- Uzmanību, uzmanību! - Bobs Soijers uzsauca.
- Godīgi pateikts, - misters Bens Ellens piezīmēja.
- Dariet tā, ser! - skaļā balsī atkārtoja Slārks.
Misters Pots raidīja tik nicinošu skatienu, kas būtu varējis satriekt drumslās pat enkuru.
- Dariet tā, ser! - Slārks atkārtoja vēl skaļākā balsī.
- Es nevēlos, ser, - Pots atbildēja.
- Ak jūs nevēlaties! Tātad nevēlaties, ser? - izsmējīgi izsaucās misters Slārks. - Jūs dzirdat, džentlmeņi! Viņš nevēlas. Bail jau viņam nav, kur nu! Viņš tikai nevēlas. Ha, ha!
- Es jūs, ser, uzskatu, - teica misters Pots, ko šis sarkasms bija aizskāris, - es jūs uzskatu par odzi. Es skatos uz jums, ser, kā uz cilvēku, kas ar savu bezkaunīgo, kaunpilno un pretīgo izturēšanos publikas priekšā ir nostādījis sevi ārpus sabiedrības.
Es jūs, ser, kā personiski, tā politiski neturu ne par ko citu kā visīstāko un neviltotāko odzi.
Sašutušais «Neatkarīgais» nenogaidīja šī personiskā apvainojuma beigas, bet, paķēris savu ceļa somu, krietni piebāztu ar kustamo īpašumu, savēzēja to gaisā un, kad Pots aizgriezās, ar lokveidīgu kustību lika tai krist uz viņa galvas tieši ar to stūri, kur gadījuma dēļ bija ielikta liela drēbju suka; pa visu virtuvi noskanēja spalgs blīkšķis, un misters Pots acumirklī nogāzās uz grīdas.
- Džentlmeņi! - iekliedzās misters Pikviks, kad Pots pielēca kājās un satvēra ogļu lāpstu. - Džentlmeņi! Dieva dēļ, apdomājieties... palīgā... Sem... šurp... lūdzu, džentlmeņi... iejaucieties jel kāds!
Izgrūzdams šos nesakarīgos izsaucienus, misters Pikviks metās starp satrakotajiem cīnītājiem tieši īstajā laikā, lai dabūtu ar ceļa somu pa vieniem sāniem un ar ogļu lāpstu pa otriem. Vai nu Ītensvilas sabiedriskās domas pārstāvjus dusmas padarīja aklus, vai arī, abi būdami asi domātāji, viņi saprata, cik izdevīgi, ja starp viņiem atrodas kāda trešā puse, kas saņem visus sitienus, - zināms tikai tas, ka viņi neveltīja misteram Pikvikam ne mazākās vērības, bet, drošsirdīgi viens otru izaicinādami, bez kādām bailēm rīkojās ar ceļa somu un ogļu lāpstu. Misters Pikviks savas humānās iejaukšanās dēļ neapšaubāmi būtu dabūjis ciest, ja tai brīdī misters Vellers, izdzirdis sava kunga kliedzienus, nebūtu iemeties virtuvē un, paķēris kādu miltu maisu, bez kavēšanās likvidējis konfliktu, uzmaukdams šo maisu uz galvas un pleciem varenajam Potam un saturēdams viņu cieši pie elkoņiem.
- Ņemiet nost somu tam otram trakajam! - Sems teica Benam Ellenam un Bobam Soijeram, kuri nebija darījuši nekā cita kā lēkājuši apkārt cīnītāju grupai ar lancetēm rokās, gatavi nolaist asinis pirmajam, ko apdullinās ar sitienu. - Dod nu šur somu, jūs draņķēn, vai ar es jūs pašu tur iebāzīs iekšā!
Šo draudu iebiedēts un palicis pilnīgi bez elpas, «Neatkarīgais» ļāvās atbruņoties; un misters Vellers, noņemdams Potam slāpētāju, atbrīvoja viņu, bet izteica brīdinājumu.
- Iet nu tūliņ mierīgi uz gultu, - Sems teica, - vai ar es jūs abus iestūķēs te iekšā un aizsies galu ciet, un tad jūs tur varēs izkauties. Tā es būtu varējs izdarīties i ar duci jūsējo, ja tie sāktu celt šitādu traci. Un jūs, ser, lūgtu, būs tik laipnīgs un nāks man līdzi!
Ar šādiem vārdiem uzrunādams savu kungu, Sems paņēma viņu zem rokas un aizveda, bet naidīgos redaktorus katru atsevišķi gulēt aizvadīja saimnieks mistera Boba Soijera un mistera Bendžemina Ellena uzraudzībā. Aiziedami viņi abi dvesa neskaitāmus asinskārīgus draudus un miglainos izteicienos sarunāja rīt satikties, lai cīnītos līdz nāvei. Taču, kad viņi ar laiku bija visu pārdomājuši, viņiem ienāca prātā, ka daudz labāk to var izdarīt ar iespiesta vārda palīdzību, tādēļ viņi bez kavēšanās atsāka naidīgo darbību; un visu Ītensvilu piepildīja viņu pārdrosme - uz papīra.
Viņi aizbrauca katrs savā karietē agri no rīta, pirms vēl pārējie ceļotāji bija pamodušies, un, tā kā laiks tagad bija noskaidrojies, mūsu ceļa biedri atkal pavērsa sejas pret Londonu.
1 - Neviens cilvēks nekad nav redzējis beigtu ēzeli... - zīmējas uz epizodi no Sterna romāna «Sentimentālais ceļojums» (1768. g.).
LII NODAĻA
Domādams, kā nebūs smalkjūtīgi vest Bobu Soijeru vai Benu Ellenu pie jaunā pāra, kamēr tas nebūs pilnīgi sagatavojies viņus uzņemt, un gribēdams pēc iespējas saudzēt Arabellas jūtas, misters Pikviks izteica šādu priekšlikumu: viņš un Sems izkāps «Džordža un Vanaga» tuvumā, bet abiem jaunajiem cilvēkiem pagaidām vajadzētu apmesties kaut kur citur. Viņi tam labprāt piekrita un tādēļ arī attiecīgi rīkojās: misters Bens Ellens un misters Bobs Soijers devās uz kādu vientuļu dzertuvi pašā Boro nomalē, Šīs dzertuves durvju iekšpusē agrākajos laikos viņu vārdi ļoti bieži bija redzami uzrakstīti ar krītu kopā ar gariem un sarežģītiem aprēķiniem.
- Mīļais dievs, misters Vellers! - teica skaistā istabene, sastapdama Semu pie durvīm.
- Man labāk būtu patics dzirdēt: mīļais Semmij! - Sems atbildēja, atpalikdams no sava kunga, lai tas viņu sarunu nedzirdētu. - Cik jūs ir skaista radībiņa, Mērij!
- Ak mister Veller, kādas gan muļķības jūs runājat! - Mērija teica. - O! Tā nevajag, mister Veller.
- Kā t' nevajgas, mana dārgā? - Sems atjautāja.
- Nu tā, - skaistā istabene paskaidroja.- Ak, ejiet taču nost!
Semu tā norādama, skaistā istabene viņu smaidot atgrūda pret sienu, paskaidrojot, ka viņš esot saburzījis tās aubīti, un galīgi izjaucis matu sakārtojumu.
- Un pie tam jūs aizkavējat mani pateikt to, ko es gribēju teikt, - Mērija piebilda. - Uz jums jau četras dienas gaida kāda vēstule; to piesūtīja pusstundu pēc tam, kad jūs bijāt aizbraukuši, un pie tam uz tās vēl ir rakstīts «nekavējoties».
- Kur t' šī ir, mana mīļā? - Sems jautāja.
- Jūsu dēļ es par to parūpējos, jo citādi, man liekas, tā jau sen būtu pazudusi, - Mērija atbildēja. - Lūdzu, šeit tā ir, un tas ir vairāk, nekā jūs esat pelnījis.
Pēc šiem vārdiem, daudzkārt izteikusi koķetīgas šaubas un bailes, un vēlējumos, ka tikai viņa to nebūtu pazaudējusi, Mērija izvilka vēstuli no visglītākā muslīna priekšauta, kāds vien iedomājams, un pasniedza Semam, kas to galanti un godbijīgi noskūpstīja.
- Ak mīļo dieviņ, - Mērija ieteicās, sakārtodama priekšautu un izlikdamās, ka it nekā nesaprot, - kādēļ jūs to tā uzreiz iemīlējāt?
Misters Vellers atbildēja vienīgi ar acu pamirkšķināšanu, un šī mājiena dziļāko nozīmi nemaz nav iespējams ar spalvu aprakstīt; un nosēdies blakus Mērijai uz palodzes, viņš atvēra vēstuli un ielūkojās tās saturā.
- Oho! - Sems iesaucās. - Kas ta tas!
- Ceru, ka nav noticis nekas ļauns, - Mērija piebilda, palūkodamās viņam pār plecu.
- Lai dies svētī jūsu actiņas! - Sems atteica, paceldams galvu.
- Nebēdājiet par manām acīm, bet labāk lasiet savu vēstuli, - skaistā istabene atcirta, un, to sakot, viņas acis mirdzēja tik šķelmīgi un valdzinoši, ka tām nebija iespējams pretoties.
Sems atspirdzinājās ar skūpstu un lasīja turpmāko:
«Marķis Gren
Iekš dorkin
Trešdien.
Mans dārgais Semel
Man ir dikti žēl ka man ir tas prieks dot tev slikts ziņs tava pamāte saukstējās tālab ka neapdomīg par daudz ilgi sēdēja mitrā zālē lietu klausīdamās kādu draudzes ganu kas nevarēja izbeikt līdz vēlai naktei jo bi sadzēries groku un nevarēj apstāties kamēr bišķīt noskaidrojas priekš kam vaidzēja vairāks stunds dakters teic jā viņa būt iedzērus karstu groku pēc tam ne priekš tam tas nebūt notics viņai tūlīnās smērēj papēžs un darīj vis lai dabotu uz kājām ko vien varēj izdomāt tavs tēs sāka cerēt ka viņa izkulsies kā parasts bet griezdamās ap stūri manu zēn viņa uzņēma nepareizu ceļ un brauca no kaln lejā tik ātr kā tu nekad nav redzējs un lai gan dakters tūlītās uzlik bremzes tur nekas neiznāca jo viņa samaksāja pēdējo ceļa naudu divdesmit minūts priekš sešiem vakar vakarā no braukdam daudz ātrāk par sarakstu kas varbūt pa daļai ir tāpēc ka viņai bi līdz dikti maz bagāžs tavs tēs saka ja tu atbrauks un apmeklēs mani Semij viņam būs dikti lies prieks jo es ir dikti vientuļš Semivel. N. B. viņš to grib rakstīt tā un es teic ka tas nav pareiz un tā ka ir tik daudz ko nokārtot tad viņš ir droš ka tavs kunks neko neteiks saprotams ne Semij jo es viņu pazīstu labāk tālab viņš tev sūta sveicienu un es ar un palieku Semivel mūžīgi tavs TONIJS VELLERS.»