- Kā šīs lēdijas brālis jūs, protams, varat lieliski spriest par šo jautājumu, - misters Vinkls seniors atcirta. - Un tagad pietiek. Lūdzu, ne vārda vairs, mister Pikvik! Ar labu nakti, džentlmeņi!
Teikdams šos vārdus, vecais džentlmenis paņēma svečturi un, atvēris durvis, pieklājīgi norādīja uz gaiteni.
- To jūs nožēlosit, ser, - misters Pikviks teica, sakozdams zobus, lai apvaldītu niknumu, jo juta, cik tas var būt svarīgi viņa jaunajam draugam.
- Pagaidām es domāju citādi, - mierīgi atbildēja misters Vinkls seniors. - Vēlreiz, džentlmeņi, novēlu jums labu nakti.
Misters Pikviks sadusmots izgāja uz ielas. Misters Bobs Soijers, kam vecā džentlmeņa nelokāmā izturēšanās bija galīgi saplacinājusi dūšu, gāja aiz viņa. Tūliņ pēc tam pa kāpnēm novēlās mistera Bena Ellena cepure, un tai uz pēdām sekoja pats misters Bens Ellens. Gulēt visi aizgāja klusēdami un neēduši, un misters Pikviks aizmiegot nodomāja: ja viņš būtu zinājis, ka misters Vinkls seniors ir tik veikalniecisks vīrs, viņš gan laikam nekad nebūtu devies pie tā ar šādu uzdevumu.
1 - Grimaldi - pazīstams angļu klauns Džozefs Grimaldi (1779. -1837. g.), kura memuārus Dikenss rediģēja 1838. gadā.
LI NODAĻA
Rīts, ko misters Pikviks pulksten astoņos ieraudzīja, nepavisam nebija tāds, kas varētu uzlabot viņa garastāvokli vai mazināt nepatikšanas par viņa misijas neparedzēto iznākumu. Debesis bija tumšas un apmākušās, gaiss mitrs un auksts, ielas slapjas un dubļainas. Dūmi laiski kavējās pie skursteņu galiem, it kā tiem trūktu drosmes pacelties augšup, un lietus lija nepārtraukti, bet gurdi, it kā tam nepatiktu gāzt pa īstam. Sētas stūrī kāds cīņas gailis, zaudējis pēdējo parastā možuma dzirksti, drūmi balansēja uz vienas kājas, un kāds ēzelis, kas ar nokārtu galvu dirnēja zem šaurās nojumes, cik iespējams spriest pēc tā domīgās un nelaimīgās sejas izteiksmes, prātoja par pašnāvību. Uz ielas varēja redzēt vienīgi lietussargus, bet dzirdēt tikai koka zoļu klaboņu un lietus plīkšķēšanu.
Brokastis netraucēja gandrīz nekādas sarunas. Pat misters Bobs Soijers izjuta laika un vakardienas uztraukuma iespaidu. Lietojot viņa paša izteiksmīgo vārdu, viņš bija «notriekts». Tāds pats bija misters Bens Ellens. Tāds arī misters Pikviks.
Apnicīgi gaidot, kamēr laiks noskaidrosies, vakardienas Londonas avīzi izlasīja un pārlasīja ar tik dziļu interesi, kādu pazīst tikai ārkārtīgas garlaicības gadījumos; tikpat neatlaidīgi pārstaigāja katru grīdsegas collu; pa logiem skatījās ārā tik bieži, ka tādēļ varētu uzlikt par tiem papildu nodokli; uzsāka sarunas par visādām lietām, bet ne par vienu tās nevedās; un beidzot, kad pienāca pusdiena un laiks vēl neuzlabojās, misters Pikviks apņēmīgi piezvanīja un pasūtīja karieti.
Lai gan ceļi bija dubļaini un lietus līņāja vēl stiprāk un lai gan pa karietes vaļējiem logiem šļakstījās iekšā tik daudz dubļu un ūdens, ka abiem iekšpusē sēdošajiem bija gandrīz tikpat neērti kā abiem ārpuses pasažieriem, taču pati kustība un sajūta, ka kaut kas notiek un top darīts, bija tik nesalīdzināmi pārāka par sēdēšanu drūmā istabā un skatīšanos, kā drūmajā ielā drūmi līst lietus, ka jau paša sākumā visi atzina: pārmaiņa esot notikusi uz labo pusi, - un brīnījās, kā viņi varējuši tik ilgi kavēties.
Kad viņi Koventrijā apstājās pārmainīt zirgus, no tiem pacēlās tādi garaiņu mākoņi, ka tie pilnīgi paslēpa zirgu puisi: no šiem mutuļiem bija dzirdama tikai viņa balss, kas paziņoja, ka nākošajā labdarības biedrības godalgu izdalē šis cerot saņemt pirmo zelta medaļu par to, ka noņēmis foreitoram cepuri. Kā neredzamais džentlmenis apgalvoja, ūdens, kas gāzies no cepures apmales, viņu (foreitoru) būtu neizbēgami noslīcinājis, ja šis cepuri visai apķērīgi nebūtu norāvis un ar salmu vīšķi noslaucījis seju zēnam, kas jau bijis aizrijies.
- Tas ir patīkami, - Bobs Soijers teica, uzceldams apkakli un aizsegdams muti ar šalli, lai neļautu izklīst nupat kā izdzertās degvīna glāzes tvaikiem.
- Ļoti, - mierīgi atbildēja Sems.
- Šķiet, ka jūs par to nemaz neuztraucaties, - Bobs sacīja.
- Nu, ser, es īsti nesaprotu, kāds labums bijs, ja es ar uztrauktos, - Sems atbildēja.
- Uz to nu, protams, nav ko atbildēt, - Bobs atzina.
- Jā, ser, - misters Vellers atbildēja. - Kas ir, tam jābūt, kā kautrīgi piezīmēja jaunais aristokrāts, kad šo ierakstīja penziju listē par to, ka šā mātes tēvoča sievas vecaistēvs ar savām šķiltavām kādreiz bij pielaids guni karaļa pīpei.
- Tā nav slikta izdoma, Sem, - atzinīgi sacīja misters Bobs Soijers.
- To pašu pēcāk teica jaunais aristokrāts ik gada ceturksni līdz sava mūža galam, - misters Vellers atbildēja.
- Vai jūs kādreiz ir tics aicināts, - pēc neilgas klusēšanas iejautājās Sems, skatīdamies uz braucēju un noklusinādams balsi līdz noslēpumainiem čukstiem, - vai jūs kādreiz, būdams vēl kaulzāģera māceklis, ir tics aicināts vizītē pie kāda foreitora?
- Neatceros gan, ka būtu, - Bobs Soijers atbildēja.
- Un jūs nekad nav redzējs kādu foreitoru slimnīcā, kad jūs tur parādījās (kā mēdz teikt par spokiem), vai ne? - Sems prašņāja.
- Nē, - Bobs Soijers apliecināja. - Nav gadījies redzēt.
- Un jūs nezin tādu kapsētu, kur būtu bijs piemineklis foreitoram, un jūs nav redzējs nomirušu foreitoru, ko? - Sems turpināja savu aptauju.
- Nē, - Bobs atbildēja, - nekad.
- Pareizi! - Sems uzvaroši izsaucās. - Un nekad ar neredzēs. Un vēl kauč ko neviens cilvēks nekad neredzēs, un tas ir nomiris ēzelis - neviens cilvēks nekad nav redzējs beigtu ēzeli1, izņemot to džentelmeni melnās zīda biksēs, kurš pazina to jauno sievišķi, kam pieder tā kaza. Bet tas bij francūžu ēzelis un tātad, jādomā, nebij gluži īsts.
- Nu, un kāds tam sakars ar foreitoriem? - Bobs Soijers jautāja.
- Āre, kāds, - Sems attrauca. - Es jau neies tiktāl un negalvos, kā to dara viens otrs makten gudrs cilvēks, ka foreitori un ēzeļi esot nemirstīgi, es teiks tik šito: kad tie jūt, ka paliek stīvi un darbam vairs neder, tie visi kopā kaut kur aizvācas - pa vienam foreitoram uz pāri ēzeļu, kā jau parasts. Kas ar tiem notiek pēcāk, to neviens nezin, bet jādomā, ka tie līksmojas kādā citā pasaulē, jo neviens cilvēks gan nekad nav redzējs ne ēzeli, ne foreitoru, kas būtu līksmojies šajā pasaulē.
Izklāstīdams šo gudro un ievērības cienīgo teoriju un tās pierādīšanai citēdams daudz interesantu statistisku un citādu datu, Sems Vellers īsināja laiku, līdz viņi sasniedza Dančērču, kur dabūja sausu foreitoru un svaigus zirgus; nākošā pietura bija Deventrija un pēc tam Taustera, un katra posma beigās lija vēl stiprāk nekā sakumā.
- Paklausieties, tā nu, vai zināt, neiet, - protestēja Bobs Soijers, paskatīdamies iekšā pa karietes logu, kad viņi bija apstājušies pie «Saraceņa Galvas» durvīm Tausterā.
- Ak dievs! - atsaucās misters Pikviks, pamozdamies no snaudas. - Baidos, ka jūs būsit samircis.
- Ak tā gan? - atteica Bobs. - Nūjā, mazliet uz to pusi ir - gandrīz vai tāds kā nepatīkams drēgnums.
Bobs patiešām izskatījās izmircis, jo lietus tecēja no viņa kakla, elkoņiem, piedurkņu atlokiem, kaklauta krokām un ceļgaliem, un viss viņa apģērbs tā spīdēja no ūdens, ka to varēja noturēt par eļļdrēbes uzvalku.