- Klausieties, - teica misters Pikviks, kura acumirklīgās dusmas nespēja turēties pretī Boba nesatricināmajam dvēseles mieram, - lūdzu, ser, nedariet vairs šādas muļķības!
- Nē, nē, - Bobs atbildēja, vēlreiz apmainīdamies cepurēm ar misteru Velleru. - Es jau nemaz tā negribēju, taču brauciens mani tā iejūsmināja, ka es tur nekā nevarēju darīt.
- Padomājiet jel, kā tas izskatās, - misters Pikviks pamācīja. - Jārūpējas taču arī par pienācīgu izskatu.
- O, saprotu, - Bobs atsaucās, - tas nekur neder. Viss kārtībā, priekšniek.
Apmierinādamies ar šo apgalvojumu, misters Pikviks atkal atsēdās savā vietā un pacēla loga stiklu, bet, tikko atsācis sarunu, ko bija pārtraucis misters Bobs Soijers, viņš satrūkās, ieraugot ārpusē pie loga parādāmies mazu, melnu, iegarenu priekšmetu, kas klauvējās pie rūts, it kā nepacietīgi lūgdams, lai to ielaiž.
- Kas tas tāds? - misters Pikviks iesaucās.
- Izskatās kā ceļa pudele, - Bens Ellens sacīja, ar manāmu interesi caur briļļu stikliem aplūkodams minēto priekšmetu. - Man gandrīz liekas, ka tā ir Boba pudele.
Šis minējums bija pilnīgi pareizs, jo misters Bobs Soijers, piesējis pudeli spieķa galā, dauzīja ar to pie loga par zīmi, ka vēlas, lai viņa draugi iekšpusē saskanīgā sadraudzībā palīdzētu iztukšot tās saturu.
- Nu, ko lai dara? - misters Pikviks ieminējās, skatīdamies uz pudeli. - Šāda rīcība taču ir vēl nejēdzīgāka nekā iepriekšējā.
- Man šķiet, ka labākais būs to paņemt, - misters Bens Ellens atbildēja. - Tā viņam būs laba mācība, ja mēs to paņemsim un paturēsim, vai ne?
- Varbūt gan, - misters Pikviks teica. - Vai ņemt?
- Man liekas, ka tā būs vispiemērotākā rīcība, - Bens apliecināja.
Tā kā šis padoms pilnīgi saskanēja ar viņa paša domām, misters Pikviks uzmanīgi nolaida logu un atraisīja pudeli no spieķa. Pēc tam spieķis pacēlās augšup un atskanēja mistera Boba Soijera sirsnīgie smiekli.
- Tas ir gan jautrs puisis, - misters Pikviks noteica, turēdams rokā pudeli un paskatīdamies uz savu ceļa biedru.
- Tāds viņš ir, - misters Ellens apstiprināja.
- Uz viņu nav iespējams dusmoties, - misters Pikviks piebilda.
- Nav ko domāt, - misters Bendžemins Ellens atbildēja.
Pa šīs īsās domu apmaiņas laiku misters Pikviks izklaidīgi bija atkorķējis pudeli.
- Kas tas ir? - vienaldzīgi apjautājās Bens Ellens.
- Es nezinu, - tikpat vienaldzīgi atbildēja misters Pikviks. - Smaržo, man liekas, kā piena punšs.
- Vai tiešam? - Bens noteica.
- Man tā liekas, - misters Pikviks atbildēja, rūpīgi sargādamies izteikt nepatiesību. - Es taču to nevaru droši apgalvot, pirms neesmu nogaršojis.
- Dariet to, - Bens teica. - Der taču zināt, kas tas ir.
- Jūs tā domājat? - misters Pikviks atteica. - Labi, ja jūs tā vēlaties zināt, man, protams, nav iebildumu.
Būdams vienmēr gatavs upurēt pats savas intereses drauga labā, misters Pikviks tūliņ iedzēra krietni lielu malku.
- Kas tas ir? - Bens Ellens taujāja, viņu mazliet nepacietīgi pārtraukdams.
- Savādi, - mister Pikviks sacīja, lūpas šmakstinādams, - grūti tā tūliņ pateikt. O jā, - misters Pikviks apliecināja pēc otra malka, - tas ir punšs.
Misters Bens Ellens skatījās uz misteru Pikviku, un misters Pikviks skatījās uz misteru Benu Ellenu. Misters Bens Ellens smaidīja, bet misters Pikviks nesmaidīja.
- Tā viņam būtu laba mācība, - diezgan bargi teica pēdīgi minētais džentlmenis, - tā viņam būtu laba mācība, ja mēs te izdzertu līdz pēdējai lāsītei.
- Gluži tas pats arī man ienāca prātā, - Bens Ellens attrauca.
- Vai patiesi! - misters Pikviks atbildēja. - Nu, tad - uz viņa veselību!
Ar šiem vārdiem šis lieliskais cilvēks sparīgi ievilka no pudeles un nodeva to Benam Ellenam, kas nebija slinks sekot viņa priekšzīmei. Nu sāka smaidīt abi un piena punšu izdzēra pamazām un jautrā noskaņā.
- Galu galā, - misters Pikviks teica, izdzēris pēdējo lāsīti, - viņa izdarības ir tiešām ļoti uzjautrinošas - nudien ļoti interesantas.
- Tas taisnība, - misters Bens Ellens piekrita.
Un, lai pierādītu, ka Bobs Soijers ir viens no jautrākajiem zēniem pasaulē, viņš sāka misteram Pikvikam kavēt laiku ar garu un sīku aprakstu par to, kā šis džentlmenis kādreiz nodzēries līdz delīrijam un viņam vajadzējis noskūt galvu. Šo patīkamo un pamācošo stāstu pārtrauca tikai karietes apstāšanās pie «Zvana» viesnīcas Berklijas klajumā, lai pārmainītu zirgus.
- Mēs taču te paēdīsim pusdienas, vai ne? - Bobs teica, paskatīdamies pa logu.
- Pusdienas! - misters Pikviks atsaucās. - Kā, mēs taču esam nobraukuši tikai deviņpadsmit jūdzes, un vēl jābrauc astoņdesmit septiņas ar pusi.
- Īstais iemesls, lai stiprinātos pirms nogurdinošā ceļa, - misters Bobs Soijers aizrādīja.
- Bet nav taču iespējams ēst pusdienas pusdivpadsmitos dienā, - misters Pikviks atbildēja, paskatīdamies pulkstenī.
- Tas tiesa, - Bobs piekrita, - īstā vietā būs pabrokastis. Ei jūs, ser! Nekavējoties brokastis trim personām, un ar zirgiem ceturtdaļstundas pagaidiet! Sakiet, lai liek uz galda visus aukstos uzkožamos, kādi tur ir, un dažas pudeles alus - un dodiet mums nogaršot jūsu labāko madeiru!
Ļoti iespaidīgā tonī steigšus nodevis šos rīkojumus, Bobs Soijers tūdaļ pats traucās iekšā viesnīcā, lai pārraudzītu sagatavošanas darbus; pēc nepilnām piecām minūtēm viņš atgriezās un paziņoja, ka viss būšot lieliski.
Brokastis pilnīgi atbilda Boba uzslavai, un ne tikai šis džentlmenis, bet arī misters Bens Ellens un misters Pikviks parādīja tām pienācīgo godu. Pateicoties visu triju centībai, ātri tika galā ar alus pudelēm un madeiru, un viņi (zirgi tika piebraukti vēlreiz) ieņēma savas vietas, piepildījuši ceļa pudeli ar labāko piena punša atvietotāju, kādu vien tik īsā laikā varēja sadabūt, un turpmāk taure skanēja un sarkanais karogs plīvoja bez mazākajiem iebildumiem no mistera Pikvika puses.
Tjūksberijas «Apīņu Kārtī» viņi apstājās, lai pusdienotu, un šajā sakarā izdzēra vēl dažas pudeles alus, vēl mazliet madeiras, turklāt mazliet portvīna, un ceļa pudele tika piepildīta ceturto reizi. Visu šo uzmundrinošo līdzekļu iespaidā misters Pikviks un misters Bens Ellens trīsdesmit jūdzes nogulēja ciešā miegā, kamēr Bobs un misters Vellers uz pakaļējā sēdekļa dziedāja duetus.
Bija jau gluži tumšs, kad misters Pikviks atjēdzās tik tālu, lai spētu paskatīties pa logu. Ceļa malā izkaisītās mājiņas, visu priekšmetu netīrā nokrāsa, smagais gaiss, ar pelniem un ķieģeļu putekļiem apklātās takas, tumši sarkanā kausējamo krāšņu blāzma tālumā, biezo dūmu mutuļi, kas smagi vēlās no augstajiem dūmeņiem, darīdami melnu un aptumšodami visu apkārtni, tālo uguņu mirgošana, neveiklie rati, kas, piekrauti žvadzošiem dzelzs stieņiem vai pieblīvēti smagiem saiņiem, vilkās pa ceļu, - viss liecināja, ka viņi strauji tuvojas lielajai rūpniecības pilsētai Birmingemai.
Kad viņi, karietei dārdot, brauca pa šaurajām ieliņām, kas veda uz visa šī trauksmainā ņudzekļa centru, arvien spilgtāk dūrās acīs skati un skaņas, kas liecināja par spriegu darba dzīvi. Ielās stāvgrūdām pildīja strādnieki. No katras mājas bija dzirdams darba troksnis, augšējo stāvu garajos, spraišļotajos logos spīdēja gaisma, un sienas drebināja riteņu spindzoņa un mašīnu klaudzoņa. Kausējamo krāšņu ugunis, kuru baigi kvēlainā gaisma bija redzama jūdzēm tālu, ik pa brīdim spilgti uzliesmoja virs pilsētas lielajām darbnīcām un fabrikām. Āmuru dimdoņa, tvaika šņākoņa un smagā, dobjā mašīnu dunoņa - no visām malām skanēja šī skarbā mūzika.