No visām sakritušajām un pamestajām mājām, kādas mans tēvocis jebkad redzējis, šī bija visbēdīgākā. Likās, ka tā kādreiz būtu bijusi liela viesnīca, bet tagad jumts bija daudzās vietās ielūzis un stāvās kāpnes nodeldētas un sabrukušas. Telpā, kurā viņi patlaban iegāja, atradās liels kamīns, kura skurstenis bija no kvēpiem nomelnējis, bet patlaban tajā nekvēloja silta uguns. Pavardā vēl arvien gulēja baltie, pūkainie sadegušas malkas pelni, bet tas bija auksts un apkārt viss tumšs un drūms.
«Nu,» teica mans tēvocis, paskatīdamies visapkārt, «man šķiet, ka pasta rati, kas brauc sešarpus jūdzes stundā un uz nenoteiktu laiku apstājas pie šādiem te caurumiem, ir visai nekārtīgs satiksmes līdzeklis. Tas kļūs zināms. Es rakstīšu avīzēs.»
Mans tēvocis to sacīja diezgan skaļā balsī, nemaz necenzdamies savaldīties, lai, ja vien būtu iespējams, iesaistītu abus svešiniekus sarunā. Bet neviens no tiem nepievērsa viņam vairāk uzmanības, kā vien tik, ka īgni uz viņu skatījās, savā starpā sačukstēdamies. Lēdija, kas atradās istabas otrā galā, vienu reizi uzdrošinājās pamāt ar roku, it kā lūgdama mana tēvoča palīdzību.
Pēdīgi abi svešinieki panāca mazliet tuvāk un saruna sākās nopietni.
«Man šķiet, draugs, jūs nezināt, ka šī ir privāti aizņemta istaba.» teica džentlmenis debeszilajā uzvalkā.
«Nē, draugs, to es nezinu,» atbildēja mans tēvocis. «Ja nu šī privātā istaba ir speciāli pasūtīta šim gadījumam, tad jādomā, ka kopīgā istaba ir ļoti patīkama.»
To teikdams, mans tēvocis atsēdās augstā atzveltnes krēslā un ar acīm tik smalki nomērīja džentlmeni, ka Tigins un Velps, vadoties tikai no šī aprēķina vien, būtu varējuši pārdot tam apdrukātu katūnu uzvalkam - ne collu par daudz, ne collu par maz.
«Atstājiet šo istabu!» abi vīri reizē sacīja, satverdami savus zobenus.
«Ko?» atsaucās mans tēvocis, nekādi neizrādīdams, ka saprot viņu vārdus.
«Atstājiet šo istabu, citādi jūs būsit mironis,» teica neglītais cilvēks ar lielo zobenu, tajā pašā laikā to izvilkdams un pavicinādams gaisā.
«Dur nost!» teica džentlmenis debeszilajā uzvalkā, arī izvilkdams savu zobenu un atkāpdamies divus vai trīs jardus. «Dur nost!»
Lēdija skaļi iekliedzās.
Nu, mans tēvocis vienmēr bija slavens ar savu lielo drošsirdību un apķērību. Visu laiku, kamēr izlikās tik vienaldzīgs pret visu notiekošo, viņš bija slepeni lūkojies pēc kāda metamā vai aizstāvēšanās ieroča, un tajā pašā brīdī, kad tika izvilkti zobeni, viņš ieraudzīja stūrī pie kamīna kādu vecu rapieri sarūsējušā makstī, ar kurvjveidīgu rokas aizsargu. Ar vienu lēcienu mans tēvocis to satvēra rokā, braši pavicināja virs galvas, skaļi uzsauca lēdijai, lai nestāvot ceļā, svieda ar krēslu vīram debeszilajā uzvalkā, ar maksti vīram plūmju krāsas uzvalkā un, izmantodams apjukumu, uzbruka tiem abiem reizē.
Džentlmeņi, ir kāds vecs stāsts - ne sliktāks tādēļ, ka ir patiess, - par kādu smalku, jaunu īru džentlmeni, kam jautāts, vai viņš protot spēlēt vijoli, un viņš atbildējis, ka par to viņš nemaz nešauboties, bet droši gan pateikt nevarot, jo nekad neesot mēģinājis. To pašu var attiecināt arī uz manu tēvoci un viņa paukošanas prasmi. Viņš vēl nekad nebija turējis rokā zobenu, atskaitot vienu reizi, kad tēloja Ričardu Trešo kādā amatiera uzvedumā, un toreiz bija norunāts, ka Ričmonds ļaus sevi nodurt no mugurpuses bez kāda cīniņa, bet šoreiz mans tēvocis cirtās un kāvās pret diviem pieredzējušiem zobena cīnītājiem durdams un aizsargādamies, atsizdams un izvairīdamies, parādīdams sevi par visvīrišķīgāko un izveicīgāko paukotāju, lai gan līdz tam viņam nebija ne jausmas, ka viņš no šīs zinātnes kaut ko saprot. Tas, džentlmeņi, tikai pierāda, cik patiess ir vecais sakāmvārds, ka cilvēks nekad nezina, ko viņš spēj veikt, pirms nav to izmēģinājis.
Cīņas troksnis bija briesmīgs, jo visi trīs cīnītāji lādējās kā kavalēristi un viņu zobeni šķindēja tā, it kā vienā laikā dauzītu citu pret citu visus Ņuportas tirgus nažus un tērauda rīkus. Kad cīņa bija pašā karstumā, lēdija, iespējams, lai iedrošinātu manu tēvoci, pilnīgi atvilka kapuci no savas sejas un atklāja tādu apžilbinošu skaistumu, ka viņš būtu cīnījies pret piecdesmit vīriem, lai iegūtu vienu viņas smaidu un pēc tam mirtu. Līdz šim viņš bija darījis brīnumus, bet tagad sāka kauties kā trakojošs milzis.
Šajā brīdī džentlmenis debeszilajā uzvalkā, pagriezdamies un ieraudzīdams jauno lēdiju ar neaizsegtu seju, iekliedzās niknumā un greizsirdībā un, pavērsis savu ieroci pret viņas skaistajām krūtīm, mērķēja viņas sirdī dūrienu, kas lika manam tēvocim tik izmisīgi iekliegties, ka visa māja noskanēja. Lēdija vieglītiņām palēca sāņus, izrāva zobenu jaunajam vīrietim no rokas, pirms viņš vēl bija atguvis līdzsvaru, un, aizdzinusi viņu pie sienas, izdūra zobenu cauri viņam un panelim līdz pat rokturim, tā pienaglojot viņu cieši jo cieši. Tā bija lieliska priekšzīme. Mans tēvocis, izgrūdis skaļu triumfa saucienu, tūdaļ ar neatvairāmu spēku spieda savu pretinieku atkāpties tajā pašā virzienā un, ietriecis veco rapieri pašā vidū uz viņa vestes uzdrukātajai lielajai, sarkanajai puķei, pienagloja viņu blakus draugam; tur nu, džentlmeņi, viņi abi stāvēja, agonijā svaidīdami rokas un kājas kā ampelmaņi, ko rausta aiz aukliņas. Mans tēvocis vēlāk vienmēr sacīja, ka, cik šis zinot, tas esot viens no drošākajiem līdzekļiem, kā tikt vaļa no ienaidnieka, un tā vienīgais trūkums esot tāds, ka tas iznākot diezgan dārgs, jo uz katru nogalināto vīru jāzaudē viens zobens.
«Karieti, karieti!» iekliedzās lēdija, pieskriedama pie mana tēvoča un ar savām skaistajām rokām apkampdama viņa kaklu. «Vēl mēs varam izglābties.»
«Varam!» iesaucās mans tēvocis. «Bet, mana dārgā, te taču vairs nav neviena, ko nokaut?»
Mans tēvocis, džentlmeņi, jutās diezgan vīlies, jo bija domājis, ka mazs, kluss mīlas brītiņš pēc kautiņa būtu īsti patīkams, kaut vai tikai pārmaiņas pēc.
«Mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli,» teica jaunā lēdija. «Viņš (tā norādīja uz jauno džentlmeni debeszilajā tērpā) ir varenā Filtuvillas marķīza vienīgais dēls.»
«Nu, mana dārgā, es bīstos, ka viņš šo titulu nekad nemantos,» teica mans tēvocis, aukstasinīgi noskatīdamies uz jauno džentlmeni, kas, kā jau es teicu, stāvēja piesprausts pie sienas kā maijvabole. «Jūs, mana mīļā, esat šo dzimtu izbeigusi.»
«Šie nelieši mani aizrāva no manas mājas un draugiem,» teica: jaunā lēdija, sejai sašutumā kvēlojot. «Pēc stundas šis nožēlojamais būtu mani ar varu apprecējis.»
«Sasodīta nekaunība!» teica mans tēvocis, uzmezdams visai nicīgu skatienu mirstošajam Filtuvillas mantiniekam.
«Kā jūs pats varat spriest no tā, ko redzējāt,» teica jaunā lēdija, «viņi bija gatavi mani noslepkavot, ja jūs grieztos pie kāda pēc palīdzības. Ja viņu biedri mūs šeit atradīs, mēs esam pazuduši. Pēc divām minūtēm var jau būt par vēlu. Karieti!»
Un, teikdama šos vārdus, viņa, zaudējusi spēkus no uztraukuma un, piepūles, kādu izlietoja, durot jauno Filtuvillas marķīzu, ieslīga mana tēvoča rokās. Tēvocis viņu satvēra un iznesa pa durvīm. Ārā stāvēja kariete, un tajā jau bija iejūgti četri melni zirgi ar garām astēm un plīvojošām krēpēm, bet nebija ne kučiera, ne pavadoņa un pat ne zirgu puiša pie zirgu galvām.
Džentlmeņi, es, cerams, neaizskaršu sava tēvoča piemiņu, ja izteikšu domas, ka viņš, kaut arī būdams vecpuisis, jau bija turējis savos skāvienos dažas lēdijas; es tiešām domāju, ka viņam bija pat paradums skūpstīt bufetes meitenes, un no ticamām liecībām es zinu, ka vienu vai divas reizes viņš redzēts maigi apskaujam krodzinieci.