«Sjūzen,» es teic, - tas mani varen pārsteidza, Semivel, tur nav ko liegties, manu zēn, - «Sjūzen,» es teic, «visumā tu man ir bijse varen laba sieva, nerunā par to ne vārda, turies dūšīgi, mana dārgā, un tu vēl piedzīvosi, ka es šitam Stiginsam iedauzīšu galvu.» Par to viņa, Semivel, pasmaidīja, - vecais džentlmenis piebilda, ar pīpi apslāpēdams nopūtu, - bet pēc tam tomēr nomira.
- Jā, - teica Sems, iedrošinādamies izsacīt dažus mierinošus: vārdus, kad vecais džentlmenis jau vairākas minūtes bija šūpojis galvu un svinīgi smēķējis, - jā, vecais, agri vai vēlu mēs visi tur nonāks.
- Tur mēs nonāks, Semmij, - misters Vellers vecākais atteica.
- Tāds ir liktens, - Sems sacīja.
- Protama lieta, - tēvs atbildēja, svinīgi pamādams ar galvu. - Ko t' gan citāžiņ iesāktu zārku taisītāji, Semmij?
Apmulsis neaptveramo varbūtību priekšā, kas rastos tādā gadījumā, vecākais misters Vellers nolika pīpi uz galda un domīgi sāka bikstīt uguni.
Kamēr vecais džentlmenis bija aizņemts ar to, kāda sērās tērpusies visai braša izskata virēja, kas līdz tam bija darbojusies pie letes, ieslīdēja istabā un, vairākkārt uzsmaidījusi Semam par zīmi, ka viņu pazīst, klusītiņām nostājās aiz viņa tēva krēsla, pieteikdama savu klātbūtni ar klusu ieklepošanos. Tā kā tas palika bez ievērības, viņa ieklepojās skaļāk.
- Kas ir? - vecākais misters Vellers izsaucās, nometa biguli, atskatījās un steidzīgi atvilka krēslu. - Kas t' nu atkanās?
- Esiet nu tik labs un iedzeriet tasīti tējas, - glaimīgi atbildēja brašais sievišķis.
- Negribu, - paskarbā balsī atbildēja misters Vellers. - Ejiet labāk... - te misters Vellers aprāvās un pēc tam klusu piemetināja, - kaut kur tālāk.
- Ak dievs, ak dievs, kā gan nelaime pārvērš cilvēkus! - lēdija teica, pavērsdama acis augšup.
- Ja ne šitā un ja ne dakters, tad tikai nāve vēl var mani pārvērst, - misters Vellers nomurmināja.
- Es tiešām nekad neesmu redzējusi tik dusmīgu cilvēku, - brašais sievišķis teica.
- Nekas, tas man nāk par labu, tā sevi mierināja nogrēkojies skolas puika, kad viņu pēra, - vecais džentlmenis atbildēja.
Brašais sievišķis līdzjūtīgi un žēlīgi pakratīja galvu un, pievēršoties Semam, apjautājās, vai viņa tēvam patiešām nevajadzētu vairāk saņemties un nepadoties drūmajām domām.
- Redziet, mister Semjuel, - brašais sievišķis sacīja, - es jau viņam vakar teicu, ka viņš jutīsies vientuļš, citādi tas nevar būt, ser, bet viņam vajag saņemties, jo, mīļais dievs, mēs taču visi jūtam līdzi viņa bēdām un esam gatavi darīt visu viņa labā, un nav dzīvē tik ļauna stāvokļa, mister Semjuel, ko nevarētu labot, kā man teica kāds ļoti cienījams cilvēks, kad mans vīrs nomira.
Te runātāja, aizsegusi ar plaukstu muti, atkal nokāsējās un mīlīgi paskatījās uz vecāko misteru Velleru.
- Tā kā man, kundzīt, patlaban pēc jūsu runāšanas nav nekādas vajdzības, jūs varbūt būs tik laipna un aizies? - nopietnā un svarīgā balsī nojautāja misters Vellers.
- Bet, mister Veller, - brašais sievišķis attrauca, - es taču ar jums runāju tikai aiz laipnības.
- Var jau gadīties, kundzīt, - misters Vellers atbildēja. - Semivel, izvadi lēdiju laukā un aiztais durvis!
Šo mājienu brašais sievišķis saprata, jo tūliņ atstāja istabu un ar troksni aizcirta durvis, bet misters Vellers seniors, galīgi nosvīdis, atslīga krēslā un teica:
- Semmij, ja man vienam pašam būs jāpaliek šite vēl nedēļu - tikai vienu nedēļu, manu zēn, - tad šitas sieviets mani apprecēs ar spēku un varu.
- Ko?! Vai ta šī tevi tā mīlē? - Sems apjautājās.
- Mīlē! - viņa tēvs attrauca. - atkauties es nevar no viņas. Ja mani, Semmij, ieslēgtu ugunsdrošā lādē ar patentētu Brama atslēgu1, viņa tomēr man tiktu klāt.
- Tas tik ir ko vērts, ja kādu tā izķer! - Sems smaidīdams piezīmēja.
- Es ar to nelepojas, - misters Vellers atbildēja, sirdīgi bikstīdams uguni. - Zitivācija ir šausmīga. Tā mani taisni dzen ārā no mājas, no pajumtes. Tava nabaga pamāte tikko kā bij izlaiduse garu, kad jau viena vecene man atsūta podu ar zapti un otra podu ar želeju, bet trešā sabrūvē sasodīti lielu krūku ar kumelīšu tēju un atstiep man pate ar savām rokām. - Misters Vellers ar riebuma pilnu seju apklusa un, paskatīdamies visapkārt, čukstus piemetināja: - Tās visas bij atraiknes, Semmij, visas no vietas, atskaitot to ar to kumelīšu tēju, tā bij vientuļa jauna lēdija, tā gadu piecdesmit trīs.
Sems atbildes vietā tikai uzjautrināts pablisināja acis, un vecais džentlmenis, sadauzījis ietiepīgu ogļu gabalu ar tik niknu un ļaunu prātīgu sejas izteiksmi, it kā tā bijusi kādas atraitnes galva, sacīja:
- Īsi sakot, Semmij, drošs es var justies tikai uz bukas.
- Kādā ziņā tad tu tur ir drošāks nekā citur? - Sems pārtrauca.
- Tāpēc ka kučiers ir priviliģierēta persona, - misters Vellers atbildēja, cieši uzlūkodams savu dēlu. - Tāpēc, ka kučiers, nekrizdams nekādās aizdomās, drīkst darīt to, ko citi nedrīkst darīt; tāpēc ka kučiers var būt mīlīgs ar visiem sievišķiem astoņdesmit jūdžu apkaimē, un tomēr neviens nedomās, ka viņš kādu no tiem taisās precēt. Un kurš cilvēks, Semmij, vēl to drīkst?
- Jā, tā jau nu būtu gan, - Sems atteica.
- Ja tavs saimenieks būtu bijs kučiers, - misters Vellers sprieda, - vai tu domā, ka tie zvērinātie būtu viņu notiesājši, - ja tā lieta tad vispār būtu tiktāl aizgājse? Viņi to nebūtu uzdrīkstējšies.
- Kādēļ ne? - Sems diezgan neticīgi apvaicājās.
- Kādēļ ne? - misters Vellers attrauca. - Tādēļ ka tas būtu pret viņu sirdsapziņu.
Viens kārtīgs kučiers ir tikpatās kā ceļš starp vecpuiša dzīvi un laulības dzīvi, un visi prātīgi cilvēki to zin.
- Āre, kā! Tu laikam grib sacīt, ka visi tos mīlē un neviens tiem nedara ļaunu, - Sems teica.
Tēvs pamāja ar galvu.
- Kā tas tā ir iznācs, - Vellers tēvs turpināja, - to es nemāk pateikt; kāpēc pret tālbraucējiem kučieriem valda tādas zimpātijas un kāpēc visās pilsētās, kam viņi brauc cauri, visi skuķi skrien tiem pakaļ, jāndie, pat pielūdz tos, - to es nezin; es zin tik, ka tā ir; tas ir tāds dabas likums - dispanzērija, kā tava nabaga pamāte mēdza teikt.
- Dispenzācija2, - Sems aizrādīja, pārlabodams veco džentlmeni.
- Labi, labi, Semivel, lai būtu dispenzācija, ja tev tā patīk labāk, - misters Vellers atteica. - Es to sauc par dispanzēriju, un tā ar ir rakstīts tajās vietās, kur dod zāles par velti, ja vien pašam ir pudele līdz, - un tas ir viss.
Izteicis šos vārdus, misters Vellers atkal piebāza un aizdedzināja savu pīpi un, pieņēmis domīgu sejas izteiksmi, turpināja:
- Tādēļ, manu zēn, nav nekādas jēgas palikt šite, lai mani apprecē, vai es to grib vai ne, un, tā kā es nemaz nevēlas šķirties no visiem tiem intresantīgiem sabiedrības locekļiem, tad es ir nolems braukt, kur drošāk, un atkal apmesties pie «Skaistās Mežones», kas ar ir mans dzimtais eliments, Semmij.
- Un kas t' notiks ar viesnīcu? - Sems apjautājās.
- Viesnīca, Semivel, - vecais džentlmenis atbildēja, - ar visām mantām, krājumiem un iekārtu ies pārdošanā; un no tās naudas divsimt mārciņas pēc tavas pamātes lūguma, ko viņa man izteica īsi pirms miršanas, tiks noguldītas uz tava vārda tajās...
kā nu tur tās lietas atkal sauca?
- Kādas lietas? - Sems jautāja.