Abu sveikā palikušo draugu pirmās rūpes bija izvilkt savus nelaimīgos biedrus, kas gulēja dzīvžogā, un šis darbs tiem sagādāja neizsakāmu prieku, jo līdz ar to atklājās, ka draugi nav dabūjuši nekādus ievainojumus, atskaitot dažus plīsumus apģērbos un dažādus ieskrambājumus no kazenāju krūmiem. Nākamais darbs bija izjūgt zirgu. Kad šis sarežģītais uzdevums bija paveikts, ceļotāji lēni devās uz priekšu, vezdami zirgu sev līdzi un pamezdami ratus likteņa varā.
Stundu gājuši, ceļotāji sasniedza mazu ceļmalas viesnīcu ar divām gobām, zirgu dzirdināmo sili un izkārtnes stabu priekšpusē; aizmugurē rēgojās pāris izjukušu siena kaudžu, vienā galā atradās sakņu dārzs, bet visapkārt mājai dīvainā nekārtībā drūzmējās satrunējušas nojumes un pussagāzušās saimniecības ēkas. Dārzā strādāja sarkanmatains cilvēks, un misters Pikviks viņam braši uzsauca:
- Ei jūs tur!
Sarkanmatis atlieca muguru, pielika plaukstu pie acīm un ar ciešu, nelaipnu skatienu ilgi aplūkoja misteru Pikviku un viņa pavadoņus.
- Ei jūs tur! - misters Pikviks atkārtoja.
- Kas ir? - sarkanmatis atsaucās.
- Cik tālu ir līdz Dinglijdellai?
- Vairāk par septiņām jūdzēm.
- Vai ceļš labs?
- Nē, nav.
Izsacījis šo īso atbildi un vēlreiz apmierinājis savu ziņkārību ar pētījošu skatienu, sarkanmatainais vīrs atsāka darbu.
- Mēs gribētu atstāt šo zirgu te, - misters Pikviks sacīja. - To taču varēsim, vai ne?
- Atstāt to zirgu šite? - sarkanmatis atkārtoja, atspiezdamies uz lāpstas.
- Jā gan, - atbildēja misters Pikviks, kas pa to laiku ar zirgu pie rokas bija pienācis pie žoga.
- Sievo! - vīrs ar sarkano galvu ieaurojās, iznākdams no dārza un pamatīgi aplūkodams zirgu. - Sievo!
Pēc sauciena ieradās liela, kaulaina sieviete, plakana kā dēlis, rupjā, zilā uzsvārcī, kam jostas vieta atradās dažas collas zem padusēm.
- Labo sieviņ, vai mēs varētu šo zirgu šeit uz laiku novietot? - misters Tapmens vaicāja, pienākdams klāt un likdams ieskanēties savas balss visneatvairāmākajiem toņiem.
Sieviete vērīgi aplūkoja visu grupu, un sarkanmatis kaut ko iečukstēja tai ausī.
- Nē, - sieviete atbildēja, brīdi padomājusi. - Man bail.
- Bail! - misters Pikviks izsaucās. - No kā tā sieva baidās?
- Viņreiz mums šitā pēc iznāca nepatikšanas, - sieviete atteica, atkal iedama atpakaļ uz māju. - Nav i ko runāt.
- Visneparastākais atgadījums, ar kādu savā dzīvē esmu sastapies, - pārsteigtais misters Pikviks sacīja.
- Man... man nudien liekas, - misters Vinkls čukstēja, kad draugi sapulcējās ap to, - viņa domā, ka mēs šo zirgu esam ieguvuši negodīgā ceļā.
- Ko! - iekliedzas misters Pikviks, kuru pārņēma vesela sašutuma brāzma.
Misters Vinkls kautrīgi atkārtoja savas aizdomas.
- Paklausieties, puis, - sadusmotais misters Pikviks uzbrēca. - Vai jūs domājat, ka mēs šo zirgu esam zaguši?
- Noteikti, - sarkanmatainais atbildēja ar ņirdzīgu smīnu, kas izstiepa muti no viena dzirdes orgāna līdz otram.
To pateicis, viņš iegāja mājā un aizcirta durvis.
- Tas ir kā murgs! - misters Pikviks izsaucās. - Kā riebīgs murgs! Padomājiet vien - cilvēks visu dienu staigā apkārt ar šausmīgu zirgu, no kura nekādi nevar tikt vaļā!
Nomāktie pikvikieši īgni turpināja ceļu, un lielais četrkājainis, pret ko viņi izjuta vislielāko riebumu, lēni čāpoja viņiem pa pēdām.
Bija vēla pēcpusdiena, kad visi četri draugi un viņu četrkājainais ceļa biedrs iegriezās sānu ceļā, kas veda uz Menora fermu; un pat tagad, kad viņi bija tik tuvu savam gala mērķim, prieku, ko viņi citādi būtu izjutuši, stipri mazināja domas par viņu dīvaino izskatu un nejēdzīgo stāvokli. Saplēstas drēbes, saskrambātas sejas, nopulējušas kurpes, novārdzis izskats un bez visa tā - vēl šis zirgs. Ak, kā misters Pikviks lādēja šo zirgu! Viņš jau reizi no reizes bija metis uz cēlo dzīvnieku naida un atriebības pilnus skatienus; vairāk nekā reizi vien bija apsvēris, kādi izdevumi būtu jāatlīdzina, ja pārgrieztu tam rīkli, un patlaban kārdinājums to nogalēt vai palaist plašajā pasaulē pārņēma viņa prātu ar desmitkārtīgu spēku. No šīm briesmīgajām domām viņu iztraucēja divu cilvēku stāvi, kas pēkšņi parādījās ceļa pagriezienā. Tie bija misters Vordls un viņa uzticamais pavadonis - resnais puika.
- Mīļais dievs, kur tad jūs esat bijuši? - viesmīlīgais vecais džentlmenis izsaucās. -
Es jūs gaidīju visu dienu. Un cik jūs izskatāties noguruši! Ko? Skrambas? Nebūsit taču ievainoti, ko? Priecājos dzirdēt, ka... ļoti priecājos. Tātad jūs izgāza, ko? Nekas.
Parasts gadījums šajā pusē. Džo!... sasodītais puika, viņš atkal aizmidzis... Džo, paņem no džentlmeņa zirgu un ieved stallī!
Resnais puika paņēma zirgu un gausi slāja viņiem nopakaļ, bet vecais džentlmenis, vienkāršos vārdos izteikdams saviem viesiem līdzjūtību par tiem šāsdienas notikumiem, kurus viņi uzskatīja par piemērotiem pastāstīšanai, vadīja viņus uz virtuvi.
- Te mēs jūs savedīsim kārtībā, - vecais džentlmenis sacīja, un tad es jūs iepazīstināšu ar tiem, kas viesistabā. Emma, atnes ķiršu liķieri! Džena, šurp adatu un diegu! Mērij, dvieļus un ūdeni! Žiglāk, meitenes! Kustieties!
Trīs vai četras brašas meičas aši aizsteidzās sameklēt vajadzīgās lietas, kamēr pāris puiša cilvēku ar lielām galvām un apaļām sejām piecēlās no sēdekļiem pie kamīna (jo, lai gan bija maija vakars, uguns viņus vilināja kā ziemassvētkos), nozuda nez kādos tumšos kaktos un ātri izvilka no turienes pudeli zābaku ziedes un vai pusduci suku.
- Veicīgāk! - vecais džentlmenis atkal atgādināja, bet šis aizrādījums bija pilnīgi lieks, jo viena no meičām jau lēja ķiršu liķieri, otra nesa dvieļus, bet viens no puišiem, pēkšņi saķēris misteru Pikviku pie kājas, tā ka viņš gandrīz zaudēja līdzsvaru, tik centīgi spodrināja zābaku, ka viņam sāka karst varžacis, bet otrs pa to laiku apstrādāja misteru Vinklu ar pamatīgu drēbju suku, pa šīs operācijas laiku nododamies svilpošanai, kā to paraduši zirgu puiši, kad tie skrāpē zirgus.
Misters Snodgrass, beidzis mazgāties, nostājās ar muguru pret uguni un, ar sirds patiku baudīdams ķiršu liķieri, apskatīja virtuvi. Viņš to apraksta kā lielu telpu ar sarkanu ķieģeļu klonu un ietilpīgu kamīna pavardu; tās griestus greznoja šķiņķi, cūku sāngabali un sīpolu virtenes. Sienas rotāja dažas mednieku pātagas, divi vai trīs iemaukti, segli un kāda veca, sarūsējusi īsstobrene, zem kuras pakārtais uzraksts vēstīja, ka tā esot «Pielādēta», - un, kā zināms no tiem pašiem avotiem, tāda tā esot bijusi jau vismaz pusi gadsimta. Stūrī svinīgi tikšķēja vecs cienīgas un rāmas dabas astoņdienu pulkstenis un uz viena no daudzajiem āķiem, kas izdaiļoja virtuves skapi, karājās tikpat vecs sudraba kabatas pulkstenis.
- Kārtībā? - vecais džentlmenis apvaicājās, kad viesi bija nomazgāti, aplāpīti, nospodrināti un padzirdīti ar liķieri.
- Pilnīgi, - misters Pikviks apliecināja.
- Tad ejam!
Un visi, šķērsojuši dažus tumšus gaiteņus, kur tiem pievienojās misters Tapmens, kas bija aizkavējies aizmugurē, lai nozagtu Emmai skūpstu, par ko viņam bija pienācīgi atmaksāts ar dažām dunkām un skrāpieniem, ieradās pie viesistabas durvīm.
- Esiet sveicināti! - viesmīlīgais namatēvs izsaucās, vērdams tās vaļā un ieiedams pirmais, lai stādītu viņus priekšā. - Esiet sveicināti, džentlmeņi, Menora fermā!