- Vienmēr uz kājām, - Bobs Soijers atbildēja.
- Šis otrais džentlmenis, - misters Pikviks turpināja, - kā jūs redzēsit no vēstules, kuru man uzticēts jums nodot, ir jūsu dēla ļoti tuvs radinieks vai drīzāk būtu jāsaka - ļoti tuvs draugs. Viņa vārds ir Ellens.
- Tas džentlmenis? - misters Vinkls jautāja, ar karti norādīdams uz Benu Ellenu, kas bija iemidzis tādā stāvoklī, ka no viņa varēja redzēt tikai muguru un svārku apkakli.
Misters Pikviks patlaban gribēja uz šo jautājumu atbildēt, nosaucot mistera Bendžemina Ellena vārdu pilnīgi un pieminot visas viņa slavējamās īpašības, kad straujais misters Bobs Soijers, lai liktu draugam apjēgt tā stāvokli, negaidot ieknieba tām rokā un tas, skaļi iebrēkdamies, pielēca kājās. Pēkšņi atskārzdams, ka viņš atrodas kāda svešinieka klātbūtnē, misters Bens Ellens pienāca tam klāt un, apmēram piecas minūtes sirsnīgi spiezdams abas mistera Vinkla rokas, tikai pa pusei saprotamos teikumu fragmentos izmurmināja savu lielo prieku, ka viņu sastapis, līdz ar viesmīlīgu jautājumu, vai tas pēc pastaigas nevēloties kaut ko iedzert, vai arī varbūt labāk gribot pagaidīt līdz pusdienām; to padarījis, viņš apsēdās un skatījās visapkārt ar stingu skatienu, it kā viņam nebūtu ne mazākās jausmas par to, kur atrodas, un tādas viņam patiešām arī nebija.
Tas viss ārkārtīgi samulsināja misteru Pikviku, jo sevišķi tādēļ, ka misters Vinkls seniors, acīm redzot, bija ļoti pārsteigts par viņa abu draugu ekscentrisko - lai nesacītu nepieredzēto izturēšanos. Lai lietu tūliņ novadītu līdz galam, viņš izvilka no kabatas vēstuli un, pasniegdams to misteram Vinklam senioram, teica:
- Šī vēstule, ser, ir no jūsu dēla. No tās satura jūs redzēsit, ka no jūsu labvēlīgās un tēvišķīgās izturēšanās atkarīga viņa turpmākā laime un labklājība. Es jūs lūdzu, esiet tik labs, izlasiet to mierīgi un aukstasinīgi un vēlāk ar mani pārrunājiet to tādā tonī un garā, kā tas šinī gadījumā pienākas. Par to, cik jūsu lēmums ir nozīmīgs jūsu dēlam un ar kādām bažām viņš to gaida, jūs varat spriest no tā, ka es bez iepriekšēja brīdinājuma ierados pie jums tik vēlā stundā un, - misters Pikviks piemetināja, iesāņus paskatījies uz saviem abiem biedriem, - un tik nelabvēlīgos apstākļos.
Pēc šī ievada misters Pikviks apstulbušā mistera Vinkla seniora rokās ielika četras lappuses sīki aprakstīta vissmalkākā papīra un, atkal atsēdies krēslā, sāka vērot mistera Vinkla sejas izteiksmi un izturēšanos, tiesa - nobažījies, bet ar tāda džentlmeņa atklāto seju, kurš sajūt, ka nav izdarījis nekā, par ko viņu varētu vainot vai izteikt viņam pārmetumus.
Vecais piestātnes īpašnieks apgrozīja vēstuli, apskatīja to no priekšpuses, mugurpuses un sāniem; viņš sīki nopētīja mazo, resno puiku zīmogā, pacēla acis pret mistera Pikvika seju un tad, nosēdies uz augstā sēdekļa un pievilcis lampu sev tuvāk, atlauza zīmogu, atlocīja vēstuli un, pacēlis to pret gaismu, gatavojās lasīt.
Tieši šajā brīdī misters Bobs Soijers, kura gars dažas minūtes bija snaudis, atspieda rokas pret ceļgaliem un savaikstīja seju līdzīgi nelaiķa mistera Grimaldi1 portretiem klauna lomā. Atgadījās, ka misters Vinkls seniors nebija vis dziļi iegrimis lasīšanā, kā misters Bobs Soijers domāja, bet nejauši paskatījās pāri vēstules malai - ne uz kādu citu personu, bet tieši uz misteru Bobu Soijeru, - un, pareizi spriezdams, ka iepriekš minētā grimase ir domāta viņa paša (mistera Vinkla seniora) izsmiešanai un izzobošanai, ieurbās Bobā ar tik stingru skatienu, ka nelaiķa mistera Grimaldi vaibsti pamazām pārvērtās ļoti patīkamā pazemības un apjukuma izteiksmē.
- Vai jūs ko teicāt, ser? - apjautājās misters Vinkls seniors pēc draudīga klusuma brīža.
- Nē, ser, - atbildēja Bobs, kam no klauna vairs nebija palicis nekā, ja neskaita ārkārtīgi sarkanos vaigus.
- Jūs, ser, par to esat pārliecināts? - misters Vinkls seniors taujāja.
- Ak mūžs! Jā, ser, pilnīgi pārliecināts, - Bobs attrauca.
- Man likās, ser, ka jūs kaut ko teicāt, - vecais džentlmenis aizrādīja sašutuma pilnā balsī. - Varbūt, ser, jūs uz mani skatījāties?
- O nē, ser, nemaz ne, - Bobs ļoti pieklājīgi atbildēja.
- Man liels prieks to dzirdēt, ser, - misters Vinkls seniors noteica.
Ar majestātiski sarauktu pieri noskatījies uz apkaunoto Bobu, vecais džentlmenis atkal pacēla vēstuli pret gaismu un sāka to patiešām lasīt.
Misters Pikviks uzmanīgi vēroja, kā viņš pārgāja no pirmās lappuses pēdējās rindas uz otrās lappuses pirmo rindu un no otrās lappuses beigām uz trešās sākumu, un no trešās beigām uz ceturtās sākumu, it ne mazākā pārmaiņa viņa vaibstos neļāva spriest par izjūtām, ar kādām viņš uzņēma ziņu par dēla laulībām, kura, kā misters Pikviks zināja, bija izsacīta jau pašās pirmajās rindiņās. Viņš izlasīja vēstuli līdz pēdējam vārdam un to atkal salocīja - rūpīgi un kārtīgi, kā jau darīšanu cilvēks, un tieši tad, kad misters Pikviks sagaidīja spēcīgu jūtu izpaudumu, viņš iemērca spalvu tintnīcā un mierīgi, it kā runātu par visparastāko grāmatvedības jautājumu, pavaicāja:
- Kāda ir Nataniēla adrese, mister Pikvik?
- Pašlaik «Džordžs un Vanags», - šis džentlmenis atbildēja.
- «Džordžs un Vanags»? Kur tas ir?
- Džordžjārds Lombardstrītā.
- Sitijā?
- Jā.
Vecais džentlmenis rūpīgi uzrakstīja adresi uz vēstules mugurpuses un tad, ielicis vēstuli pultī un aizslēdzis to, piecēlās no sēdekļa, iebāza atslēgu saišķi kabatā un teica:
- Man šķiet, mister Pikvik, ka mums vairāk nav par ko runāt.
- Kā - nav par ko runāt, godājamo ser! - ar sašutuma pilnu izbrīnu teica šis labsirdīgais cilvēks. - Nav par ko runāt! Vai jums nav ko sacīt šajā mūsu jaunajam draugam tik svarīgajā brīdī? Vai jūs negribat ar manu starpniecību viņam paziņot, ka arī uz priekšu viņu mīlēsit un atbalstīsit? Vai jūs negribat sacīt nekā tāda, kas uzmundrinātu un iedrošinātu viņu un bažu pilno meiteni, kura pie viņa meklē mierinājumu un atbalstu? Padomājiet jel, godājamo ser!
- Es padomāšu, - vecais džentlmenis atbildēja. - Patlaban man nav nekā ko teikt.
Es, mister Pikvik, esmu veikalnieks, es nevienu lietu neiesāku pārsteidzīgi, un, cik es redzu no šīs vēstules, šī lieta man nemaz nepatīk. Tūkstoš mārciņu, mister Pikvik, nav daudz.
- Jums pilnīgi taisnība, ser, - iejaucās Bens Ellens, pašlaik atjēdzies tieši tik daudz, lai apzinātos, ka savas tūkstoš mārciņas viņš aizlaidis bez mazākām grūtībām. - Jūs esat sapratīgs cilvēks. Bob, šis ir gudrs puika.
- Esmu ļoti laimīgs, ser, ka tieši jūs man izsakāt šo atzinību, - teica misters Vinkls seniors, nicinoši uzskatīdams Benu Ellenu, kas dziļdomīgi šūpoja galvu. - Redziet, mister Pikvik, kad es savam dēlam devu atļauju kādu gadiņu paklaiņot, lai iepazītos ar cilvēkiem un viņu paražām (ko viņš darīja jūsu uzraudzībā) un lai viņam nebūtu jāstājas dzīvē kā skolniekam un pienapuikam, ko katrs var apmuļķot, par kaut ko tādu es gan nebiju domājis. To viņš zina ļoti labi, tātad, ja es viņu šīs lietas dēļ atstumju, viņam nav par ko brīnīties. Viņš, mister Pikvik, saņems no manis ziņu. Ar labu nakti, ser! Margarēt, atveriet durvis!
Visu šo laiku Bobs Soijers bija bikstījis Benu Ellenu, lai tas kaut ko sacītu taisnās lietas labā, un tieši tagad Bens bez mazākā brīdinājuma arī šāva vaļā īsu, bet spēcīgu uzrunu.
- Ser, - misters Bens Ellens teica, uzlūkodams veco džentlmeni ar divām ļoti miglainām un sērīgām acīm un sparīgi vicinādams labo roku augšup un lejup, - jums... jums vajadzētu kaunēties.