- Neprātīgs cilvēks, - misters Pikviks teica ar mirdzošām acīm. - Neprātīgs cilvēks.
- O, tas ir ļaunāk kā neprāts, tā, vai zināt, ir īsta pielīšana, - Lautens atbildēja, ar nicīgu seju knibinādamies ap savu spalvu. - Viņš saka, ka tas esot šā vienīgais draugs, kāds šim jebkad bijis, un šis tam esot pieķēries, un tā tālāk. Draudzība jau savā ziņā ir laba lieta; mēs, piemēram, «Stumbenī» visi ļoti draudzīgi un omulīgi sēžam pie sava groka, kad katrs maksā pats par sevi; bet, vai zināt, ja tev jādara sev pāri cita dēļ, tad lai velns rauj to visu! Vīram jāmīl tikai divas lietas: pirmā - numur viens, tas ir, es pats, un otrā - lēdijas. Tāds ir mans uzskats, ha, ha, ha!
Misters Lautens nobeidza savu runu ar skaļiem smiekliem. Šie smiekli skanēja pa pusei jautri, pa pusei sarkastiski, un tos priekšlaicīgi pārtrauca Perkera soļu troksnis uz kāpnēm. Tikko tos padzirdis, viņš ārkārtīgi veikli uzlēca uz sava sēdekļa un sāka cītīgi rakstīt.
Misters Pikviks ar savu juridisko padomdevēju apsveicinājās silti un sirsnīgi, bet, tikko klients bija paspējis apsēsties atorneja atzveltnes krēslā, kad pie durvīm bija dzirdama klauvēšana un kāda balss apjautājās, vai misters Perkers esot iekšā.
- Klau, - Perkers sacīja, - tas ir viens no jūsu draugiem klaidoņiem - pats Džingls, godājamo ser. Vai gribat ar viņu satikties?
- Kā jūs domājat? - misters Pikviks šaubīdamies jautāja.
- Jā, es domāju, ka derētu gan. Ei, ser, kā jūs tur sauc, nāciet, tikai iekšā!
Paklausīdami šim bezceremoniālajam aicinājumam, Džingls un Džobs ienāca istabā, bet, ieraudzījuši misteru Pikviku, mazliet apmulsuši apstājās.
- Nu, - Perkers teica, - vai tad jūs šo džentlmeni nepazīstat?
- Pietiekošs iemesls pazīt, - Džingls atbildēja, pienākdams tuvāk. - Mister Pikvik - visdziļākā pateicība - dzīvības glābējs - iztaisījāt no manis cilvēku - to jūs nekad nenožēlosit, ser.
- Man prieks dzirdēt jūs tā runājam, - misters Pikviks atteica. - Jūs izskatāties daudz labāk.
- Pateicoties jums, ser - liela pārmaiņa - viņa augstības Flīta - neveselīga vieta - ļoti, - Džingls paskaidroja, galvu kratīdams.
Viņš bija ģērbies pieklājīgi un tīri, tāpat arī Džobs, kas, izstiepies kā stīga, stāvēja viņam aiz muguras un ar nekustīgu seju skatījās uz misteru Pikviku.
- Kad viņi izbrauks uz Liverpūli? - misters Pikviks paklusām jautāja Perkeram.
- Šovakar septiņos, ser, - Džobs atsaucas, pienākdams vienu soli tuvāk. - Ar lielo karieti no Sitijas, ser.
- Vai vietas jums jau pasūtītas?
- Ir, ser, - Džobs atbildēja.
- Jūs esat cieši apņēmies braukt?
- Jā, ser, - Džobs apliecināja.
- Kas attiecas uz mantām, kādas Džinglam bija nepieciešamas ceļam, - Perkers skaļi teica misteram Pikvikam, - tad es esmu atļāvies norunāt tā, ka katru gada ceturksni no viņa algas atvilks nelielu summu, kas viena gada laikā šos izdevumus dzēsīs. Es noteikti protestēju pret to, godājamo ser, ka jūs vēl kaut ko darītu viņa labā.
- Protama lieta, - Džingls sparīgi iespraucās starpā. - Gaiša galva - piedzīvojis cilvēks - gluži pareizi - pilnīgi.
- Izlīgdams ar viņa kreditoru, izpirkdams no augļotāja viņa drēbes, palīdzēdams viņam cietumā un samaksādams viņam par ceļu, - Perkers turpināja, nemaz neievērodams Džingla piezīmi, - jūs jau esat zaudējis vairāk par piecdesmit mārciņām.
- Ne zaudējis, - steidzīgi attrauca Džingls. - Samaksāšu visu - ķeršos pie darba - sakrāšu - līdz pēdējam fārtingam. Dzeltenais drudzis varbūt - tur nekā nevar līdzēt - ja ne...
Te misters Džingls apklusa, spēcīgi uzsita sev pa cepures virsu, pārvilka ar roku pār acīm un apsēdās.
- Viņš grib sacīt, - Džobs ieteicās, pienākdams tuvāk, - ka tad, ja viņu nenobeigs drudzis, viņš šo naudu atmaksās. Ja viņš dzīvos, viņš to izdarīs, mister Pikvik. Es par to parūpēšos. Es zinu, ka viņš to izdarīs, ser, - Džobs sparīgi piemetināja. - Es to varu apzvērēt.
- Labi, labi, - sacīja misters Pikviks, kas visu laiku ar sarauktu pieri bija skatījies uz Perkeru, lai tas reiz beigtu uzskaitīt viņa labos darbus, bet mazais atornejs šos skatienus ietiepīgi ignorēja. - Tikai piesargieties, mister Džingl, nepiedalieties vairs aizraujošās kriketa sacīkstēs un neatjaunojiet savu pazīšanos ar seru Tomasu Blezo, tad es nešaubos, ka jūs saglabāsit savu veselību.
Misters Džingls par šo joku gan pasmaidīja, tomēr izskatījās diezgan apmulsis, tāpēc misters Pikviks sāka runāt par ko citu:
- Vai jūs varbūt gadījumā nezināt, kas noticis ar otru jūsu draugu - to kautrīgo cilvēku, ko es redzēju Ročestrā?
- Drūmo Džimmiju? - Džingls atjautāja.
- Jā.
Džingls pakratīja galvu:
- Veikls blēdis - savādnieks, bet ģeniāls krāpnieks - Džoba brālis.
- Džoba brālis! - misters Pikviks iesaucās. - Jā, kad es tagad viņā ciešāk ieskatos, līdzība tomēr ir.
- Visi, ser, saka, ka mēs esot līdzīgi, - Džobs atteica, un viņa acis mazliet blēdīgi iedzirkstījās, - tikai man īstenībā ir nopietna daba, bet viņš tāds nekad nav bijis. Viņš, ser, emigrēja uz Ameriku, jo te viņam piegrieza pārāk daudz vērības, lai varētu sajusties ērti, un no tā laika par viņu nekas nav dzirdēts.
- Šķiet, ka tādēļ arī es nesaņēmu «lappusi no patiesā dzīves stāsta», ko viņš man kādu rītu apsolīja uz Ročestras tilta, izskatīdamies tāds, it kā domātu par pašnāvību, - smaidīdams teica misters Pikviks. - Liekas, nav pat ko jautāt, vai viņa drūmais izskats bija patiess vai tikai izlikšanās.
- Viņš, ser, varēja izlikties, par ko vien gribēja, - Džobs paskaidroja. - Jūs varat justies laimīgs, ka tik viegli tikāt no viņa vaļā. Pie tuvākas iepazīšanās viņš varēja kļūt vēl bīstamāks nekā... - Džobs paskatījās uz Džinglu, sastomījās un pēdīgi nobeidza: -... nekā... nekā... es pats.
- Jūsu ģimene tiešām ir visai daudzsološa, mister Troter, - Perkers noteica, aizzīmogodams vēstuli, ko nupat bija beidzis rakstīt.
- Jā, ser, - Džobs atbildēja, - pilnīgi pareizi.
- Nu labi, - smiedamies teica mazais advokāts, - es ceru, ka jūs savu ģimeni liksit kaunā. Kad ierodaties Liverpūlē, nododiet šo vēstuli aģentam, un atļaujiet man dot jums, džentlmeņi, padomu - Rietumindijā neesiet tik pārgudri. Ja palaidīsit garām šo izdevību, jūs abi būsit pilnā mērā pelnījuši, ka jūs pakar, un es droši ticu, ka tad tā arī notiks. Un tagad atstājiet mūs ar misteru Pikviku vienus, jo mums vēl ir citas lietas, par ko pārrunāt, bet laiks ir dārgs.
To teikdams, Perkers paskatījās uz durvīm, acīm redzot, vēlēdamies atvadīšanos nokārtot, cik iespējams, ātrāk.
Misters Džingls to tiešām nokārtoja diezgan ātri. Viņš steidzīgi un īsos vārdos pateicās mazajam atornejam par laipnību un tik ātri sniegto palīdzību un tad, pievērsies savam labdarim, brīdi stāvēja it kā neziņā, ko teikt un ko darīt. Džobs Troter viņu no šī neveiklā stāvokļa izpestīja: godbijīgi un pateicīgi paklanījies pret misteru Pikviku, viņš laipni paņēma savu draugu pie rokas un aizveda.
- Vērtīgs pāris! - Perkers noteica, kad durvis aiz viņiem bija aizvērušās.
- Es ceru, ka viņi kļūs par vērtīgiem cilvēkiem, - misters Pikviks atbildēja. - Kā jūs domājat? Vai ir kādas izredzes, ka viņu labosies?
Perkers skeptiski paraustīja plecus, bet, ievērojis mistera Pikvika sejā satraukumu un vilšanos, atbildēja:
- Izredzes, protams, ir. Es ceru, ka tiešām kas labs iznāks. Patlaban viņi, bez šaubām, ir pilni nožēlu, bet jūs jau zināt, ka atmiņas par nupat pārdzīvotajām ciešanām viņiem vēl ir gluži svaigas. Kas ar viņiem notiks, kad šīs atmiņas izbālēs, tā ir tāda problēma, ko ne jūs, ne es nevaram atrisināt. Bet vienādi vai otrādi, godājamo ser, - Perkers piebilda, uzlikdams roku uz mistera Pikvika pleca, - jūsu rīcība dara jums godu, lai iznākums būtu kāds būdams. Vai tā labdarība, kas ir tik ļoti piesardzīga un tālredzīga, ka vispār reti kad parādās, jo labdaris bīstas, ka viņu piemānīs un tā tiks ievainota viņa patmīlība, - ir īsta labdarība vai tikai pasaulīga liekulība, to es atstāju izšķirt gudrākām galvām nekā manējā. Bet, ja abi šie puiši rīt izdarītu ielaušanās zādzību, es par šo jūsu rīcību paliktu tikpat labās domās.