2 - Dispensācija - izdalīšana bez maksas. Sems gan domā reliģisko terminu dispansācija - augstāku varu noteikta negrozāma kārtība.
LIII NODAĻA
Kad misters Pikviks pēc saudzīgas sagatavošanas un vairākkārtējiem apgalvojumiem, ka neesot ne mazākā iemesla zaudēt dūšu, pēdīgi iepazīstināja Arabellu ar sava Birmingemas brauciena neapmierinošo iznākumu, viņa izplūda asarās un, skaļi šņukstēdama, aizkustinošos vārdos žēlojās, kādēļ gan viņai bijis lemts kļūt par nelaimīgo iemeslu tēva un dēla nesaticībai.
- Manu mīļo meitenīt, - laipni teica misters Pikviks, - tā jau nav jūsu vaina. Nebija iespējams paredzēt, ka vecajam džentlmenim būs tādi aizspriedumi pret viņa dēla precībām. Esmu pārliecināts, - misters Pikviks piebilda, ielūkodamies viņas skaistajā sejiņā, - ka viņam nav ne jausmas, kādu prieku viņš pats sev nolaupa.
- Ak dārgo mister Pikvik, - Arabella attrauca, - ko mēs iesāksim, ja viņš turpinās uz mums dusmoties?
- Nu ko, mana dārgā, jums pacietīgi jāgaida, kamēr viņš apdomājas, - moži atbildēja misters Pikviks.
- Bet, mīļo mister Pikvik, kas notiks ar Nataniēlu, ja viņa tēvs atraus savu palīdzību? - Arabella jautāja.
- Tādā gadījumā, mana mīļā, - misters Pikviks atteica, - es uzdrošinos pareģot, ka viņš atradīs kādu citu draugu, kas neatteiksies palīdzēt viņam iesākt savu dzīvi.
Šīs atbildes jēgu misters Pikviks nebija maskējis tik labi, lai Arabella to nevarētu uztvert, tādēļ, misteru Pikviku apkampusi un mīļi noskūpstījusi, viņa sāka šņukstēt vēl skaļāk.
- Nu pietiks, pietiks, - misters Pikviks teica, saņemdams viņas roku. - Mēs vēl šeit dažas dienas nogaidīsim, vai viņš neatrakstīs vai kaut kā citādi neatbildēs uz jūsu vīra paziņojumu. Un, ja ne, tad man jau ir izdomāts pusducis plānu, no kuriem ikviens jūs tūliņ varētu padarīt laimīgus. Nu paklausieties, mana mīļā, pietiks!
To sacīdams, misters Pikviks maigi paspieda Airabellas roku un lūdza viņu noslaucīt asaras un neapbēdināt savu vīru. Pēc tam Arabella, viena no labākajām dvēselēm pasaulē, ielika savu kabatas lakatiņu somiņā, un, kad ienāca misters Vinkls, viņš redzēja pilnā mirdzumā tos pašus starojošos smaidus un dzirkstošās acis, kas viņu jau sākumā bija savaldzinājušas.
«Šie jaunie cilvēki ir nonākuši ļoti bēdīgā stāvoklī,» misters Pikviks otrā rītā ģērbdamies pārdomāja. «Aiziešu pie Perkera un aprunāšos ar viņu par to.»
Tā kā misters Pikviks steidzās uz Greizinnskvēru arī tādēļ, ka gribēja ar labsirdīgo, mazo advokātu bez kavēšanās nokārtot kādas naudas lietas, viņš ātri pabrokastoja un izpildīja savu apņemšanos tik žigli, ka, viņam sasniedzot Greizinnu, pulkstenis vēl nebija nositis desmit.
Kad viņš pa kāpnēm bija uzkāpis līdz Perkera kantorim, no desmitiem vēl trūka desmit minūtes. Klerki vēl nebija ieradušies, un viņš kavēja sev laiku, skatīdamies pa kāpņu telpas logu.
Jaukā oktobra rīta gaisma uzklāja mazliet mirdzuma pat vecajām, netīrajām mājām, Un daži no apputējušajiem logiem, saules stariem tajos iespīdot, izskatījās gandrīz jautri. Klerki cits pēc cita pa dažādajām ieejām iesteidzās skvērā un, paskatījušies uz halles pulksteni, paātrināja vai palēnināja savu gaitu atkarībā no laika, kad viņu kantoros sākās darbs; pusdesmitu ļaudis pēkšņi kļuva ļoti žigli, bet desmitu džentlmeņi sāka soļot aristokrātiski gausā gaitā. Pulkstenis nosita desmit, klerku straume sāka plūst arvien ātrāk, un katrs nākošais bija vairāk nosvīdis par iepriekšējo.
No visām pusēm skanēja un atbalsojās durvju slēgšanas un atvēršanas troksnis; kā uz burvja mājienu visos logos parādījās galvas; vārtnieki ieņēma savus dienas posteņus; mazgātājas savās nomītajās kurpēs aizsteidzās projām; pastnieks skrēja no mājas uz māju, un viss juridiskais strops sāka dūkt.
- Jūs gan esat agri ieradies, mister Pikvik, - sacīja kāda balss aiz viņa.
- Ā, misters Lautens, - šis džentlmenis atbildēja, atskatīdamies un ieraudzīdams savu veco paziņu.
- Karsts, vai ne? - Lautens teica, izvilkdams no kabatas Brama atslēgu ar putekļu aizsargu.
- Šķiet, ka jūs tiešām esat sakarsis, - misters Pikviks atbildēja, uzsmaidīdams klerkam, kas bija burtiski nokaitis sarkans.
- Es jums teikšu, ka mazliet arī steidzos, - Lautens atbildēja - Bija jau puse, kad es nācu caur Poligonu. Taču šeit esmu ieradies pirms viņa, tātad viss kārtībā.
Iepriecinādams sevi ar šo atziņu, misters Lautens izvilka no atslēgas aizsargu, atslēdza durvis, ielika aizsargu atpakaļ atslēgā un atslēgu kabatā un, uzlasījis vēstules, kuras pastnieks bija iemetis caur pastkastes spraugu, ieveda misteru Pikviku kantorī.
Šeit viņš vienā mirklī noģērba svārkus, izņēma no pults uzsvārci un uzvilka to mugurā, pakāra cepuri, izrāva no dažādām atvilktnēm vairākas loksnes rakstāmā un susināmā papīra un, aizlicis spalvu aiz auss, ļoti apmierināts saberzēja rokas.
- Tā, mister Pikvik, - viņš teica, - nu esmu kārtībā. Darba drēbes man mugurā un papīri uz galda, un tagad viņš var nākt, ka vien grib. Vai jums nav klāt kāds šņauciens tabakas?
- Nē, nav gan, - misters Pikviks atbildēja.
- Žēl, - Lautens noteica. - Nu, nekas, - es tūliņ izskries un dabūšu pudeli zeltera.
Vai man, mister Pikvik, nav tādas savādas acis?
Džentlmenis, pie kura misters Lautens griezās ar šo jautājumu, iztālis aplūkoja viņa acis un izsacīja domas, ka nekā sevišķi savāda šajos orgānos nesaskatot.
- Tad ir labi, - Lautens attrauca. - Vakar mēs «Stumbenī» kārtīgi salaidām, un šorīt es jūtos diezgan nelādzīgi... Starp citu, Perkers jau darbojās ar to jūsu lietu.
- Ar kādu lietu? - misters Pikviks jautāja. - Ar misis Bārdlu tiesas izdevumiem?
- Nē, es nerunāju par to, - Lautens atbildēja, - bet par klientu, kura parādzīmi mēs uz jūsu rēķina samaksājām, desmit šiliņus par mārciņu, lai varētu dabūt viņu laukā no Flītas - sakarā ar viņa aizbraukšanu uz Demerāru1.
- Ā, misters Džingls, - steigšus attrauca misters Pikviks. - Jā. Un tālāk?
- Nu, viss ir nokārtots, - Lautens atbildēja, asinādams spalvu. - Tas Liverpūles aģents teica, ka jūs, kad vēl nodarbojāties ar veikaliem, esot viņam daudz reižu palīdzējuši, un pēc jūsu rekomendācijas viņš to mīļu prātu pieņemšot.
- Tas ir jauki, - misters Pikviks atsaucās. - Man prieks to dzirdēt.
- Bet es jums sacīšu, - misters Lautens turpināja, nokasīdams spalvas mugurpusi, lai iegrieztu tajā jaunu šķēlumu, - tas otrais - tas nu gan ir viens dulls zellis!
- Kurš otrais?
- Nu, viņa sulainis vai draugs, vai kas nu viņš tāds ir... jūs taču zināt - Troters.
- Ā, - smaidīdams atteica misters Pikviks. - Es par viņu vienmēr biju pavisam citādās domās.
- Es tāpat, cik nu es viņu tiku redzējis, - Lautens atbildēja, - un tas tik pierāda, kā cilvēks var vilties. Ko jūs teiksit par to, ka viņš ar brauc uz Demerāru?
- Kā! Un atstāj to, ko viņam piedāvā šeit! - misters Pikviks iesaucās.
- Par Perkera piedāvājumu - astoņpadsmit bobu nedēļā un pie labas uzvešanās paaugstinājums - viņam nospļauties, - Lautens paskaidroja. - Viņš teica, ka šim esot jābrauc līdzi tam otram, un tā viņi pierunāja Perkeru uzrakstīt turp vēl vienu reizi, un viņam galu galā kaut ko sameklēja turpat. Perkers saka, ka tā vieta neesot ne tuvu tik laba, kādu varētu dabūt kaut vai izsūtītais jaunajā Dienvidvelsā, ja ierastos pie tiesas jaunā uzvalkā.