Taču, tikai uzmetis acis šai skaistajai sejiņai, mans tēvocis pamanīja, ka jaunā lēdija viņu lūdzoši uzlūko un izskatās iebiedēta un izmisusi. Viņš ievēroja vēl to, ka jaunais cilvēks ar pūderēto parūku, kaut arī izrādīja visai smalku un dižmanīgu pieklājību, meitenei kāpjot iekšā, cieši sagrāba viņu aiz rokas un pats viņai sekoja tūdaļ uz vietas. Pie šīs kompānijas piederēja arī kāds neparasti neglīts puisietis cieši pieglaustā, brūnā parūkā un plūmju krāsas uzvalkā; tam bija ļoti, liels zobens un zābaki līdz pat gurniem. Kad jaunais cilvēks apsēdās blakus jaunajai lēdijai, kas, viņam tuvojoties, ierāvās stūrī, mans tēvocis bija pilnīgi pārliecināts, ka notiek kaut kas tumšs un noslēpumains vai arī, kā viņš pats vienmēr sacīja, «kaut kur tikusi vaļīga kāda skrūve». Ir tiešām pārsteidzoši, cik ātri viņš izšķīrās palīdzēt šai lēdijai visās briesmās, ja tikai tai palīdzība būtu vajadzīga.
«Nāve un zibens!» iesaucās jaunais džentlmenis, pielikdams roku zobenam, kad mans tēvocis iekāpa karietē.
«Asins un pērkons!» ierēcās otrs džentlmenis.
Turklāt viņš izrāva savu zobenu un bez kādām ceremonijām dūra manam tēvocim.
Manam tēvocim nekāda ieroča nebija klāt, bet viņš ļoti veikli norāva neglītajam džentlmenim no galvas trīsstūraino cepuri, uztvēra ar tās dibenu viņa zobena smaili, saspieda abas malas kopā un turēja cieti.
«Duriet viņam no muguras!» sauca neglītais džentlmenis savam biedram, cenzdamies izraut zobenu.
«Labāk ne!» uzsauca mans tēvocis, draudoši paceldams papēdi. «Es viņam izsperšu smadzenes, ja viņam tādas ir, vai arī ielauzīšu galvaskausu, ja viņam tādu nav.»
Šajā brīdī, sasprindzinādams visus spēkus, mans tēvocis izrāva no neglītā vīra rokām zobenu un izsvieda to pa karietes logu, pēc tam jaunākais džentlmenis atkal iebrēcās: «Nāve un zibens!» - un draudīgi pielika roku pie zobena roktura, tomēr to neizvilka. Varbūt, džentlmeņi, kā mans tēvocis smaidīdams mēdza teikt, - varbūt tādēļ, ka viņš negribēja nobiedēt lēdiju.
«Nu, džentlmeņi,» teica mans tēvocis, nesteidzīgi apsēzdamies. «Es nevēlos, ka lēdijas klātienē notiktu nāves gadījumi - ne ar zibeni, ne bez tā, un asins un pērkona mums vienam ceļojumam jau ir pilnīgi pietiekami; tātad, ja jums nav iebildumu, sēdēsim savās vietās kā daždien mierīgi iekšpuses pasažieri. Ei, pavadon, padodiet šim džentlmenim viņa galda nazi!»
Tikko mans tēvocis bija izteicis šos vārdus, pavadonis ar džentlmeņa zobenu rokā parādījās pie karietes loga. To pasniegdams, viņš pacēla savu lukturi un nopietni ieskatījās manam tēvocim sejā, un laternas gaismā mans tēvocis ļoti pārsteigts ieraudzīja, ka pie loga sadrūzmējies milzīgs pasta ratu pavadoņu bars, kas visi viņu nopietni aplūkoja. Viņš vēl nekad savā mūžā nebija redzējis tādu bālu seju, sarkanu svārku un nopietnu acu jūru.
«Tā ir pati dīvainākā lieta, ar kādu man jebkad bijušas darīšanas,» mans tēvocis nodomāja. «Atļaujiet, ser, atdot jums jūsu cepuri.»
Neglītais džentlmenis klusēdams saņēma savu trīsstūreni, pētoši apskatīja caurumu vidū un beidzot svinīgi uzbāza to uz parūkas, tomēr svinīgo iespaidu mazliet sabojāja spēcīgās šķavas, kas viņam uznāca tieši tajā brīdī un lika cepurei atkal nokrist zemē.
«Kārtībā!» sauca pavadonis ar lukturi, uzkāpdams uz sava mazā aizmugures sēdeklīša.
Viņi devās ceļā. Izbraucot no pagalma, mans tēvocis paskatījās pa karietes logu un ieraudzīja, ka pārējās karietes ar visiem saviem kučieriem, pavadoņiem, zirgiem un pasažieriem lēnos rikšos brauc riņķī un riņķī ar apmēram piecu jūdžu ātrumu stundā.
Mans tēvocis, džentlmeņi, iedegās sašutumā. Būdams komerciāls cilvēks, viņš saprata, ka ar pasta maisiem nav ko jokot, un nolēma, Londonā nonācis, par to tūliņ atgādināt pasta kantorim.
Taču pašreiz viņa domas nodarbināja jaunā lēdija, kas sēdēja attālākajā stūrī, seju cieši apsegusi ar kapuci, džentlmenis debeszilajos svārkos, kas sēdēja viņai pretī, kā arī otrais vīrs plūmju krāsas uzvalkā viņai blakus, kuri abi meiteni cieši novēroja. Ja viņa sakustējās tik vien, lai sakārtotu savas kapuces krokas, viņš jau varēja dzirdēt, ka neglītais vīrs uzsita ar roku pa zobenu, un no otrā elpas varēja manīt (jo bija tik tumšs, ka tā seju viņš nevarēja saredzēt), ka tas izskatās tāds, it kā gribētu lēdiju norīt vienā paņēmienā. Tas manu tēvoci sakaitināja arvien vairāk un vairāk, un viņš nolēma, lai notiek kas notikdams, paskatīties, kā tas viss beigsies. Viņš arvien apbrīnoja spožas acis, skaistas sejiņas un glītas kājiņas, - īsi sakot, viņam patika viss daiļais dzimums.
Tas mūsu ģimenē, džentlmeņi, ir iedzimts, - arī es tāds esmu.
Mans tēvocis izmēģināja daudz paņēmienu, lai pievērstu sev lēdijas uzmanību vai vismaz iesaistītu noslēpumainos džentlmeņus sarunā. Viss bija veltīgi, džentlmeņi negribēja runāt, bet lēdija neuzdrīkstējās. Viņš laiku pa laikam izbāza galvu pa karietes logu un uzbrēca: «Kāpēc nebrauc ātrāk?» Bet viņš varēja saukt, līdz aizsmaka, - neviens viņam nepievērsa ne mazākās uzmanības. Viņš atzvēlās karietē un domāja par skaisto sejiņu un kājiņām. Tā bija labāk: ātrāk pagāja laiks, un nevajadzēja domāt par to, uz kurieni viņš brauc un kā nokļuvis tik dīvainā stāvoklī. Pārāk daudz tas viņu arī neuztrauca - mans tēvocis, džentlmeņi, bija neatkarīgs, drosmīgs un bezbailīgs cilvēks, kas ne par pašu velnu nebēdāja. Pēkšņi kariete apstājās.
«Ei!» uzsauca mans tēvocis. «Kas tad nu noticis?»
«Kāpiet ārā!» teica pavadonis, nolaizdams kāpnītes.
«Šeit!?» iesaucās mans tēvocis.
«Šeit,» atbildēja pavadonis.
«Nekas nebūs,» teica mans tēvocis.
«Skaisti, tad palieciet tepat,» teica pavadonis.
«Un palikšu,» teica mans tēvocis.
«Palieciet,» teica pavadonis.
Pārējie pasažieri šo sarunu noklausījās ļoti uzmanīgi, un, redzēdams, ka mans tēvocis nolēmis neizkāpt, jaunākais vīrietis spiedās viņam garām, lai palīdzētu izkāpt lēdijai. Neglītais vīrietis šajā brīdī pētīja caurumu savas trīsstūru cepures dibenā.
Jaunā lēdija, garām spraukdamās, iemeta vienu no saviem cimdiem mana tēvoča rokā un tuvinājusi lūpas viņa sejai tā, ka viņš uz sava deguna juta tās silto elpu, klusi izsacīja vienīgo vārdu: «Palīdziet!» Džentlmeņi, mans tēvocis tūdaļ izlēca no karietes ar tādu sparu, ka tā salēkājās visās atsperēs.
«Ahā! Jūs tātad pārdomājāt?» teica pavadonis, redzēdams, ka mans tēvocis jau stāv uz zemes.
Mans tēvocis dažus mirkļus uzlūkoja pavadoni, prātodams, vai nevajadzētu izraut viņa musketi, iešaut sejā vīram ar lielo zobenu, otrajam ar resgali iegāzt pa galvu, satvert jauno lēdiju un pazust, izmantojot radušos jezgu. Taču viņš šo plānu atmeta kā pārāk melodramatisku izpildījumā un sekoja abiem noslēpumainajiem vīriešiem, kas, no abām pusēm vezdami lēdiju, patlaban iegāja kādā vecā namā, kura priekšā kariete bija apstājusies. Viņi iegriezās gaitenī, un mans tēvocis sekoja.