VI NODAĻA
Viesi, kas bija sapulcējušies vecajā viesistabā, piecēlās, lai apsveiktu misteru Pikviku un viņa draugus, un, kamēr izpildīja iepazīstināšanas ceremoniālu ar visām pienācīgajām formalitātēm, misteram Pikvikam bija laiks novērot klātesošo personu ārieni un izdarīt secinājumus par viņu raksturu un tieksmēm, - tas bija paradums, kuram viņš, līdzīgi daudziem lieliem vīriem, ar patiku nodevās.
Kāda ļoti veca lēdija augstā aubē un izbalējušā zīda tērpā - ne mazāk, ne vairāk kā paša mistera Vordla māte - ieņēma goda vietu pa labi no kamīna. Sienas greznoja dažāda veida apliecinājumi, ka, jauna būdama, viņa mācīta iet pa pareizo ceļu un arī vecumā nav no tā novērsusies, - tie bija vecu laiku izšuvumi, tikpat vecas, ar vilnas dziju izšūtas ainavas un koši sarkani zīda tējkannu sildītāji no jaunāka laikmeta.
Krustmāte, abas jaunās lēdijas un misters Vordls, stāvēdami ap vecās lēdijas atpūtas krēslu, dedzīgi un nerimstoši sacentās uzmanības izrādīšanā vecajai lēdijai, viens turēdams viņas klausāmo trubiņu, otrs apelsīnu un trešais pudelīti ar ožamo sāli, kamēr ceturtais ļoti rosīgi buksnīja un dunkāja viņas atbalstam izkārtotos spilvenus.
Kamīna pretējā pusē sēdēja plikgalvains vecs džentlmenis ar labsirdīgu un labvēlīgu seju - Dinglijdellas garīdznieks, turpat blakus viņa sieva, tukla, veca lēdija, kas izskatījās tā, it kā ne vien lieliski pārzinātu noslēpumaino mākslu, kā mājas līdzekļiem izgatavot dažādas sirdsdrapes par prieku citiem, bet pie reizes prastu tās arī iebaudīt par jo lielu prieku pati sev. Vienā stūrī kāds maza auguma lietišķa izskata cilvēks ar ripstonpepiņam līdzīgu seju sarunājās ar kādu resnu, vecu džentlmeni, un vēl divi vai trīs veci džentlmeņi un divas vai trīs vecas lēdijas sēdēja taisni un nekustīgi kā sveces savos krēslos un cieši noskatījās uz misteru Pikviku un viņa pavadoņiem.
- Misters Pikviks, māt! - misters Vordls izkliedza, cik skaļi vien varēja.
- Ā! - vecā lēdija atsaucās, galvu kratīdama. - Es nedzirdu.
- Misters Pikviks, vecmāmiņ! - abas jaunās lēdijas reizē iespiedzās.
- A! - vecā lēdija sauca. - Nu labi, tas nav svarīgi. Man liekas, viņu vis neinteresēs tāda veca sieva kā es.
- Es jums apgalvoju, kundze, - misters Pikviks uzsāka valodu, satverdams vecās lēdijas roku un runādams tik skaļi, ka viņa labsirdīgā seja aiz piepūles kļuva tumši sarkana, - es jums apgalvoju, kundze, ka nekas mani neiepriecina vairāk kā iepazīties ar lēdiju jūsu gados, kura atrodas tik lieliskas ģimenes vidū un izskatās tik jauna un spirgta.
- Ā! - vecā lēdija noteica pēc īsas pauzes. - Jāsaka, ka tas viss ir ļoti jauki, bet es viņu tomēr nedzirdu.
- Vecmāmiņa patlaban nav labā omā, - mis Izabella Vordla klusi ieteicās, - bet gan jau viņa ar jums parunās.
Misters Pikviks ar galvas mājienu norādīja, ka viņš ir gatavs izdabāt vecuma untumiem, un iekļāvās vispārējā sarunā ar citiem saviesīgā pulciņa dalībniekiem.
- Jums te ir burvīga apkaime, - misters Pikviks sacīja.
- Burvīga! - misteri Snodgrass, Tapmens un Vinkls piebalsoja.
- Man arī tā liekas, - misters Vordls piebilda.
- Labākas vietiņas nav visā Kentā, ser, - sacīja lietišķā izskata cilvēks ar pepiņam līdzīgo seju. - Patiešām nav, ser, - par to esmu drošs, ser.
Un lietišķā izskata cilvēks pavērās apkārt ar triumfējošu skatienu, it kā viņu kāds būtu nikni apstrīdējis, bet pēdīgi viņš tomēr palicis uzvarētājs.
- Labākas vietiņas nav visā Kentā, - lietišķā izskata cilvēks pēc neilgas klusēšanas atkal ieminējās.
- Atskaitot Mallinsmedovu, - resnais vīrs svinīgi piezīmēja.
- Mallinsmedova! - pirmais ar dziļu nievu izsaucās.
- Jā gan, Mallinsmedova, - resnais vīrs atkārtoja.
- Ļoti jauks stūrītis, - iesprauda kāds cits resns vīrs.
- Tā tas tiešām ir, - trešais resnais vīrs noteica.
- Tas katram zināms, - sacīja korpulentais namatēvs. Lietišķais cilvēks neticīgi paskatījās visapkārt, bet, redzēdams, ka palicis mazākumā, rādīja līdzjūtīgu seju un nesacīja vairs nekā.
- Par ko viņi runā? - vecā lēdija jautāja vienai no savām mazmeitām ļoti skaļā balsī, jo, tāpat kā daudziem nedzirdīgiem cilvēkiem, viņai, šķiet, nekad neienāca prātā iespējamība, ka citi varētu sadzirdēt, ko viņa saka.
- Par mūsu apvidu, vecmāmiņ.
- Kas ir ar apvidu? Vai kaut kas noticis?
- Nē, nē. Misters Millers sacīja, ka mūsu apvidus esot labāks par Mallinsmedovu.
- Ko viņš no tā saprot? - sašutusi jautāja vecā lēdija. - Millers ir iedomīgs ģeķis, un jūs viņam varat pateikt, ka es tā sacīju.
To teikusi, vecā lēdija, nemaz nenojauzdama, ka runājusi skaļāk nekā čukstus, saslējās un asi uzlūkoja lietišķā izskata vaininieku.
- Nu, nu, - rosīgais namatēvs ieminējās ar labi saprotamu vēlēšanos mainīt sarunas tematu, - ko jūs, mister Pikvik, sacītu, ja saspēlētu kādu roberu?
- Man tas ļoti patiktu, - šis džentlmenis atbildēja, - bet manis dēļ gan jums nav jāpūlas.
- O, es varu jums apgalvot, ka mātei ļoti patīk robers, - misters Vordls atteica. - Vai ne, māt?
Vecā lēdija, kas, līdzko pieskārās šim tematam, bija daudz dzirdīgāka, nekā runājot par kaut ko citu, atbildēja apstiprinoši.
- Džo, Džo! - vecajs džentlmenis izsaucās. - Džo, sasodītais... ā, te viņš ir! Noliec kāršu galdus!
Miegainais jauneklis pamanījās bez turpmākiem pamudinājumiem nolikt divus kāršu galdus - vienu «pāvestam Džonam» un otru vistam. Vista spēlē piedalījās misters Pikviks ar veco lēdiju un misters Millers ar resno džentlmeni. Pārējie nosēdās pie otrā galda.
Robers tika nospēlēts ar to svarīgumu un nosvērtību, kas piestāv nodarbībai, ko sauc par vistu, - šai svarīgajai ceremonijai, kam, kā mums šķiet, vārdu «spēle» pievienot ir apkaunojoši un necienīgi. Turpretī pie otra galda valdīja tik trokšņaina jautrība, ka tā stipri traucēja mistera Millera kontemplāciju; pēdējais, nespēdams tik pilnīgi iedziļināties spēlē, kā vajadzētu, pamanījās izdarīt vairākus smagus noziegumus un pārkāpumus, ārkārtīgi sadusmodams resno džentlmeni un atbilstošā pakāpē uzlabodams vecās lēdijas omu.
- Tā, lūk! - triumfēdams izsaucās noziedzīgais Millers, kad viņš kādas partijas beigās paņēma lieko stiķi. - Labāk nemaz nevarēja nospēlēt, tas man jāteic. Vairāk stiķu dabūt nebija iespējams.
- Milleram vajadzēja kaut kāravu ar trumpi, vai ne, ser? - vecā lēdija ieminējās.
Misters Pikviks piekrītoši pamāja.
- Vai patiešām vajadzēja? - nelaimīgais šaubīdamies vaicāja savam partnerim.
- Vajadzēja gan, ser, - resnais džentlmenis briesmīgā balsī atbildēja.
- Vai, cik žēl! - sašļukušais Millers noteica.
- Liels labums no tādas žēlošanās, - resnais džentlmenis noņurdēja.
- Mums divi honori, kopā astoņi, - misters Pikviks piebilda. Sadalīja vēlreiz.
- Vai jūs varat vienu? - vecā lēdija vaicāja.
- Varu, - misters Pikviks atbildēja. - Divkāršo, vienkāršo un roberu.
- Tāda laime vēl nav redzēta, - sacīja misters Millers.
- Tādas kārtis nav redzētas, - sacīja resnais džentlmenis. Svinīgs klusums; misters Pikviks bija jautrs, vecā lēdija nopietna, resnais džentlmenis sīkumaini vērīgs un misters Millers bikls.
- Vēl viens divkāršais, - sacīja vecā lēdija, kas ar triumfu atzīmēja šo apstākli, palikdama zem svečtura vienu sešpensu un vienu nodeldētu puspensu.