- Esmu mazlietiņ samircis, - Bobs teica, nopurinādamies un tādējādi izšļākdams ap sevi veselas hidrauliskas gāzmas, gluži kā tikko no ūdens izkāpis ņufaundleris.
- Man liekas, ka šovakar braukt tālāk ir pilnīgi neiespējami, - Bens ieteicās.
- Par to nav ne domiņas, ser, - piezīmēja Sems Vellers, nolēmis piedalīties konferencē. - Tā ir zirgu mocīšana, ser. Šite, ser, ir gultas, - Sems turpināja, pievērsdamies savam kungam, - visur tīrība un ērtība. Pusstundā, ser, viņi var pataisīt jauku maltīti - pāris vistiņu, ser, un teļa kotletes, kāršu pupas, kartupeļus, torti, un kārtībā ir. Ja drīkst jums ieteikt, ser, tad paliek vien labāk, kur ir. Klausiet manam padomam, ser, kā teica dakters.
Šajā brīdī laimīgā kārtā parādījās «Saraceņa Galvas» saimnieks, lai apstiprinātu mistera Vellera apgalvojumus attiecībā uz šīs iestādes ērtībām un atbalstītu viņa lūgumu, izsakot dažādas drūmas nojautas par ceļu stāvokli, šaubas par to, vai tik nākošajā stacijā dabūšot svaigus zirgus, pārliecību, ka lietus noteikti līšot visu nakti, tikpat neapšaubāmu pārliecību, ka rīt noskaidrošoties, un vēl citus viesnīcniekiem parastus vilinājumus.
- Nu labi, - teica misters Pikviks, - bet man kaut kā jānosūta vēstule uz Londonu, lai to varētu nodot vēlākais rīt no rīta, citādi man jādodas tālāk par katru cenu.
Saimnieks priecīgi pasmaidīja. Nekas džentlmenim nebūšot vieglāk kā ietīt vēstuli loksnē brūna papīra un nosūtīt to vai nu ar pasta ratiem, vai ar Birmingemas nakts karieti. Ja džentlmenim esot sevišķi svarīgi, lai to nodod, cik ātri vien iespējams, viņš varot uz tās uzrakstīt: «Nodot nekavējoties!» - kas esot drošs līdzeklis, vai arī: «Samaksājiet nesējam puskronu par tūlītēju piegādi!» - kas esot vēl drošāks līdzeklis.
- Jauki, - misters Pikviks teica, - tad mēs paliksim šeit.
- Aizdedziet sveces «Saulē», Džon! Iekuriet kamīnu - džentlmeņi ir izmirkuši! - saimnieks sauca. - Šurp, džentlmeņi. Neraizējieties tagad par foreitoru, ser, - kad jūs piezvanīsit, es viņu pie jums aizsūtīšu! Nu, Džon, sveces!
Sveces atnesa, uguni kamīnā uzbikstīja un piemeta malku. Pēc desmit minūtēm kāds apkalpotājs uzklāja galdautu un aizvilka priekškarus, uguns spoži uzliesmoja, un viss izskatījās tā (kā vienmēr mēdz izskatīties visās pieklājīgās Anglijas viesnīcās), it kā ceļotājus tur būtu gaidījuši un viņu uzņemšanai visu sagatavojuši jau pirms vairākām dienām.
Misters Pikviks nosēdās pie kāda nomaļa galdiņa un steidzīgi uzrakstīja zīmīti misteram Vinklam, paziņodams tikai to, ka laika apstākļu dēļ esot aizkavējies, bet rīt noteikti būšot Londonā; tad viņš arī pastāstīšot par savas darbības rezultātiem tuvāk.
Zīmīti steidzīgi ietina papīrā un lika misteram Semjuelam Velleram to aiznest uz bufetes istabu.
Sems to atstāja saimniecei un, apžāvējies pie virtuves pavarda, devās atpakaļ, lai novilktu savam kungam zābakus, bet, nejauši paskatījies pa kādām pusatvērtām durvīm, palika stāvam, jo ieraudzīja džentlmeni ar smilšu krāsas matiem, kurš sēdēja pie visgarām avīzēm nokrauta galda un lasīja vienas avīzes ievadrakstu, pie kam viņa sejā bija iegūlis tāds smīns, ka deguns bija uzrāvies uz augšu, un arī viņa pārējie vaibsti majestātiski pauda augstprātīgu nicināšanu.
- Ehē! - Sems teica. - Man gan būtu vajadzējs atcerēties šitos matus un šito ģīmi, un brilles un platmali ar. Lai jods mani parau, ja tas nav no Ītensvilas!
Lai pievērstu ser džentlmeņa uzmanību, Sems tūliņ iesāka briesmīgi klepot, un džentlmenis, šīs skaņas satrūcināts, pacēla galvu un brilles un atklāja skatienam mistera Pota no «Ītensvilas Avīzes» dziļdomīgos vaibstus.
- Lūgtu piedošanu, ser, - Sems teica, pienākdams tuvāk un paklanīdamies, - mans kungs, mister Pot, atrodas šeitan.
- Klusāk, klusāk! - Pots iesaucās, ieraudams Semu istabā un aizvērdams durvis ar noslēpumainu šausmu un riebuma izteiksmi sejā.
- Kas ta notics, ser? - Sems apjautājās, samulsis skatīdamies visapkārt.
- Ne čukstus nepieminiet manu vārdu! - Pots atbildēja, - Šeit ir dzelteno apvidus.
Ja uztrauktie un satracinātie iedzīvotāji uzzinātu, ka es esmu šeit, mani saplosītu gabalos.
- Nē, ser, vai no tiesas? - Sems noprasīja.
- Es kristu par upuri viņu trakajām dusmām, - Pots atbildēja.
- Nu, jauno cilvēk, kas ir ar jūsu kungu?
- Viņš kopā ar divi draugiem pa ceļam uz pilsētu šonakt apstājās šeitan, - Sems paskaidroja.
- Vai viens no tiem nav misters Vinkls? - Pots jautāja, mazliet savilcis pieri.
- Nē, ser, misters Vinkls pašlaik dzīvo pa māju, - Sems atbildēja. - Viņš ir apprecējies.
- Apprecējies! - briesmīgā uztraukumā iesaucās Pots. Viņš brīdi klusēja, drūmi pasmaidīja un tad klusā, ļaunu vēstošā balsī piebilda: - Tā viņam arī vajag!
Ar tik nežēlīgiem vārdiem izteicis savu nāvīgo ienaidu un aukstasinīgo triumfu par kritušo ienaidnieku, misters Pots apjautājās, vai mistera Pikvika draugi esot «zilie».
Saņēmis visai apmierinošu atbildi no Sema, kurš par šo lietu zināja tikpat daudz kā Pots pats, viņš bija ar mieru Semu pavadīt līdz mistera Pikvika istabai, kur viņu sirsnīgi sagaidīja un kur visi tūliņ vienojās pusdienot kopā.
- Un kā klājas Ītensvilā? - misters Pikviks apjautājās, kad Pots bija nosēdies blakus kamīnam un visi bija atbrīvojušies no saviem slapjajiem zābakiem un uzvilkusi sausas istabas kurpes. - Vai «Neatkarīgais» vēl pastāv?
- «Neatkarīgais», ser, - Pots atbildēja, - vēl arvien velk savu nožēlojamo un vārgulīgo dzīvību. To ienīst un nicina pat tie nedaudzie, kam ir zināms par tā nožēlojamo un kaunpilno eksistenci. Tas pats aizrijas ar netīrumiem, ko tik bagātīgi izmētā; tas ir kļuvis kurls un akls no savu gļotu izgarojumiem. Šis neķītrais laikraksts, būdams laimīgā neziņā par savu bēdīgo stāvokli, ātri grimst tajā nodevīgajā purvā, kas gan šķiet viņu stingri balstām zemāko un nevērtīgāko šķiru vidū, tomēr sakļausies pār tā nicināmo galvu un drīz vien to aprīs uz mūžiem.
Sparīgi un izteiksmīgi nolasījis šo manifestu (kas bija daļa no viņa iepriekšējās nedēļas ievadraksta), redaktors apklusa, lai ievilktu elpu, un majestātiski noskatījās uz Bobu Soijeru.
- Jūs vēl esat jauns, ser, - Pots noteica.
Misters Bobs Soijers pamāja ar galvu.
- Jūs tāpat, ser, - Pots sacīja, uzrunādams misteru Benu Ellenu.
Bens šo mazo trūkumu nenoliedza.
- Bet vai jūs abi esat dziļi piesūkušies ar tiem zilajiem principiem, ko es Apvienotās Karalistes tautas priekšā esmu apsolījies visu mūžu atbalstīt un aizstāvēt?
- Pots taujāja.
- Nu, to es gan nezinu, - Bobs Soijers atbildēja. - Es esmu...
- Taču ne dzeltenais, mister Pikvik? - Pots pārtrauca, atvirzīdams savu krēslu. - Jūsu draugs, ser, taču nav dzeltenais?
- Nē, nē, - Bobs atteica, - pagaidām es līdzinos skotu audumam - visu krāsu sajaukums.
- Svārstīgais, - Pots svinīgi teica, - svārstīgais. Man, ser, gribētos jums parādīt astoņu rakstu sēriju, kas parādījusies «Ītensvilas Avīzē». Man šķiet, es drīkstu teikt, ka tad, ser, jūs drīz vien nodibinātu savus uzskatus uz stingra un nesatricināma zila pamata.
- Man šķiet, ka es kļūtu gluži zils, pat neizlasījis līdz beigām, - Bobs atsacīja.
Misters Pots brīdi aizdomīgi noskatījās uz Bobu Soijeru un, pievērsdamies misteram Pikvikam, teica:
- Vai jūs esat lasījuši literāros rakstus, kas pēdējo trīs mēnešu laikā ar starpbrīžiem parādījās «Ītensvilas Avīzē» un kas radīja tik lielu - uzdrošinos teikt - vispārēju uzmanību un apbrīnu?