Šo apstākli es pieminu tādēļ, lai parādītu, cik neparasta bijusi šī skaisti jaunā lēdija, ja varējusi atstāt uz manu tēvoci tādu iespaidu; viņš mēdza stāstīt, ka tad, kad tās garie, melnie mati noslīguši pār viņa roku un kad tā, atguvusi samaņu, pievērsusi savas skaistās, melnās acis viņa sejai, viņš juties tik savādi uztraukts, ka viņam trīcējušas kājas. Bet kurš gan var vērties skaistās, maigās, melnās acīs un nejusties satraukts?
Es, džentlmeņi, nevaru. Es zinu dažu acu pāri, kuros bīstos ieskatīties, tas tiešām tiesa.
«Jūs mani nekad neatstāsit?» čukstēja jaunā lēdija.
«Nekad,» mans tēvocis teica. Un tā viņš arī domāja.
«Mans mīļais glābējs!» iesaucās jaunā lēdija. «Mans mīļais, labais, varonīgais glābējs!»
«Nerunājiet,» teica mans tēvocis, viņu pārtraukdams.
«Kādēļ?» jautāja jaunā lēdija.
«Tādēļ, ka runājot jūsu lūpas izskatās tik skaistas,» atbildēja mans tēvocis, «es bīstos kļūt rupjš un jūs noskūpstīt.»
Jaunā lēdija pacēla roku, it kā brīdinādama manu tēvoci tā nedarīt, un teica... nē, viņa nekā neteica... viņa pasmaidīja. Kad jūs skatāties uz skaistākajām lūpām pasaulē un redzat, ka tajās parādās šķelmīgs smaids... ja jūs esat tām ļoti cieši klāt un neviena cita nav tuvumā... jūs nevarat labāk apliecināt savu sajūsmu par to skaistajām formām un krāsu, kā vien tās bez kavēšanās noskūpstot. Mans tēvocis tā arī darīja, un par to es viņu cienu.
«Klau!» iesaucās jaunā lēdija satrūkdamās. «Riteņu un zirgu pakavu troksnis!»
«Tā ir,» teica mans tēvocis ieklausīdamies.
Viņam bija labas ausis atšķirt riteņu troksni un zirgu pakavu klaboņu, bet šoreiz likās, ka no tālienes tiem tuvotos tik daudz zirgu un ratu, ka nebija iespējams noteikt to skaitu. Izklausījās tā, it kā tur būtu piecdesmit kariešu un katrai priekšā seši tīrasiņu zirgi.
«Mūs vajā!» iesaucās jaunā lēdija, rokas sasizdama. «Mūs vajā! Man atliek cerēt vienīgi uz jums!»
Viņas skaistā seja pauda tādas šausmas, ka mans tēvocis tūliņ izlēma, ko darīt.
Viņš iecēla to karietē, piesacīja, lai nebīstoties, vēlreiz pieplaka ar savām lūpām pie viņas mutes un tad, ieteicis tai uzcelt logu, lai pasargātos no aukstuma, uzkāpa uz bukas.
«Pagaidiet, mīļais!» iesaucās jaunā lēdija.
«Kas ir?» atsaucās mans tēvocis no bukas.
«Es gribu ar jums parunāt,» teica jaunā lēdija, «tikai vārdiņu... vienu vārdiņu, visdārgākais.»
«Vai man jānokāpj?» jautāja mans tēvocis.
Lēdija neatbildēja, tikai pasmaidīja vēlreiz. Bet kas par smaidu, džentlmeņi!
Iepriekšējais pret to bija tīrais nieks. Mans tēvocis nokāpa no saviem augstumiem vienā mirklī.
«Kas ir, dārgā?» teica mans tēvocis, ielūkodamies pa karietes logu.
Gadījās, ka lēdija tajā pašā brīdī paliecās uz priekšu, un manam tēvocim tā likās vēl skaistāka nekā agrāk. Tobrīd, džentlmeņi, viņš tai bija ļoti tuvu, tātad varēja skaidri spriest par šo faktu.
«Kas ir, dārgā?» teica mans tēvocis.
«Vai jūs nekad nemīlēsit nevienu citu kā tikai mani... nekad nevienu citu neprecēsit?» jautāja jaunā lēdija.
Mans tēvocis svēti apzvērēja, ka nekad nevienu citu neprecēs, un tad jaunā lēdija atliecās atpakaļ karietē un pacēla logu. Viņš uzlēca uz bukas, iepleta elkoņus, satvēra grožus, paķēra pātagu, kas gulēja uz jumta, uzšāva priekšējam zirgam, un četri meļņi ar garajām astēm un plīvojošām krēpēm devās uz priekšu ar krietnu piecpadsmit angļu jūdžu ātrumu stundā, raudami sev līdzi veco pasta karieti. Kā viņi drāzās! Bet troksnis aiz muguras pieauga. Jo ātrāk brauca vecā kariete, jo ātrāk tuvojās vajātāji, - tur piedalījās vīri, zirgi un suņi. Troksnis bija briesmīgs, bet visu pārskanēja jaunās lēdijas balss, kas mudināja manu tēvoci un kliedza: «Ātrāk, ātrāk!»
Viņi traucās gar tumšajiem kokiem kā orkāna triektas spalviņas. Viņi šāvās garām mājām, vārtiem, baznīcām, siena kaudzēm un visam kam citam ar tādu ātrumu un dārdoņu kā pēkšņi vaļā palaisti rēcoši ūdeņi. Bet vēl arvien vajāšanas troksnis pieauga, un vēl arvien mans tēvocis dzirdēja, ka jaunā lēdija satraukta kliedza: «Ātrāk, ātrāk!»
Mans tēvocis rīkojās ar pātagu un grožiem, un zirgi lidoja uz priekšu, līdz no putām kļuva balti, taču troksnis aizmugurē vēl arvien pastiprinājās un jaunā lēdija vēl arvien sauca: «Ātrāk, ātrāk!» Mans tēvocis šajā uztraucošajā brīdī spēcīgi iespēra pa kasti zem bukas un... ieraudzīja, ka ir pelēks rīts un ka viņš sēž ratnieka pagalmā uz vecas Edinburgas pasta karietes bukas, trīcēdams aiz aukstuma un mitruma un spārdīdamies ar kājām, lai tās sasildītu! Viņš nokāpa un uztraukts ieskatījās karietē, meklēdams jauno, skaisto lēdiju, bet - ak vai! - karietei nebija ne durvju, ne sēdekļu - tā bija tukša čaula.
Protams, mans tēvocis labi saprata, ka te slēpjas kāds noslēpums un ka viss noticis tieši tā, kā viņš to mēdza atstāstīt. Viņš palika uzticīgs svinīgajam zvērestam, ko bija devis skaistajai jaunajai lēdijai, viņas dēļ atteicās no vairākām iekārošanas vērtām krodziniecēm un beidzot nomira vecpuisī. Viņš vienmēr runāja par to, cik tas gan esot savādi, ka šis tikai tāpēc, ka nejauši pārkāpis pār žogu, uzzinājis, ka pasta ratu, zirgu, pavadoņu, kučieru un pasažieru rēgi katru nakti dodoties ceļā; viņš mēdza piebilst, ka, pēc šā domām, šis esot vienīgais dzīvais cilvēks, kas kādreiz piedalījies šādā izbraucienā kā pasažieris; un man šķiet, džentlmeņi, ka viņam bija taisnība, - vismaz es nekad neesmu dzirdējis vēl par kādu citu.
- Man gribētos zināt, kas tad šīm spoku karietēm atrodas pasta maisos, - teica krodzinieks, kas visu šo stāstu bija noklausījies dziļā uzmanībā.
- Skaidrs taču - mirušās vēstules1, - aģents atteica.
- Ak jā, nu protams, - krodzinieks atsaucās. - Tas man nemaz neienāca prātā.
1 - Mirušās vēstules - tā Anglijā sauc vēstules, kurām nevar atrast adresātu vai kuras netiek pieprasītas.
L NODAĻA
Zirgus nākamajā rītā piebrauca tieši bez ceturkšņa deviņos, un, kad misters Pikviks un Sems Vellers bija ieņēmuši katrs savu sēdekli, viens iekšpusē un otrs ārpusē, foreitoram tika dota pavēle vispirms braukt uz mistera Boba Soijera māju, lai uzņemtu misteru Bendžeminu Ellenu.
Kad kariete apstājās pie durvīm ar sarkano laternu un acīs krītošo uzrakstu:
«Soijers, agrāk Nokmorfs», misters Pikviks, izbāzis galvu pa karietes logu, ne mazumu pārsteigts ieraudzīja, ka zēns pelēkajā livrejā visai cītīgi darbojas, aizvērdams logu slēģus. Tā kā šāda nodarbība šajā rīta stundā bija diezgan neparasta un neveikalnieciska, viņam tūliņ iešāvās prātā divas iespējas: vai nu nomiris kāds mistera Boba Soijera labs draugs un pacients, vai arī pats misters Bobs Soijers bankrotējis.
- Kas noticis? - misters Pikviks jautāja zēnam.
- Nekas nav noticis, ser, - zēns atbildēja, atplezdams muti līdz pašām ausīm.
- Viss kārtībā, viss kārtībā! - atsaucās Bobs Soijers, piepeši parādīdamies durvīs ar mazu, šļauganu un netīru ādas ceļā somu vienā rokā un biezu mēteli un šalli uz otras rokas. - Es braucu, veco zēn.
- Jūs! - misters Pikviks iesaucās.