- Divkāršais, ser, - misters Pikviks aizrādīja.
- Redzu gluži labi, ser, - resnais džentlmenis asi atcirta.
Nākošā partija beidzās ar līdzīgu rezultātu, turklāt neveiksmīgais Millers neizspēlēja vajadzīgās krāsas kārti, kālab resno džentlmeni pārņēma liels uzbudinājums, kas turpinājās līdz spēles beigām, pēc kam viņš atkāpās istabas stūrī un veselu stundu un divdesmit septiņas minūtes bija pilnīgi mēms; kad šis laika sprīdis bija notecējis, resnais džentlmenis atkal iznāca no savas paslēptuves un piedāvāja misteram Pikvikam iešņaukt tabaku, izturēdamies kā cilvēks, kas kristīgā garā nolēmis piedot pārciestās netaisnības. Vecās lēdijas dzirdes spējas bija ievērojami uzlabojušās, un nelaimīgais misters Millers sajutās tik neērti kā delfīns sardzes būdā.
Pa to laiku pie otra galda gāja pavisam jautri. Izabella Vordla un misters Trandls paziņoja, ka ir partneri, Emīlija Vordla un misters Snodgrass darīja to pašu, un pat misters Tapmens un neprecētā krustmāte nodibināja akciju sabiedrību ar kopējām spēles markām un glaimiem. Vecais misters Vordls bija vislabākajā garastāvoklī, un viņš tik jocīgi vadīja spēli un vecās lēdijas tik cītīgi sekoja saviem vinnestiem, ka pie galda valdīja nerimstoša jautrība un smiekli. Kādai vecai lēdijai pastāvīgi bija jāmaksā apmēram par pusduci kāršu, par ko katru reizi visi smējās, un, kad vecā lēdija bija dusmīga par to, ka jāmaksā, tie smējās vēl skaļāk, tā ka vecās lēdijas seja pamazām atplauka, līdz beidzot viņa smējās skaļāk par visiem. Kad neprecētā krustmāte dabūja «precības», jaunās lēdijas atkal smējās un neprecētā krustmāte likās aizvainota, bet, sajuzdama, ka misters Tapmens tai zem galda spiež roku, arī viņa atplauka un lūkojās ar tik izteiksmīgu skatienu, it kā īstas precības nemaz nebūtu tik tālu, kā daži cilvēki iedomājas, par ko visi atkal smējās un jo sevišķi vecais misters Vordls, kas par katru joku priecājās tāpat kā visjaunākie. Kas attiecas uz misteru Snodgrasu, tad viņš nedarīja nekā cita, tikai čukstēja savai partnerei ausīs poētiskus vārdiņus, kas pamudināja kādu vecu džentlmeni pajokot par partneriem kāršu spēlē un par partneriem dzīvē, un šinī sakarībā iepriekš minētais vecais džentlmenis arī izsacīja dažas piezīmes, turklāt pamirkšķinot ar acīm un pie sevis nosmejoties, kas uzjautrināja visu sabiedrību un it sevišķi vecā džentlmeņa sievu. Misters Vinkls nāca klajā ar jokiem, ko ļoti labi pazīst pilsētā, bet nepavisam nepazīst uz laukiem, un, tā kā visi par tiem ļoti sirsnīgi smējās un teica, ka tie esot lieliski, misters Vinkls sajutās kā īsts varonis. Labsirdīgais garīdznieks noskatījās uz visiem vēlīgi, jo ap galdu sēdošo laimīgās sejas darīja arī šo veco, labo vīru priecīgu un laimīgu, un, lai gan jautrība bija diezgan trokšņaina, tomēr tā nāca no sirds un ne no lūpām vien; un tā galu galā ir īstā jautrība.
Tā, priecīgi pakavējot laiku, vakars aizritēja ātri, un, kad bija iebaudītas sātīgas, kaut arī vienkāršas vakariņas un nelielā sabiedrība izveidojusi sadraudzīgu apli ap uguni, misters Pikviks nodomāja, ka nekad savā mūžā neesot juties tik laimīgs un nekad neesot tā vēlējies izbaudīt katru dzīves mirkli.
- Lūk, tas man patīk, - viesmīlīgais mājastēvs sacīja, cienīgi sēdēdams blakus vecās lēdijas atzveltnes krēslam un cieši turēdams viņas roku savējā, - lūk, tas man patīk! Manas dzīves laimīgākie brīži ir pagājuši pie šī vecā kamīna, un esmu tam tā pieķēries, ka katru vakaru lieku kurēties liesmojošai ugunij, līdz kļūst tik karsts, ka vairs nevar izturēt. Arī mana nabaga vecā māmiņa, vēl meitene būdama, mēdza sēdēt pie šī kamīna uz tā mazā krēsliņa, - vai ne, māt?
Asaras, kas nelūgtas sarodas acīs, kad pēkšņi tiek atsauktas atmiņas par veciem laikiem un sen pagājušu laimi, noritēja pār vecās lēdijas seju, un viņa, skumji smaidot, pakratīja galvu.
- Jums, mister Pikvik, mani jāatvaino, ka es runāju par šo veco vietu, - saimnieks turpināja pēc īsa klusuma brīža, - jo es to ļoti mīlu un labākas nezinu. Vecās mājas un lauki man šķiet kā dzīvi draugi - un tāpat mūsu mazā, efejām apaugusī baznīca, par kuru, starp citu, mūsu lieliskais draugs sacerēja dzejoli, tikko ieradies pie mums.
Mister Snodgras, vai jums kaut kas ir glāzē?
- Pateicos, pietiekami, - atbildēja šis džentlmenis, kura dzejnieka ziņkārību bija ļoti satraukusi namatēva pēdējā piezīme. - Bet piedodiet, lūdzu, jūs pieminējāt dzejoli par efeju?
- Par to jums jājautā mūsu draugam, kas sēž jums pretī, - namatēvs zīmīgi paskaidroja, ar galvas mājienu norādīdams uz garīdznieku.
- Vai drīkstu teikt, ka man patiktos to dzirdēt? - misters Snodgrass ieminējās.
- Ko nu, - garīdznieks atbildēja, - tīrie nieki, un vienīgais attaisnojums to sacerēšanai ir tas, ka toreiz es biju jauns. Taču, ja vēlaties, varat paklausīties, kāda tā ir.
Par atbildi, protams, sekoja ziņkārīga sačukstēšanās, un vecais džentlmenis, kam sieva daudzkārt pateica priekšā, noskandēja šādas rindas. - Es to nosaucu, - viņš teica,
ZAĻĀ EFEJA
Kamēr vecais džentlmenis atkārtoja šīs rindas otru reizi, lai dotu misteram Snodgrasam iespēju tās pierakstīt, misters Pikviks ar lielu interesi vēroja viņa vaibstus. Kad vecais džentlmenis bija beidzis diktēt un misters Snodgrass atkal ielicis piezīmju grāmatiņu kabatā, misters Pikviks teica:
- Piedodiet, ser, ka es, būdams ar jums tik maz pazīstams, iedrošinos to sacīt, bet es domāju, ka tāds džentlmenis kā jūs, evaņģēliju sludinādams, katrā ziņā būs novērojis daudz atzīmēšanas vērtu skatu un notikumu.
- Kaut ko es, protams, esmu redzējis, - vecais džentlmenis atbildēja, - bet šie notikumi un raksturi visi ir vienkārši un parasti, jo mans darbības lauks ir ļoti ierobežots.
- Man šķiet, par Džonu Edmundsu jūs taču šo to uzrakstījāt, vai ne? - ievaicājās misters Vordls, kas, acīm redzot, gribēja izaicināt savu draugu kaut ko pastāstīt jaunajiem viesiem par pamācību.
Vecais džentlmenis apstiprinādams viegli pameta ar galvu un jau gribēja sākt runāt par ko citu, kad misters Pikviks ieminējās: