- Redziet, - atbildēja misters Pikviks, šī jautājuma mazliet apmulsināts, - lieta tāda, ka man bija tik daudz citu darīšanu, ka tiešam nebija iespējams tos izlasīt.
- To jums, ser, būtu gan vajadzējis izdarīt, - ar bargu seju aizrādīja Pots.
- Es to izdarīšu, - misters Pikviks apgalvoja.
- Tie, ser, satur plašu apskatu par kādu grāmatu, kas sarakstīta par ķīniešu metafiziku, - Pots paskaidroja.
- O, - misters Pikviks izsaucās. - No jūsu spalvas, es ceru.
- No manas avīzes kritiķa spalvas, ser.
- Grūts priekšmets, cik varu spriest, - misters Pikviks noteica.
- Ļoti grūts, ser, - Pots atbildēja, izskatīdamies ārkārtīgi gudrs. - Viņš tādēļ «zubrījās» - es lietoju tehnisku, toties izteiksmīgu terminu; viņš tieši tālabad pēc mana lūguma lasīja Britu Enciklopēdiju.
- Vai tiešām? - misters Pikviks teica. - Es nemaz nezināju, ka šis vērtīgais darbs satur kādas ziņas par ķīniešu metafiziku.
- Viņš lasīja, ser, - Pots atbildēja, uzlikdams roku uz mistera Pikvika ceļa, un, pamezdams acis visapkārt, pasmaidīja, apzinoties savu garīgo pārākumu, - par metafiziku zem burta M un pār Ķīnu zem burta Ķ un dabūtās ziņas apvienoja!
Atminoties pūles un pētījumus, kas ietverti šajā zinātniskajā vārdu virumā, misters Pots izskatījās tik majestātisks, ka pagāja vairākas minūtes, pirms misters Pikviks uzdrīkstējās atjaunot sarunu; beidzot, kad redaktora seja pamazām atkal bija atguvusi savu parasto morāla pārākuma izteiksmi, misters Pikviks iedrošinājās jautāt:
- Vai atļauts apvaicāties, kāds dižens mērķis atvedis jūs tik tālu no mājām?
- Tas mērķis, ser, kas ierosina un iedvesmo mani visas manas gigantiskajās pūlēs, - ar rāmu smaidu atbildēja Pots, - proti - manas dzimtenes labklājība.
- Es jau domāju, ka tas būs kāds sabiedrisks uzdevums, - misters Pikviks piezīmēja.
- Jā, ser, - Pots turpināja, - tā ir, - Un, paliecies pret misteru Pikviku, viņš klusā, dobja balsī pačukstēja: - Ser, rītvakar Birmingemā notiks dzelteno balle.
- Pasarg, dievs! - misters Pikviks izsaucās.
- Jā, ser, un vakariņas. - Pots piemetināja.
- Ko jūs sakāt! - misters Pikviks brīnījās.
Pots svinīgi palocīja galvu.
Lai gan misters Pikviks izlikās, ka šis atklājums viņu ir pilnīgi satricinājis, taču no vietējās politikas viņš saprata tik maz, ka nevarēja iegūt skaidru priekšstatu, kāda milzu nozīme ir šai nelietīgajai sazvērestībai. To pamanījis, misters Pots izvilka
«Ītensvilas Avīzes» pēdējo numuru un izlasīja šādu artiķeli: DZELTENO TUMŠIE DARBI
Kāds mūslaiku rāpulis, ko nevēlamies nosaukt vārdā, nesen izvēma savu melno indi veltīgā un bezcerīgā mēģinājumā aptraipīt mūsu slavenā un izcilā pārstāvja - augstcienītā mistera Slamkija vārdu, tā paša Slamkija, kam mēs jau ilgi pirms tam, kad viņš bija sasniedzis savu tagadējo augsto un godpilno stāvokli, pareģojām, ka kādu dienu viņš būs, kā tagad arī ir, viens no mūsu zemes gaišākajiem spīdekļiem un lielākajiem lepnumiem, tās drošais aizstāvis, tās gods un slava, - bet šis mūslaiku rāpulis, ka jau atzīmējām, ir atļāvies paņirgāties par izdevumiem, kas radušies, kad sajūsminātie ievēlētāji dāvināja šim slavenajam vīram lieliski nostrādātu ogļu nesamo spaini, un šis vārdā neminētais nelietis izplata baumas, ka augstcienītais misters Slamkijs pats ar sava virssulaiņa drauga starpniecību esot iemaksājis vairāk nekā trīs ceturtdaļas no visas kopīgi savāktās summas. Kā, vai tad šis reptilis neredz, ka pat tādā gadījumā, ja tas būtu taisnība, augstcienītais misters Slamkijs tikai parādītos vēl jaukākā un mirdzošākā gaismā, ja tas vispār iespējams? Vai tiešām šis stulbenis nevar aptvert, ka šāda jauka un aizkustinoša vēlēšanās izpildīt savu vēlētāju prasības uz visiem laikiem viņu darītu dārgu visu to pilsētas iedzīvotāju sirdīm un dvēselēm, kuri nav sliktāki par cūkām jeb, citiem vārdiem sakot, kuri nav tik zemu grimuši kā šis vārdā nenosauktais mūslaiku rāpulis pats? Bet tādi jau ir dzelteno tumšie un nelietīgie darbi! Un tās jau nav vienīgās viņu negantības. Tiek gatavota nodevība. Tagad, kad mēs esam spiesti to atklāt, mēs droši apgalvojam un līdz ar to atdodam sevi valsts un tās konsteblu aizsardzībā, - jā, mēs droši apgalvojam, ka šajā brīdī slepenībā tiek veikti priekšdarbi kādai dzelteno ballei, kas notiks kādā dzelteno pilsētā, dzelteno novadu pašā sirdī un centrā; to vadīs kāds dzelteno ceremonijmeistars, tajā piedalīsies četri ultradzelteni parlamenta locekļi, un ieeja būs tikai ar dzeltenām biļetēm! Vai mūsu velnišķīgais, vārdā nesauktais laikabiedrs nenodreb? Lai viņš lokās bezspēcīgā niknumā, kad mēs rakstām šos vārdus: «MĒS ARĪ TUR BŪSIM.»
- Tā, ser, - Pots teica un gluži pārguris salocīja avīzi, - tāds ir lietu stāvoklis!
Tā kā šajā brīdī saimnieks un apkalpotājs ienesa pusdienas, tad misters Pots pielika pirkstu pie lūpām, likdams saprast, ka viņa dzīvība atrodoties mistera Pikvika rokās un ka viņš paļaujoties uz tā klusuciešanu. Misteri Bobs Soijers un Bendžemins Ellens, kuri pa to laiku, kamēr tika lasīts citāts no «Ītensvilas Avīzes» un pēc tam pārspriests, bija pavisam necienīgā kārtā gulējuši, no maģiskā, kaut arī čukstus teiktā vārda «pusdienas» pamodās un tūdaļ ķērās pie šīm pusdienām, ar labu ēstgribu, kurai pakalpoja laba sagremošanas spēja; tām abām pakalpoja laba veselība, bet šīm visām trim kopā pakalpoja sulainis.
Pusdienu laikā un pēc tām misters Pots uz brīdi nolaidās līdz ģimenes tēmām un paziņoja misteram Pikvikam, ka Ītensvilas gaiss viņa laulātajai draudzenei esot izrādījies kaitīgs, tālab tā patlaban apceļojot dažādas iecienītas peldvietas, lai atgūtu kāroto veselību un dvēseles spēkus. Tādā kārtā viņš delikāti aizsedza to faktu, ka misis Pota, izvezdama dzīvē savus bieži atkārtotos draudus par šķiršanos, uz visiem laikiem bija aizbraukusi ar kādu uzticamu miesassargu un uz līguma pamata, ko viņas brālis leitnants bija noslēdzis ar misteru Potu, nodrošinājusi sev pusi no «Ītensvilas Avīzes» redaktora algas un gada peļņas.
Kamēr dižais misters Pots izsacījās par šīm un citām lietām, laiku pa laikam sarunu atdzīvinādams ar dažādiem izvilkumiem no paša sacerējumiem, kāds barga izskata svešinieks, sēdēdams uz Birmingemu braucošajā pasažieru karietē, kas bija piestājusi pie viesnīcas, lai nodotu pakas, izliecās pa logu un vēlējās zināt, vai tad, ja viņš šeit pārtrauktu savu ceļojumu un paliktu te pa nakti, viņu varētu apgādāt ar gultu un nepieciešamajiem gultas piederumiem.
- Protams, ser, - atbildēja saimnieks.
- Tātad jūs sakāt, ka var? - jautāja svešinieks, kas, pēc izskata un izturēšanās spriežot, bija mūžīgi aizdomīgs.
- Par to nav šaubu, ser, - saimnieks atbildēja.
- Labi, - svešinieks teica. - Kučier, es šeit izkāpju. Pavadon, manu somu!
Diezgan strupi novēlēdams pārējiem pasažieriem labu nakti, svešinieks izkāpa.
Tas bija pamaza auguma džentlmenis ar ļoti stīviem, melniem matiem, kas bija apgriezti pēc dzeloņcūkas vai zābaku sukas parauga un stīvi un taisni pārklāja visu galvas virsu. Viņa izskatā bija dižens un draudīgs, izturēšanās pavēloša, acis dzeļošas un šaudīgas, un visa viņa āriene liecināja par lielu pašpaļāvību un milzīgu pārākuma apziņu pār visiem citiem cilvēkiem.
Šo džentlmeni novietoja istabā, kas sākumā bija ierādīta patriotiskajam misteram Potam, un apkalpotājs sastinga mēmā izbrīnā par dīvaino sakrišanu: tikko viņš bija aizdedzis sveces, šis džentlmenis ķēra ar roku cepurē, izvilka avīzi un sāka to lasīt ar tādu pašu nicinoša sašutuma izteiksmi, kādu kalpotājs pirms stundas ar stindzinošu bijību bija vērojis Pota majestātiskajā sejā. Apkalpotājs ievēroja arī to, ka mistera Pota nicināšanu bija izsaukusi avīze ar virsrakstu «Ītensvilas Neatkarīgais», bet šī džentlmeņa sašutumu modināja laikraksts ar nosaukumu «Ītensvilas Avīze».