- Pasauciet saimnieku! - teica svešinieks.
- Jā, ser, - atbildēja apkalpotājs.
Saimnieku pasauca, un viņš atnāca.
- Vai jūs esat saimnieks? - jautāja džentlmenis.
- Jā, ser, - atbildēja saimnieks.
- Vai jūs mani pazīstat? - jautāja džentlmenis.
- Man nav tas gods, ser, - atbildēja saimnieks.
- Mans vārds ir Slārks, - teica džentlmenis.
Saimnieks viegli pielieca galvu.
- Slārks, ser, - džentlmenis augstprātīgi atkārtoja. - Vai tagad jūs mani pazīstat, mīļo cilvēk?
Saimnieks pakasīja pakausi, paskatījās uz griestiem, tad uz svešinieku un nedroši pasmaidīja.
- Cilvēk, vai jūs mani pazīstat? - sirdīgi nojautāja svešinieks.
Saimnieks pamatīgi palauzīja galvu, bet pēdīgi atbildēja:
- Nē, ser, es jūs nepazīstu.
- Augstais dievs! - svešinieks izsaucās, ar sažņaugtu dūri sizdams uz galda. - Un tā esot popularitāte!
Saimnieks atkāpās pāris soļu uz durvju pusi, bet svešinieks, nenovērsdams no viņa acis, turpināja savu uzrunu.
- Tāda, - teica svešinieks, - tāda ir pateicība par gadiem ilgu darbu un pūliņiem tautas masu labā. Es ierodos šeit izmircis un noguris; nav sajūsmināto ļaužu baru, kas pulcētos apsveikt savu cīnītāju; baznīcu zvani klusē; pat mana vārda nosaukšana nerada nekādas atbalsis viņu sastingušajās krūtīs. Ar to pietiek, - teica uzbudinātais misters Slārks, soļodams uz priekšu un atpakaļ, - lai rakstāmspalvā sasaldētu tinti un lai liktu viņus atmest uz visiem laikiem!
- Kā jūs teicāt, ser, - groku? - apjautājās saimnieks, riskēdams dot šo mājienu.
- Rumu! - teica misters Slārks, nikni apgriezdamies. - Vai kamīns kaut kur kuras?
- Mēs tūliņ varam iekurt, ser, - saimnieks attrauca.
- No tā netiks nekāda siltuma līdz pat gulētiešanai, - misters Slārks pārtrauca. - Vai virtuvē kāds ir?
Tur nebija neviena. Pavardā kurējās gaiša uguns. Visi bija aizgājuši, un durvis bija aizslēgtas.
- Es dzeršu savu rumu, - misters Slārks teica, - pie virtuves pavarda.
Tad, pievācis savu cepuri un avīzi, viņš svinīgi sekoja saimniekam uz šo necilo telpu un, apsēdies uz sola blakus pavardam, atkal savilka seju nicīgā vaibstā un cienīgā klusumā sāka lasīt un dzert.
Atgadījās, ka tajā brīdī pār «Saraceņa Galvu» lidoja kāds nesaticības dēmons un, tāpat vien aiz ziņkārības paskatījies lejup, ieraudzīja Slārku ērti iekārtojušos pie virtuves pavarda, bet otrā istabā no vīna mazliet iesilušo Potu. To redzot, ļaunais dēmons ar neaptveramu ātrumu traucās lejup uz pēdēji minēto telpu, tūdaļ ielīda mistera Boba Soijera galvā un piespieda to tikai viņa (dēmona) ļauno nolūku dēļ teikt šādus vārdus:
- Nudien, mēs taču esam izlaiduši uguni. Pēc lietus ir kļuvis neparasti auksts, vai ne?
- Patiesi, - misters Pikviks atbildēja nodrebinādamies.
- Nebūtu par ļaunu iet izsmēķēt pa cigāram pie virtuves pavarda, - ierosināja Bobs Soijers, ko vēl arvien musināja iepriekš minētais dēmons.
- Man šķiet, ka tas būtu visai patīkami, - atbildēja misters Pikviks. - Mister Pot, ko jūs sakāt?
Mistera Pots labprāt piekrita, un visi četri ceļotāji, katrs ar savu glāzi rokā tūliņ devās uz virtuvi, bet Sems Vellers, ceļu rādīdams, gāja pa priekšu.
Svešinieks vēl arvien lasīja; viņš pacēla galvu un satrūkās. Misters Pots arī satrūkās.
- Kas ir? - misters Pikviks čukstus apvaicājās.
- Tas rāpulis, - misters Pots atbildēja.
- Kāds rāpulis? - misters Pikviks attrauca, izbailēs skatīdamies apkārt pa grīdu, lai neuzkāptu virsū kādam pārmērīgi lielam tarakānam vai uztūkušam zirneklim.
- Tas rāpulis, - čukstus atsaucās Pots, satvēris misteru Pikviku aiz rokas un rādīdams uz svešinieku. - Tas rāpulis - Slārks no «Neatkarīgā»!
- Varbūt labāk iesim projām, - misters Pikviks čukstēja.
- Neparko, ser, - atbildēja Pots, kam vīns bija piešķīris drosmi, - neparko!
To pasacījis, misters Pots nosēdās uz pretējā sola un, no sava laikrakstu žūkšņa izmeklējis vienu, saka to lasīt, pavērsies pret savu ienaidnieku.
Misters Pots, protams, lasīja «Neatkarīgo», bet misters Slārks, protams, lasīja «Avīzi», un abi džentlmeņi dzirdami izteica savu nicināšanu par otra sacerējumiem, rūgti iesmiedamies un sarkastiski nosprauslodamies. Pēc tam jau viņi sāka izsacīt savas domas atklātāk kritiskās piezīmēs, piemēram, «nejēdzība», «neģēlīgi», «šausmīgi», «blēņas», «nelietība», «saslaukas», «mēsli», «gļotas», «samazgas» un citās līdzīgās.
Misters Bobs Soijers un misters Bens Ellens abi vēroja šos sacensības un ienaida simptomus ar lielu sajūsmu, kas deva papildu jaukumu cigāriem, kurus viņi jo sparīgi kūpināja. Tikko pretinieki sāka pagurt, ļaunprātīgais misters Bobs Soijers ļoti pieklājīgi uzrunāja Slārku:
- Vai jūs, ser, man neatļausit ieskatīties jūsu avīzē, kad būsit to izlasījis?
- No šīs nožēlojamās lapeles jums, ser, būs maz prieka, - Slārks atbildēja, veltīdams Potam sātanisku skatienu.
- Jūs tūliņ dabūsit šo te, - teica Pots, paceldams galvu, bāls aiz niknuma, un tā paša iemesla pēc viņam trīcēja balss. - Ha, ha! Šī subjekta bezkaunība jūs uzjautrinās.
Vārdi «lapele» un «subjekts» tika izrunāti ar negantu uzsvaru, un abu redaktoru sejas sāka kvēlot aiz dusmām.
- Šī nožēlojamā cilvēka gānīšanās ir atbaidoši pretīga, - teica Pots, izlikdamies, ka runā ar Bobu Soijeru, bet nikni skatīdamies uz Slārku.
Slārks sāka ārkārtīgi sirsnīgi smieties un, salocījis avīzi tā, lai ērtāk piekļūtu pie jaunas slejas, teica, ka šis tukšpauris viņu tiešām uzjautrinot.
- Cik nekaunīgi šis subjekts var melot, - sacīja Pots, no sārta kļūdams purpursarkans.
- Vai jūs, ser, esat kādreiz lasījis šī cilvēka muļķīgās blēņas? - Slārks jautāja Bobam Soijeram.
- Nē, - Bobs atbildēja, - vai tad ir tik ļauni?
- O, šausmīgi, šausmīgi! - Slārks atbildēja.
- Ak tu mīļais dievs, tas nu ir pārāk briesmīgi! - tajā mirklī iekliedzās Pots, vēl arvien izlikdamies, ka iegrimis lasīšanā.
- Ja jūs spējat tikt cauri dažām no šīm frāzēm, kas pilnas ar ļaunprātību, zemiskumu, nepatiesību, meliem, nodevību un liekulību, - Slārks teica, pasniegdams Bobam laikrakstu, - tad par šīm pūlēm jums varbūt kaut cik atmaksās izdevība pasmieties par šī analfabētiskā pļāpas stilu.
- Kā jūs tur teicāt, ser? - jautāja Pots, paceldams galvu un dusmās viscaur drebēdams.
- Kas jums par daļu, ser? - Slārks atsaucās.
- Analfabētiskais pļāpa, ser, - vai tā? - Pote teica.
- Jā, ser, tā gan, - Slārks atbildēja, - un zilais niekkalbis, ser, ja jums tā labāk patīk. Ha, ha!
Misters Pots uz šo apvainojošo asprātību neatbildēja ne vārda, tikai bez steigas salocīja savu «Neatkarīgā» numuru, apdomīgi nometa to uz grīdas, uzspēra virsū kāju, svinīgi uzspļāva tam un tad iesvieda to ugunī.
- Tā, ser, - Pots teica, atkāpdamies no pavarda, - un tāpat es būtu rīkojies ar odzi, kas šo te laiž pasaulē, ja, viņai par laimi, mani nekavētu manas dzimtenes likumi.
- Tad rīkojieties ar viņu tā, ser! - iekliedzās Slārks, pielēkdams kājas. - Tādās reizēs, ser, viņš šo likumu aizsardzību vis nelūgs. Dariet tā, ser!