- Nu ta ir gan vēstule - nekā nevar saprast, - Sems izsaucās. - Kā t' lai zin, kas tie visi par «viņiem» un «esiem»! Tas nav mana tēva raksts, tikai, āre, paraksts ar driķētiem burtiem, tas gan ir viņa.
- Varbūt viņš palūdzis kādu to uzrakstīt un pats tikai parakstījies, - skaistā istabene ieminējās.
- Paga brīsniņu, - Sems atbildēja, vēstuli ātri pārlasīdams un laiku pa laikam apstādamies, lai pārdomātu. - Jūs ir trāpījse. Džentelmens, kas šito rakstījs, gribējs ziņot par notikušo nelaimi pienācīgā veidā, bet mans tēvs viņam lūrējs pār plecu un visu laiku traucējs šim domāšanu. Tā viņš vienādiņ dara. Jums taisnība, Mērij, mana mīļā.
Noskaidrojis šo apstākli, Sems vēlreiz izlasīja vēstuli no sākuma līdz galam un, to salocīdams, it kā pirmo reizi skaidri aptvertu tās saturu, domīgi teica:
- Ta nu tā nabadzīte ir pagalam! Man viņas žēl. Viņa nebūtu bijse slikts sievišķis, ja tik tie gani likuši šo mierā. Man viņas dikti žēl.
Šos vārdus misters Vellers izteica tik nopietni, ka skaistā istabene nolaida acis un izskatījās ļoti bēdīga.
- Bet, - teica Sems, iebāzdams vēstuli kabatā un viegli nopūzdamies, - tā tam bij jānotiek - un notics ir, kā teica vecā lēdija, apprecēdama sulaini. Tur vairāk nekas nav darāms, vai ne, Mērij?
Mērija palocīja galvu un arī nopūtās.
- Man būs jālūdzas no mana pavēlnieka atvaļinājums, - Sems ieteicās.
Mērija atkal nopūtās - vēstule bija tik aizkustinoša.
- Ardieviņ, - Sems teica.
- Ardievu, - skaistā istabene atbildēja novērsdamās.
- Vai ta rokas mēs viens otram nedos? - Sems apvaicājās.
Skaistā istabene pastiepa roku, kas, lai arī piederēja istabenei, bija ļoti maza, un piecēlās, lai aizietu.
- Es nepaliks ilgi prom, - Sems apliecināja.
- Jūs vienmēr esat prom, - Mērija teica, vieglītiņām atmezdama galvu. - Tikko jūs ierodaties, mister Veller, kad jau atkal aizbraucat.
Misters Vellers pievilka skaistuli sev tuvāk un sāka tai kaut ko čukstēt, un nepagāja necik ilgs laiks, kad tā jau atkal pagrieza sejiņu šurp un paskatījās uz viņu labvēlīgi. Kad viņi šķīrās, izrādījās, ka viņai šāda vai tāda iemesla dēļ nepieciešams uziet augšā savā istabā un sakārtot aubīti un sprogas, pirms viņa varēja rādīties kundzei. Steigdamās augšup pa kāpnēm, lai paveiktu šo sagatavošanos, viņa pār margām vēl paguva apveltīt Semu ar jo daudziem smaidiem un galvas mājieniem.
- Es, ser, nebūs prom ilgāk kā dienu, augstākais divas, - Sems teica, paziņodams misteram Pikvikam par tēvam uzbrukušo zaudējumu.
- Cik ilgi vien vajadzīgs, Sem, - misters Pikviks atbildēja. - Es jums pilnīgi atļauju tur palikt.
Sems paklanījās.
- Pasakiet, Sem, savam tēvam, ka es viņam ļoti labprāt palīdzēšu, kā vien iespējams, ja viņam šobrīd būtu vajadzīga kāda palīdzība, - misters Pikviks aizrādīja.
- Paldiesiņ ser, - Sems atbildēja. - Es to pateiks, ser.
Un, apliecinājuši viens otram savstarpēju labvēlību un cieņu, kungs un kalps šķīrās.
Tieši septiņos Semjuels Vellers, nokāpis no Dorkingai cauri braucošās pasažieru karietes bukas, stāvēja dažu simtu jardu attālumā no «Grenbijas Marķīza». Bija auksts, nemīlīgs vakars; mazā ieliņa izskatījās drūma un bēdīga, cēlā un varonīgā marķīza sarkankoka krāsas sejā šķita iegūlusi tam pavisam neparasta skumja un melanholiska izteiksme, un, vējā šūpodamies, viņš sērīgi čīkstēja. Aizkari bija nolaisti, slēģi pa pusei aizvērti. No slaistu bara, kas parasti pulcējās pie durvīm, nebija redzams neviens. Vieta likās tukša un pamesta.
Neredzēdams neviena, kam varētu iepriekš apjautāties, Sems klusi iegāja iekšā un, apskatījies visapkārt, tūliņ arī pamanīja tēvu.
Atraitnis sēdēja pie apaļa galdiņa mazajā istabiņā aiz letes un, cieši raudzīdamies ugunī, smēķēja pīpi. Bēres, acīm redzot, bija notikušas šodien, jo no cepures, ko viņš vēl arvien turēja galvā, pār krēsla atzveltni nokarājās apmēram pusotra jarda gara sēru lenta. Misters Vellers bija nogrimis ļoti dziļās pārdomās, jo, lai gan Sems vairākas reizes sauca viņa vārdu, viņš ar stingu un nekustīgu sejas izteiksmi turpināja smēķēt un atjēdzās tikai tad, kad dēls viņam uzlika roku uz pleca.
- Semmij, - misters Vellers teica, - sveicināts!
- Es tevi saukā jau reizes piecas, - Sems sacīja, pakārdams cepuri uz vadža, - bet tu i nedzirdēji.
- Nē, Semmij, - misters Vellers atbildēja, atkal domīgi skatīdamies ugunī, - es bij apcerībā, Semmij.
- Kur tu bij? - Sems pārjautāja, pievilkdams krēslu pie uguns.
- Apcerībā, Semmij, - vecākais misters Vellers atbildēja, - pārdomās par viņu, Semivel.
Un misters Vellers pameta ar galvu Dorkingas kapsētas virzienā, tā mēmi paskaidrodams, ka viņa vārdi attiecas uz nelaiķi misis Velleri.
- Es pašlaik domā, Semmij, - misters Vellers turpināja, pār pīpi nopietni uzlūkodams savu dēlu, it kā gribēdams tam apliecināt, ka, lai cik dīvains un neticams varētu likties šis paziņojums, tas tomēr tiek izsacīts ar apdomu un lēnā garā, - es pašlaik domā. Semmij, ka visā visumā man ir gaužām žēl, ka viņa miruse.
- Nu, tā jau ar vajgas būt, - Sems piezīmēja.
Misters Vellers piekrītoši pamāja ar galvu un, atkal pievērsdams acis ugunij, ietinās dūmu mākonī un turpināja domāt.
- Viņa, Semmij, pateica dikti prātīgus vārdus, - misters Vellers ieteicās pēc ilgākas klusēšanas, ar roku izkliedēdams dūmus.
- Kādus vārdus? - Sems jautāja.
- Tos, ko viņa teica, kad palikās slima, - vecais džentlmenis atbildēja.
- Un kādi tie bij?
- Kauč kas uz šito modi. «Veller,» viņa teic, «es laikam gan nebūs bijse pret tevi gluži tāda, kā vajdzējās. Tu ir dikti labsirdīgs cilvēks; un es būtu varējse tavas mājas turēt omulīgākas. Tagadiņās, kad jau ir par vēlu,» viņa teic, «es sāk atskārst, ka precētai sievai, kas grib būt ticīga, vajga iesākt ar mājas pienākumu pildīšanu un darīt tā, lai visi ap viņu būtu priecīgi un laimīgi, un, kad viņa savu reizīti iet uz baznīcu vai uz lūgšanas namu, vai vēl kur citur, tad stingri jātur acīs, lai tādas lietas nekalpotu pār attaisnošanu slinkumam vai izlaidībai, vai vēl kam ļaunākam. Es to ir darījse,» viņa teic, «un ir tērējse laiku un naudu priekš tādiem, kas to ir darījši vēl vairāk nekā es; bet es ceru, Veller, ka tad, kad es būs aizgājse, tu atcerēsies mani tādu, kāda es bij, pirms es sapinās ar šitiem cilvēkiem, un kāda es ar no tiesas ir pēc savas dabas.» -