- Jā, - Bobs Soijers atbildēja, - un tas tik būs mums pamatīgs brauciens. Ei, Sem, acis vaļā!
Tādā veidā īsiem vārdiem pievērsis sev mistera Vellera uzmanību, misters Bobs Soijers uzmeta ādas ceļa somu karietes aizmugurē, kur Sems, kas visu šo izdarību vēroja ar lielu sajūsmu, to tūliņ pabāza zem sēdekļa. Pēc tam misters Bobs Soijers, zēnam palīdzot, ar varītēm iespīlējās biezajā mētelī, kas viņam bija dažus numurus par mazu, un tad, piegājis pie karietes loga, iebāza galvu iekšā un sāka pilnā kaklā smieties.
- Tas tik ir sākums, vai ne? - Bobs teica, ar vienu biezā mēteļa piedurkni slaucīdams no acīm asaras.
- Godājamo ser, - misters Pikviks teica mazliet apmulsis, - man nebija ne jausmas, ka jūs mūs pavadīsit.
- Nu tur jau ir tā lieta, - Bobs atbildēja, satverdams misteru Pikviku aiz mēteļa stūra, - tur jau ir tas joks.
- Ak tad tur ir tas joks? - misters Pikviks sacīja.
- Skaidrs, - Bobs atbildēja. - Tur jau ir tas āķis, vai zināt, un vēl tas, ka es atstāju uzņēmumu, lai rūpējas pats par sevi, ja jau tas, kā šķiet, nolēmis nerūpēties par mani.
Tā izskaidrodams fenomenālo notikumu ar slēģiem, misters Bobs Soijers norādīja uz aptieku un atkal ieslīga prieka ekstāzē.
- Lai dievs pasarg, jūs taču neesat tik neprātīgs, ka atstāsit savus pacientus bez jebkādas palīdzības! - misters Pikviks ļoti nopietni aizrādīja.
- Kāpēc ne? - Bobs atbildēja ar jautājumu. - Es, vai zināt, tā ietaupīšu. Neviens no viņiem nemaksā. Bez tam, - Bobs noklusināja balsi līdz noslēpumainiem čukstiem, - viņiem tādēļ būs tikai labāk, jo zāles man gandrīz visas izbeigušās un naudu sadabūt es patlaban nevaru, tāpēc man visiem būtu jādod tikai kalomels, un tas dažiem noteikti kaitētu, - tā ka viss tikai par labu.
Šajā atbildē bija tāda filozofija un domu skaidrība, kādai misters Pikviks nebija sagatavojies. Viņš brīdi klusēja un turpināja jau mazāk stingrā balsī:
- Bet šajā karietē, mans jaunais draugs, šajā karietē ir vietas tikai diviem, un mums ir norunāts ar misteru Ellenu.
- Par mani i nebēdājiet, - Bobs atbildēja, - es visu nokārtošu. Mēs ar Semu dalīsimies pakaļējā sēdeklī. Paskatieties! Uz aptiekas durvīm tiks uzlīmēta šī zīmīte:
«Soijers, agrāk Nokmorfs. Jautāt pie misis Kripsas pāri ielai.» Misis Kripsa ir mana puikas māte. «Misters Soijers ļoti nožēlo,» misis Kripsa teiks, «bet nekā nevar darīt... šorīt agri viņu aizsauca uz konsultāciju pie labākajiem valsts ķirurgiem... nevarēja bez viņa iztikt... par katru cenu gribēja, lai viņš piedalās... briesmīgi grūta operācija.»
Lieta tāda, - Bobs sacīja noslēgumā, - ka tas, es ceru, nesīs man lielu labumu. Ja tas nokļūs kādā no vietējām avīzēm, tad es būšu vīrā. Lūk, kur Bens! Nu, lec iekšā!
Steigšus izteicis šos vārdus, misters Bobs Soijers pastūma sāņus foreitoru, iegrūda savu draugu karietē, aizcirta durvis, pacēla kāpnītes, uzlīmēja zīmīti uz aptiekas ārdurvīm, aizslēdza tās, iebāza atslēgu kabatā, uzlēca uz pakaļējā sēdekļa, deva rīkojumu, lai brauc, - un visu to izdarīja tik ārkārtīgi strauji, ka, pirms vēl misters Pikviks paspēja pārdomāt, vai misteram Bobam Soijeram vajadzētu braukt līdzi vai ne, viņi jau devās ceļā līdz ar Bobu Soijeru kā pilnīgi novietotu karietes sastāvdaļu un kravu.
Kamēr viņi brauca pa Bristoles ielām, jautrais Bobs vēl paturēja savas profesionālās zaļās brilles un izturējās ar pienācīgu nopietnību un cieņu, tikai šad tad izteikdams dažādas asprātības, kas bija domātas vienīgi mistera Semjuela Vellera uzjautrināšanai, bet, tikko viņi izbrauca uz ceļa, Bobs reizē ar brillēm nometa arī savu nopietnību un laida vaļā daudzus dažādus jokus, kas lielāko tiesu bija domāti garāmgājēju uzmanības piesaistīšanai, kā arī lai padarītu karieti un tās pasažierus par ievērības cienīgu retumu. Starp šiem varoņdarbiem visnevainīgākie bija skaļa taures pūtiena atdarināšana un sarkana zīda kabatas lakatiņa demonstrēšana; lakatiņu viņš bija piesējis pie spieķa un laiku pa laikam vicināja gaisā, pavadot šo izdarību ar dažādiem žestiem, kas pauda izaicinošu pārākumu.
- Nezin, - misters Pikviks ieteicās, pārtraukdams mierīgo sarunu ar Benu Ellenu par mistera Vinkla un Bena māsas daudzajām labajām īpašībām, - nezin ko gan tādu visi šie cilvēki, kuriem braucam garām, mūsos ieraudzījuši, ka tā blenž uz mums?
- Aizjūgs ir ļoti labs, - ar lepnuma pieskaņu atbildēja Bens Ellens. - Uzdrīkstos sacīt, ka katru dienu viņi kaut ko tādu nedabū redzēt.
- Iespējams gan, - misters Pikviks atbildēja. - Tas var gadīties. Var būt, ka tā.
Ļoti iespējams, ka misters Pikviks būtu pats sevi pārliecinājis, ka tā arī ir, ja tieši tajā brīdī, nejauši paskatījies pa karietes logu, neievērotu, ka garāmgājēju skatieni izsaka visu ko, tikai ne cieņas pilnu apbrīnu, un ka starp garāmgājējiem un kādu cilvēku karietes ārpusē šķiet notiekam telegrāfiska sazināšanās, un tad viņam uzreiz ienāca prātā, ka tam varbūt ir kāds attāls sakars ar mistera Roberta Soijera jokainajiem uzvešanās paņēmieniem.
- Es ceru, - misters Pikviks ieminējās, - ka mūsu gaisīgais draugs tur aizmugurē netaisa kādas blēņas.
- Pasarg, dievs, nē, - Bens Ellens attrauca. - Ja Bobs nav jautrā prātā, tad viņš ir mierīgākais radījums pasaulē.
Šajā brīdī atskanēja garš taures pūtiena atdarinājums, ko pavadīja urjavas un brēcieni, un tas viss, acīm redzot, nāca no pasaules mierīgākā radījuma jeb, vienkāršāk izsakoties, no paša mistera Boba Soijera rīkles un plaušām.
Misters Pikviks un Bens Ellens izteiksmīgi saskatījās, un pirmāk minētais džentlmenis, noņēmis cepuri un izliecies pa karietes logu tik tālu, ka gandrīz visa viņa veste bija ārpusē, beidzot saskatīja savu jautro draugu.
Misters Bobs Soijers nesēdēja vis aizmugures sēdeklī, bet uz karietes jumta, iepletis kājas tik plati, cik vien tās jaudāja plesties, un uzlicis Semjuela Vellera cepuri uz vienas auss; vienā rokā viņš turēja milzīgu apmēru sviestmaizi, bet otrā - krietni prāvu ceļa pudeli. Viņš darbojās ap abām ar lielu baudu un ienesa šajā vienmulīgajā nodarbībā dažādību, laiku pa laikam iekaukdamies vai pārmīdams jautrus jokus ar kādu garāmgājēju. Sarkanais karogs spieķa galā bija rūpīgi piesiets pie pakaļējā sēdekļa margām; sēdekļa vidū bija novietojies misters Semjuels Vellers, izgreznots ar Boba Soijera cepuri, un tiesāja līdzīga apmēra sviestmaizi. Viņa apgarotā seja pauda vispilnīgāko apmierinājumu par visu notiekošo.
Jau ar to vien pietiktu, lai sadusmotu džentlmeni, kam ir tādi uzskati par pieklājību kā misteram Pikvikam, bet stāvoklis kļuva vēl ļaunāks, kad viņi satikās ar pasažieru karieti, kas bija pilna iekšpusē un ārpusē, un pasažieri ļoti skaidri izrādīja savu pārsteigumu. Arī kāda īru ģimene, kas skrēja karietei līdzi un visu laiku diedelēja, visai neapvaldīti izteica savus apsveikumus, sevišķi ģimenes galva, kas, šķiet, šo izrādi uzskatīja par kādu politisku vai tamlīdzīgu svinīgu demonstrāciju.
- Mister Soijer! - ļoti uztraukts sauca misters Pikviks. - Mister Soijer, ser!
- Jā! - šis džentlmenis atsaucās, ar lielāko aukstasinību skatīdamies pār karietes malu.
- Vai jūs esat traks, ser? - misters Pikviks noprasīja.
- Ne drusku, - Bobs atbildēja, - tikai jautrs.
- Jautrs, ser! - misters Pikviks izsaucās. - Noņemiet to skandalozo sarkano lakatu!
Es lūdzu - es to prasu, ser! Sem, ņemiet to nost!
Pirms vēl Sems paspēja iejaukties, misters Bobs Soijers graciozi nolaida savu karogu un, iebāzis to kabatā, galminieciski palocījās pret misteru Pikviku, noslaucīja ceļa pudeles kaklu un pielika to sev pie mutes; tādā kārtā, vārdus lieki netērēdams, viņš lika saprast, ka ar šo malku novēl tam vislielāko laimi un labklājību. To izdarījis, Bobs pudeli ļoti rūpīgi aizkorķēja un, no augšas labvēlīgi nolūkodamies uz misteru Pikviku, nokoda no sviestmaizes lielu kumosu un pasmaidīja.