.
1 - Eskvairs - tituls, ko feodālisma laikā piešķīra bruņinieku ieroču nesējiem. Ar laiku šis tituls pārgāja uz ierēdņiem, kas ieņēma valdības uzticības amatus (piemēram, miertiesneši, advokāti, kuriem bija tiesības uzstāties Karaļa Sola tiesā, u. c), bet Dikensa laikos arī šī nozīme tam bija jau zudusi un to vispār lietoja buržuāzijas pārstāvji. Vēlāk šo titulu vairs nelieto.
2 - P. V. P., P. K. B - Pastāvīgais viceprezidents, Pikvika kluba biedrs
3 - P., P. K. B - Prezidents, Pikvika kluba biedrs
4 - Hornsija, Haigeita, Brikstona, Kembervila - apdzīvotas vietas Londonas apkaimē, pirmās divas - uz ziemeļiem, otrās - uz dienvidiem no pilsētas. Mūsu laikos tās jau iekļāvušās Londonas teritorijā.
5 - Pasažieru karietes. - Dikensa laikos starppilsētu pasažieru karietēm bija četras iekšējās sēdvietas un, ja bagāžas nebija daudz, vēl desmit vai divpadsmit ārējās sēdvietas - uz plakanā jumta, viens pasažieris varēja sēdēt priekšā uz bukas līdzās kučierim un vēl viens - pakaļpusē, blakus konduktoram (pavadonim).
II NODAĻA
Saule, neiztrūkstošais palīgs visos darbos, bija tikko uzlēkusi un sākusi apgaismot tūkstoš astoņi simti divdesmit septītā gada trīspadsmitā maija rītu, kad misters Semjuels Pikviks tikpat kā otra saule pamodās no miega, atgrūda savas istabas logu un paskatījās uz pasauli apakšā. Gosvelstrīta bija pie viņa kājām, Gosvelstrīta bija viņam pa labi roki, un, cik vien tālu acis sniedza, Gosvelstrīta aizstiepās pa kreisi; un Gosvelstrītas otrā puse bija pāri pretī.
«Tādi,» domāja misters Pikviks, «ir arī šaurie uzskati tiem filozofiem, kas, apmierinādamies ar viņu priekšā esošo lietu izpētīšanu, neredz patiesības, kas paslēptas aiz tām. Tikpat labi arī es varētu vienmēr skatīties uz Gosvelstrītu, pat nemēģinādams iekļūt nepazīstamos apvidos, kas tai visapkārt.»
Un, izprātojis šo skaisto domu, viņš sāka ievietot sevi drēbēs, bet savas drēbes - ceļa somā. Lieli vīri parasti daudz nerūpējas par savu ārieni; skūšanās, ģērbšanās un kafijas dzeršanas operācijas drīz bija izdarītas, un pēc stundas misters Pikviks ar ceļa somu rokā, tālskati mēteļa kabatā un piezīmju grāmatiņu, gatavu uzņemt katru atzīmēšanas cienīgu atklājumu, vestes kabatā bija ieradies kariešu stāvvietā pie Sentmartenslegrendas.
- Vedēju! - misters Pikviks teica.
- Klausos, ser! - atsaucās kāds dīvains, maisa drēbes svārkos un tādā pašā priekšautā ģērbies cilvēku sugas eksemplārs, kam kaklā bija pakārts misiņa žetons ar numuru, it kā viņš būtu ierakstīts kādas retu lietu kolekcijas katalogā. Tas bija ūdensvīrs1.
- Klausos, ser. Pirmo vedēju!
Un, kad pirmo vedēju izdabūja no krodziņa, kur tas bija smēķējis savu pirmo pīpi, misters Pikviks un viņa ceļa soma tika iebāzti ekipāžā.
- Uz «Zelta Krustu»! - misters Pikviks teica.
- Tikai par vienu bobu2, Tommij! - kučieris saīdzis paziņoja savam draugam ūdensvīram, kad rati sāka kustēties.
- Draudziņ, cik vecs ir šis zirgs? - misters Pikviks apjautājās, berzēdams degunu ar samaksai nolemto šiliņu.
- Četrdesmit divi, - kučieris atrūca, greizi viņu uzlūkodams.
- Ko? - misters Pikviks izsaucās, satverdams savu piezīmju grāmatiņu.
Kučieris atkārtoja sacīto. Misters Pikviks ļoti cieši ieskatījās vīra sejā, bet tas nepakustināja ne vaibstu, tāpēc viņš šo faktu nekavējoties atzīmēja.
- Un cik ilgi jūs viņu bez atpūtas nodarbināt? - misters Pikviks taujāja, vēlēdamies iegūt plašāku informāciju.
- Divas trīs nedēļas, - vīrs atbildēja.
- Nedēļas! - pārsteigts sacīja misters Pikviks, un atkal parādījās piezīmju grāmatiņa.
- Viņš uzturas Pentonvilā3, kad ir mājās, - kučieris aukstasinīgi piezīmēja, - bet mēs viņu reti ņem mājās, tādēļ ka viņš ir pārāk nespēcīgs.