Foreitors jau straujā gaitā brauca pa platajām ielām un garām skaistajiem, labi apgaismotajiem veikaliem, kas atrodas starp pilsētas nomalēm un «Veco Karalisko Viesnīcu», bet misters Pikviks vēl pat nebija sācis apsvērt, kā izpildīs visai grūto un delikāto uzdevumu, kas viņu bija atvedis uz šejieni.
Šis uzdevums nekādā ziņā nekļuva mazāk delikāts un tā izpildīšana vieglāka mistera Boba Soijera brīvprātīgās līdzdalības dēļ. Patiesību sakot, misters Pikviks juta, ka šajā gadījumā Boba klātbūtne, lai arī cik labi domāta un patīkama, nekādā ziņā nebija tāds pagodinājums, ko viņš būtu izvēlējies labprātīgi. Īstenībā viņš mīļu prātu būtu atdevis krietnu summu naudas, lai tikai misteru Bobu Soijeru varētu pārvietot uz jebkuru vietu ne mazāk kā piecdesmit jūdžu attālumā.
Misters Pikviks nekad nebija personīgi ticies ar misteru Vinklu senioru, tikai pāris reižu sarakstījies un vēstulēs devis apmierinošas atbildes uz tā jautājumiem par dēla morālajām īpašībām un uzvešanos. Viņš satraukts prātoja, ka ierasties pie tā pirmo reizi kopā ar Bobu Soijeru un Benu Ellenu, kas abi bija drusku iesiluši, nebūt pats labākais un piemērotākais veids, kā šo džentlmeni noskaņot savā labā.
«Lai nu kā,» misters Pikviks prātoja, sevi drošinādams, «es tomēr darīšu, ko varēšu. Man viņš jāsatiek jau šovakar, jo es to savam draugam stingri apsolīju, un, ja tie abi katrā ziņā gribēs nākt man līdz, es centīšos apmeklējumu nevilkt garumā un ceru, ka viņi jau paši sevis labā vien pārāk neizgāzīsies.»
Kamēr viņš sevi mierināja ar šādām pārdomām, kariete apstājās pie «Vecās Karaliskās» durvīm. Kad misters Semjuels Vellers bija Benu Ellenu pa daļai pamodinājis no smagā miega un aiz apkakles izvilcis viņu ārā, varēja izkāpt arī misters Pikviks. Viņiem ierādīja ērtu istabu, un misters Pikviks tūliņ apvaicājās apkalpotājam, kur varētu būt mistera Vinkla rezidence.
- Pavisam tuvu, ser, - apkalpotājs izklāstīja. - Ne vairāk kā piecsimt jardu, ser.
Misteram Vinklam pieder piestātne kanālā, ser. Viņa privātais dzīvoklis nav... ak dievs, ser, nē, nav ne piecsimt jardu attālumā, ser!
To teikdams, apkalpotājs nopūta sveci un izlikās, ka to atkal aizdedzina, tā sagādādams misteram Pikvikam izdevību uzdot turpmākos jautājumus, ja tam būtu šāda vēlēšanās.
- Vai tūliņ kaut ko vēlēsities, ser? - apkalpotājs teica un aizdedzināja sveci, izmisis par mistera Pikvika klusēšanu. - Tēju vai kafiju, ser? Pusdienas, ser?
- Pašlaik nekā.
- Labi, ser. Varbūt velēsities dot rīkojumu par vakariņām, ser?
- Tagad vēl ne.
- Labi, ser.
Viņš klusu aizgāja līdz durvīm, tad pēkšņi apstājās, pagriezās un zīmīgi nojautāja:
- Vai atsūtīt istabeni, džentlmeņi?
- Dariet to, ja vēlaties, - misters Pikviks atbildēja.
- Ja jūs vēlaties, ser.
- Un atnesiet zelteri! - Bobs Soijers sacīja.
- Zelteri, ser? Jā, ser.
Un, acīm redzot, ārkārtīgi atvieglots tādēļ, ka beidzot saņēmis kādu rīkojumu, apkalpotājs nemanot pazuda. Apkalpotāji nekad neiet un neskrien. Tiem piemīt īpatnēja, noslēpumaina spēja izslīdēt no istabām, kādas pārējiem mirstīgajiem nav.
Kad zelteris misterā Benā Ellenā bija pamodinājis vieglas dzīvības zīmes, viņu pierunāja nomazgāt seju un rokas un atļaut, lai Sems viņam notīra drēbes. Kad arī misters Pikviks un Bobs Soijers bija saveduši kārtībā savu ceļa apstākļos cietušo ārieni, visi trīs roku rokā devās pie mistera Vinkla. Bobs Soijers iedams piesātināja gaisu ar tabakas dūmiem.
Apmēram ceturtdaļjūdzi attālu klusā solīda izskata ielā stāvēja veca sarkanu ķieģeļu māja ar trijiem pakāpieniem durvju priekšā un misiņa plāksni pie tām. Uz plāksnes trekniem, stāviem burtiem bija rakstīti vārdi: «Misters Vinkls». Pakāpieni bija ļoti balti, ķieģeļi ļoti sarkani, māja ļoti tīra, un tās priekšā, kad pulkstenis nosita desmit, nostājās misters Pikviks, misters Bendžemins Ellens un misters Bobs Soijers.
Pēc pieklauvēšanas iznāca uzposusies kalpone un satrūkās, ieraugot trīs svešiniekus.
- Mana mīļā, vai misters Vinkls mājās? - misters Pikviks jautāja.
- Viņš patlaban taisās vakariņot, ser, - meitene atbildēja.
- Iedodiet, lūdzu, viņam šo karti, - misters Pikviks turpināja. - Sakiet, ka man ļoti nepatīk viņu traucēt tik vēlā stundā, bet man viņš katrā ziņā šovakar jāsatiek un es tikai nupat kā ierados.
Meitene bailīgi paskatījās uz misteru Bobu Soijeru, kurš savu sajūsmu par viņas personīgo pievilcību izrādīja ar dažādām brīnišķīgām grimasēm, un, uzmetusi acis cepurēm un mēteļiem, kas karājās gaitenī, pasauca otru meiteni, lai tā pastāv pie durvīm, kamēr viņa uzies augšā. Posteni drīz atbrīvoja, jo meitene tūliņ atgriezās un, lūgdama, lai džentlmeņi piedod, ka likusi tiem gaidīt uz ielas, ieveda tos kādā dibenistabā, pa pusei kantorī, pa pusei ģērbtuvē. Grīdu sedza paklājs, un galvenie lietderīgie un rotājošie priekšmeti še bija pults, mazgājamais galdiņš, skūšanās spogulis, zābaku uzliekamais un zābaku velkamais, augsts sēdeklis, četri krēsli, galds un vecs astoņdienu pulkstenis. Virs kamīna bija sienā ielaistas dzelzs seifa durvis, bet sienas greznoja pāris piekarinātu grāmatu plauktu, kalendārs un dažas rindas noputējušu aktu vāku.
- Piedodiet, ser, ka atstāju jūs stāvam pie durvīm, - meitene teica, aizdedzinādama lampu un veltīdama misteram Pikvikam valdzinošu smaidu, - bet jūs visi man esat pilnīgi sveši, un šeit ir tik daudz klaidoņu, kas tikai nāk noskatīties, ko varētu pakampt, ka tiešām...
- Nav par ko atvainoties, mana dārgā, - labsirdīgi teica misters Pikviks.
- Nu nepavisam, mana mīļā, - Bobs Soijers teica, rotaļīgi izplezdams rokas un lēkādams no vienas puses uz otru, it kā negribētu ļaut jaunajai lēdijai atstāt istabu.
Šāda rotaļa jauno lēdiju nebūt neaizkustināja, jo viņa tūliņ izsacīja savas domas, ka misters Bobs Soijers esot «pretīgs radījums», un, kad pēdējais kļuva vēl uzmācīgāks, atstāja viņa sejā savu skaisto pirkstiņa pēdas un izmetās no istabas, dažādos vārdos paskaidrodama, cik šis esot nejauks un nicināms.
Pazaudējis jaunās lēdijas sabiedrību, Bobs Soijers sāka izklaidēties, ielūkodamies pultē, ieskatīdamies visās galda atvilktnēs, izlikdamies, ka grib uzlauzt dzelzs skapi, pagriezdams kalendāru pret sienu, mēģinādams uzvilkt mistera Vinkla seniora zābakus virs savējiem un izdarīdams ar istabas iekārtu vēl dažādus citus jautrus eksperimentus, kas misteram Pikvikam sagādāja neizsakāmas šausmas un dvēseles mokas, bet misteram Bobam Soijeram tikpat lielu prieku.
Beidzot atvērās durvis un istabā ar mistera Pikvika karti vienā rokā un sudraba svečturi otrā žigli ienāca kāds mazs, vecs džentlmenis, ģērbies tabakas krāsas uzvalkā; Viņa seja bija uz mata tāda pati kā misteram Vinklam junioram, tikai viņš bija mazliet plikgalvains.
- Mister Pikvik, sveicināti, kā jums klājas, ser? - Vinkls vecākais teica, nolikdams svečturi un pastiepdams roku. - Ceru, ka esat vesels, ser. Priecājos jūs redzēt.
Sēdieties, mister Pikvik, lūdzu, ser. Šis džentlmenis ir...
- Mans draugs misters Soijers, - misters Pikviks sacīja. - Jūsu dēla draugs.
- O, - misters Vinkls vecākais atteica, diezgan bargi paskatīdamies uz Bobu. - Ceru, ka jums, ser, klājas labi.