Izteicis šos vārdus daudz sirsnīgākā un nopietnākā balsī, nekā tas džentlmeņiem juristiem parasts, Perkers pievilka savu krēslu pie pults un noklausījās mistera Pikvika stāstu par vecā mistera Vinkla ietiepību.
- Dodiet viņam nedēļu laika, - Perkers sacīja, pravietiski pamādams ar galvu.
- Vai jūs domājat, ka viņš piekāpsies? - misters Pikviks vaicāja.
- Domāju, ka jā, - Perkers atbildēja. - Ja ne, tad mums jāpamēģina, kādas pierunāšanas spējas piemīt jaunajai lēdijai, un ikviens to būtu darījis jau pašā sākumā, tikai jums tas neienāca prātā.
Misters Perkers ieņēma šņaucienu tabakas un, groteski vaibstīdamies, izrādīja savu sajūsmu par jaunām lēdijām piemītošām pārliecināšanas spējām. Šajā brīdī priekšistabā bija dzirdama klusa murmināšana - kāds jautājums un kāda atbilde, bet pēc tam Lautens pieklauvēja pie durvīm.
- Iekšā!- mazais advokāts uzsauca.
Klerks ienāca un noslēpumainā paskatā aizvēra durvis.
- Kas noticis? - Perkers apjautājās.
- Jūs grib satikt, ser.
- Kas mani grib satikt?
Lautens paskatījās uz misteru Pikviku un nokāsējās.
- Kas mani grib satikt? Vai jūs runāt neprotat, mister Lauten?
- Redziet, ser, - Lautens atbildēja, - tas ir Dodsons, un Fogs ar viņam ir līdzi.
- Pasarg, dievs! - mazais advokāts izsaucās, paskatīdamies pulkstenī. - Es taču viņus uzaicināju ierasties šeit pusdivpadsmitos, lai nokārtotu līdz galam jūsu lietu, Pikvik. Es viņiem par jums devu galvojumu, un uz tā pamata jūs arī tikāt atbrīvots.
Ļoti nepatīkams stāvoklis, godājamo ser. Ko jūs domājat darīt? Varbūt jūs gribat iziet blakus istabā?
Tā kā blakus istaba bija tā pati, kurā atradās misteri Dodsons un Fogs, misters Pikviks atbildēja, ka palikšot turpat, kur esot, jo sevišķi vēl tādēļ, ka nevis viņam esot jākaunas satikt misterus Dodsonu un Fogu, bet tiem gan būtu vajadzējis kaunēties skatīties viņam acīs. Šo pēdējo apstākli viņš, sejai sašutumā kvēlojot, lūdza misteru Perkeru sevišķi ņemt vērā.
- Labi, godājamo ser, labi, - Perkers atbildēja. - Es varu teikt tikai to, ka jūs esat vislielākais optimists, kādu vien esmu saticis, ja sagaidāt, ka Dodsons vai Fogs, satiekoties ar jums, izjutīs jel niecīgāko kaunu vai apjukumu. Lūdziet tos iekšā, mister Lauten!
Misters Lautens smīnēdams izgāja un tūliņ atkal atgriezās, ievezdams šo firmu padotības kārtībā - Dodsonu pirmo un Fogu pēc tam.
- Man šķiet, jūs jau esat redzējušies ar misteru Pikviku, - Perkers teica Dodsonam, ar spalvu norādīdams uz šo džentlmeni.
- Kā jums klājas, mister Pikvik? - Dodsons skaļā balsī sacīja.
- Ak dievs, misters Pikviks! - Fogs izsaucās. - Kā jums klājas? Es ceru, ser, ka jūs esat vesels! Man jau tūlīt jūsu seja likās pazīstama, - Fogs piemetināja, paņemdams sev krēslu un ar smaidu paskatīdamies visapkārt.
Misters Pikviks, atbildot uz šiem apsveikumiem, tikko manāmi palocīja galvu un, redzēdams, ka Fogs izvelk no svārku kabatas papīru žūksni, piecēlās un piegāja pie loga.
- Misteram Pikvikam nemaz nav jāiet projām, mister Perker, - Fogs aizrādīja, noraisīdams papīru žūksnim sarkano lentīti un smaidīdams vēl jo mīlīgāk. - Misteram Pikvikam šīs darīšanas ir labi pazīstamas - es domāju, ka mūsu starpā noslēpumu nav. He, he, he!
- Es arī tā domāju! - Dodsons piebalsoja. - Ha, ha, ka!
Abi partneri reizē nosmējās - bezrūpīgi un jautri, kā parasti mēdz smieties cilvēki, kad saņem honorārus.
- Mēs liksim misteram Pikvikam samaksāt par ziņkārību, - izklādams papīrus, teica Fogs, tā izrādīdams ievērojamas humorista dāvanas, - rēķins par tiesas izdevumiem, mister Perker, ir simt trīsdesmit trīs mārciņas, seši šiliņi un četri pensi.
Pēc šī paziņojuma par peļņu un zaudējumiem Fogs un Perkers sāka sīki salīdzināt savus papīrus, pāršķirstot katru lapu, bet Dodsons pa to laiku laipni uzrunāja misteru Pikviku:
- Man šķiet, mister Pikvik, ka jūs esat kļuvis vājāks kopš pēdējās reizes, kad man bija prieks jūs redzēt.
- Tas ir iespējams, ser, - atbildēja misters Pikviks, visu laiku raidīdams niknu skatienu zibeņus, kas tomēr neatstāja uz abiem rūdītajiem veikalniekiem ne mazāko iespaidu. - Tam es ticu, ser. Pēdējā laikā mani vajāja un apvainoja visādi nelieši.
Perkers skaļi ieklepojās un apjautājās misteram Pikvikam, vai viņš negribot apskatīt šīrīta avīzi, bet misters Pikviks uz šo jautājumu atbildēja ar nelokāmu atteikumu.
- Taisnība, - Dodsons piekrita, - nešaubos, ka Flītā jūs apvainoja. Tur gadās diezgan īpatnēji džentlmeņi. Kur atradās jūsu apartamenti, mister Pikvik?
- Mana istaba, - šis daudz cietušais džentlmenis atbildēja, - atradās ēdnīcas stāvā.
- Tiešam? - Dodsons piezīmēja. - Cik es zinu, tas ir patīkamākais rajons šajā iestādē.
- Ļoti patīkams, - misters Pikviks sausi atbildēja.
Mistera Dodsona aukstasinīgā izturēšanās šādos apstākļos varētu ļoti sadusmot katru džentlmeni ar strauju raksturu. Misters Pikviks tikai ar milzīgām pūlēm spēja apvaldīt savas dusmas, bet, kad Perkers par visu summu bija izrakstījis čeku, Fogs to ielika mazā kabatas grāmatiņā un viņa pūtainajā sejā parādījās triumfējošs smaids, kas atspoguļojās arī Dodsona stingrajos vaibstos, - misters Pikviks juta, ka vaigi tam sašutumā dreb.
- Un tagad, mister Dodson, - Fogs teica, iebāzdams kabatas grāmatiņu atpakaļ un uzvilkdams cimdus, - esmu jūsu rīcībā.
- Labi, - Dodsons atsacīja pieceldamies, - esmu gatavs.
- Esmu ļoti laimīgs, - turpināja Fogs, ko čeks bija padarījis vēlīgāku, - ka man bija tas prieks iepazīties ar misteru Pikviku. Ceru, mister Pikvik, ka jūs vairs nedomājat par mums gluži tik ļauni kā tad, kad mums pirmo reizi bija tas prieks ar jums tikties.
- Ceru gan, ka ne, - Dodsons papildināja apvainotas tikumības balsī. - Es droši ticu, ka misters Pikviks tagad pazīst mūs labāk. Lai arī ko jūs domātu par mūsu profesijas džentlmeņiem, uzdrošinos jums, ser, apgalvot, ka neturu uz jums ļaunu vai atriebīgu prātu par tiem vārdiem, ko jums labpatika izsacīt mūsu kantorī Frīmenskortā, Kornhillā, tajā reizē, kuru mans partneris pieminēja.
- O nē, es arī ne, - Fogs piekrita piedodošā balsī.
- Mūsu izturēšanās, ser, - Dodsons turpināja, - runās pati par sevi, un es ceru, ka tā sevi attaisnos katrā gadījumā. Šajā profesijā, mister Pikvik, mēs darbojamies jau dažu labu gadu, un daudzi lieliski klienti mūs ir pagodinājuši ar savu uzticību. Novēlu jums, ser, vislabāko!
- Visu to labāko, mister Pikvik! - izsaucās arī Fogs un, to teikdams, paņēma lietussargu padusē, novilka labo cimdu un samierinoši sniedza roku šim ļoti sašutušajam džentlmenim, kas tūdaļ pasita rokas zem svārku stērbelēm un uzskatīja advokātu ar nicīgu izbrīnu.
- Lauten, - Perkers šajā brīdī iesaucās, - atveriet durvis!