- Nu tās, kas tur Sitijā vienmēr brauc augšā un lejā.
- Omnibusi? - Sems minēja.
- Kas par blēņām! - misters Vellers atbildēja. - Nu tās, kas vienmēr svārstās un kurām ir nez kāds tur sakars ar valsts parādiem un bankas čekiem, un citām tādām būšanām.
- Ahā, obligācijas, - Sems atģidās.
- Nujā, - misters Vellers piekrita, - obelgācijas. Divsimt mārciņu no šitās naudas jānogulda tajās obelgācijas uz tava vārda, Semivel. Par četrarpus procentiem, Semmij.
- Vecā lēdija ir gan bijse laipna, ka padomājse par mani, - Sems noteica, - un es viņai ir dikti pateicīgs.
- Pārējais tiks noguldīts uz mana vārda, - vecākais misters Vellers turpināja, - un, kad mani noņems no ceļa, tu dabūs to ar, tāpēc skaties, manu zēn, neiztērē visu uzreiz un uzmanies, ka kāda atraikne neuzož par tavu bagātību, citāžiņ tu ir pagalam.
Izteicis šo brīdinājumu, misters Vellers ķērās pie pīpes ar krietni mierīgāku seju, jo likās, ka šī saruna ir stipri atvieglojusi viņa sirdi.
- Pie durvīm kāds klaudzina, - Sems ieminējās.
- Lai klaudzina, - tēvs ar cieņu atbildēja.
Sems tāpēc palika mierīgi sēžot. Sekoja jauns klauvējiens un vēl, un vēl - garā rindā, un Sems beidzot apjautājās, kāpēc tad klauvētāju nelaižot iekšā.
- Kuš! - ar baiļu pilnu skatienu atčukstēja misters Vellers. - Neliecies dzirdis, Semmij! Varbūtās tā ir viena no tām atraiknēm.
Tā kā uz klauvēšanu neviens neatbildēja, neredzamais apmeklētājs pēc īsa brīža uzdrošinājās atvērt durvis un paskatīties iekšā. Pusatvērtajās durvīs parādījās nevis sievietes galva, bet mistera Stiginsa garās, melnās pinkas un sarkanā seja. Misteram Velleram pīpe izkrita no rokām.
Cienīgtēvs pamazām un gandrīz nemanāmām kustībām vēra durvis vaļā, līdz sprauga bija pietiekoši plata viņa kalsnajam ķermenim, tad ieslīdēja istabā un tās atkal ļoti rūpīgi un klusi aizvēra. Pagriezies pret Semu un pacēlis rokas un acis augšup par zīmi neizsakāmajām bēdām, ar kādām viņš vēro šai ģimenei uzbrukušo nelaimi, viņš aiznesa augsto atzveltnes krēslu savā vecajā stūrītī pie kamīna un, apsēdies uz pašas krēsla maliņas, izvilka brūnu kabatas lakatiņu, pielikdams to pie saviem redzes orgāniem. Kamēr notika visas šīs izdarības, vecākais misters Vellers sēdēja, atzvēlies savā krēslā, plaši iepletis acis un nolicis rokas uz ceļgaliem, pie kam visa viņa seja izteica ārkārtīgu un pārmērīgu izbrīnu. Sems gluži kluss sēdēja viņam iepretī un ar lielāko ziņkārību gaidīja, kā tas viss beigsies.
Misters Stiginss turēja brūno kabatas lakatiņu pie acīm vairākas minūtes, visu šo laiku pieklājīgi vaidēdams, pēdīgi, ar lielām pūlēm savaldījies, iebāza to kabatā un sapogājās. Pēc tam viņš uzbikstīja uguni un vēl pēc tam saberzēja rokas un paskatījās uz Semu.
- Ak mans jaunais draugs, - misters Stiginss teica, uzsākdams runāšanu ļoti klusā balsī, - kādas briesmīgas bēdas!
Sems tikko manāmi pamāja ar galvu.
- Arī šim dusmu vīram, - misters Stiginss piemetināja. - Šim dusmu traukam sirds asiņo!
Mistera Vellera dēls saklausīja tēvu murminām kaut ko tādu, ka kādam traukam drīz asiņošot deguns, bet misters Stiginss to nedzirdēja.
- Vai jūs nezināt, jauno cilvēk, - misters Stiginss čukstēja, pievilkdams krēslu tuvāk Semam, - vai Emanuēlam viņa ir kaut ko atstājusi?
- Kas ta tas tāds? - Sems apjautājās.
- Lūgšanas nams, - misters Stiginss paskaidroja, - mūsu lūgšanas nams. Mūsu ganāmpulks, mister Semjuel.
- Viņa nav nekā atstājse ne ganāmpulkam, ne ganam, ne lopiem, - Sems noteikti sacīja, - un suņiem ar ne.
Misters Stiginss viltīgi paskatījās uz Semu, uzmeta skatienu vecajam džentlmenim, kas sēdēja ar aizvērtām acīm, it kā iemidzis, un, pievilkdams savu krēslu vēl tuvāk, ieminējās:
- Arī man neko ne, mister Semjuel?
Sems pakratīja galvu.
- Man liekas, kaut kam taču vajadzētu būt, - Stiginss teica, kļūdams tik bāls, cik vien bāls viņš varēja kļūt. - Padomājiet jel, mister Semjuel, - nevienu mazu piemiņas zīmīti?
- Pat ne tik daudz, ka tas bijs tur tā jūsu vecā lietussarga vērtē, - Sems atbildēja.
- Varbūt, - misters Stiginss pēc dziļu pārdomu brīža vilcinādamies ieteicās, - varbūt, mister Semjuel, viņa mani uzticēja šī dusmu vīra aizgādībai?
- Tas gan var būt, kaut ko tādu viņš teica, - Sems atbildēja. - Viņš nupatās kā runāj par jums.
- Vai patiesi? - Stiginss iesaucās, kļūdams jautrāks. - Ā! Tā liekas, ka viņš būs pārmainījies. Tagad mēs ļoti labi varētu dzīvot kopā, vai ne, mister Semjuel? Kad jūs būsit aizbraucis, es varēšu parūpēties par viņa īpašumu... es lieliski parūpēšos, gan jūs redzēsit.
Smagi un dziļi nopūties, misters Stiginss gaidīja atbildi. Sems pamāja ar galvu, kamēr misters Vellers vecākais izgrūda kaut kādu neparastu skaņu, kas nebija ne stenēšana, ne rukšķēšana, ne elšana, ne ņurdēšana, bet kaut kas vidējs starp visiem četriem.
Misters Stiginss, izdzirdis šo skaņu, ko noturēja par sirdsapziņas moku vai nožēlu izpausmi, kļuva drošāks. Viņš paskatījās visapkārt, saberzēja rokas, apraudājās, pasmaidīja, atkal noraudāja un tad, klusiņām pārgājis pār istabu līdz viņam labi pazīstamajam plauktam kaktā, noņēma no tā glāzi un apdomīgi ielika tajā četrus cukura graudus. Ticis tik tālu, viņš atkal paskatījās visapkārt un sāpīgi nopūtās; tad viņš klusi iegāja bufetes istabā un tūlīt atgriezās, pielējis glāzi līdz pusei ar ananasu rumu, piegāja pie katliņa, kas jautri dziedāja, pakārts uz kāša, sajauca sev groku, apmaisīja to, nogaršoja, apsēdās un, ieņēmis dūšīgu malku, nolaida glāzi, lai atvilktu elpu.
Vecākais misters Vellers, kas visu laiku izmēģināja dažādus dīvainus un neveiklus paņēmienus, lai izliktos, ka ir aizmidzis, visu šo notikumu laikā neteica nevienu vienīgu vārdu, bet, kad misters Stiginss nolaida glāzi, lai atvilktu elpu, viņš metās tam virsū un, izrāvis glāzi no rokas, atlikušo groku iešļāca tam sejā, bet glāzi iemeta kamīnā. Tad, sagrābis cienīgtēvu cieši aiz apkakles, viņš to sāka nikni spārdīt ar kājām, katru zābaka purna pieskārienu mistera Stiginsa personai pavadīdams ar visdažādākiem sulīgiem un nesakarīgiem lāstiem, kas bija veltīti tā kājām, rokām, acīm un visam ķermenim.
- Semmij, - misters Vellers sacīja, - uzmauc man to cepuri ciešāk uz galvas!
Sems paklausīgi uzmauca tēvam ciešāk galvā cepuri ar garo lentu, un vecais džentlmenis, spārdīdamies vēl jo veiklāk, izvilka misteru Stiginsu caur bufetes istabu, pēc tam pa gaiteni līdz priekšdurvīm un pēdīgi ārā uz ielas. Spārdīšana turpinājās visu ceļu, un: ar katru zābaka pacēlienu tās spars drīzāk pieauga spēkā, nevis mazinājās.
Tas bija skaists un ielīksmojošs skats - redzēt, kā vīrs ar sarkano degunu lokās mistera Vellera rokās un raustās sāpēs zem nepārtrauktās spērienu krusas. Vēl aizraujošāk bija noskatīties, kā misters Vellers pēc niknās cīņas iebāza mistera Stiginsa galvu ar ūdeni pildītā zirgu silē un turēja to tur tik ilgi, līdz tas bija gandrīz noslāpis.
- Tā, - misters Vellers noteica, ielikdams visu savu enerģiju; pēdējā, visai komplicētā spērienā un beidzot atļaudams misteram Stiginsam izvilkt galvu no siles. - Atsūta vien man šur jel katru no tiem slinkajiem ganiem, un es viņu vispirmāk sadauzīs receklī, bet pēc tam noslīcinās. Semmij, palīdz nu man tikt iekšā un ielej glāzīti degvīna! Man aptrūcies elpas, manu zēn.
1 - Brama atslēga - to izgudrojis inženieris Brams, un tā līdzinās mūsdienu automātiskajām atslēgām.