- Mirkli pagaidiet, - misters Pikviks sacīja. - Perker, es runāšu.
- Godājamo ser, pametiet nu šo lietu, kā ir! - izsaucās mazais atornejs, kas pa visu iepriekšējās sarunas laiku bija ļoti nervozējis. - Mister Pikvik, es jūs lūdzu...
- Es neļaušu sev aizbāzt muti, ser, - steidzīgi attrauca misters Pikviks. - Mister Dodson, jūs man izsacījāt vairākas piezīmes.
Dodsons pagriezās, pazemīgi pašķieba galvu un smaidīja.
- Dažas piezīmes, - misters Pikviks atkārtoja gandrīz bez elpas, - un jūsu partneris man sniedza roku, un jūs abi runājāt piedodošā un augstsirdīgā tonī. Tā ir tāda nekaunība, kādu es nebiju gaidījis pat no jums.
- Ko, ser? - Dodsons iesaucās.
- Ko, ser? - Fogs atkārtoja.
- Vai jums ir zināms, ka es esmu jūsu intrigu un viltības upuris? - misters Pikviks turpināja. - Vai jums ir zināms, ka es esmu tas cilvēks, ko jūs iemetāt cietumā un aplaupījāt? Vai jums ir zināms, ka jūs pārstāvējāt sūdzētāju Bārdlas un Pikvika lietā?
- Jā, ser, tas mums ir zināms, - Dodsons atbildēja.
- Protams, ser, tas mums ir zināms, - apliecināja arī Fogs, piesizdams kabatai, - varbūt nejauši.
- Redzu, ka to jūs atceraties ar apmierinājumu, - misters Pikviks teica, pirmo reizi mūžā mēģinādams ņirdzīgi pasmīnēt, bet piedzīvodams acīm redzamu neveiksmi. - Kaut gan jau sen kāroju skaidros vārdos pateikt, ko par jums domāju, es, ņemdams vērā mana drauga Perkera vēlēšanos, nebūtu izmantojis pat šo izdevību, ja uz to mani nepavedinātu jūsu nepieļaujamais tonis un nekaunīgā familiaritāte - es saku: nekaunīgā familiaritāte, - misters Pikviks uzsvēra, tik nikni pavērsdamies pret Fogu, ka tas ļoti veicīgi atkāpās pie durvīm.
- Piesargieties, ser, - teica Dodsons, kas, lai gan būdams prāvākais no visiem, ar gudru ziņu bija paslēpies aiz Foga un ar nobālušu seju runāja pāri tā galvai; - Lai viņš jums uzbrūk, mister Fog, nekādā ziņā nepretojieties viņam.
- Nē, nē, es nepretošos, - Fogs apliecināja un runādams vēl mazliet atkāpās, sagādādams acīm redzamu atvieglojumu savam partnerim, kas to izmantoja, lai pamazām izvirzītos priekšistabā.
- Jūs, - misters Pikviks turpināja, atkal uzņemdams runas pavedienu, - jūs esat īsti saderīgs zemisku, nelietīgu un blēdīgu laupītāju pāris.
- Nu, nu, - Perkers pārtrauca, - vai nu ir viss?
- Ar to ir pateikts viss, - misters Pikviks atbildēja, - viņi ir zemiski, nelietīgi un blēdīgi laupītāji.
- Nu, lūk! - samierinoši teica Perkers. - Godājamie seri, viņš ir pateicis visu, kas viņam bija sakāms, un tagad, lūdzu, ejiet. Lauten, vai durvis vaļā?
Lautens kaut kur attālāk iesmējās un atbildēja apstiprinoši.
- Nu redziet, nu redziet... visu labu... visu labu... bet tagad, lūdzu, godājamie seri... mister Lauten, durvis! - mazais vīriņš sauca, visiem spēkiem stumdams Dodsonu un Fogu ārā no kantora. - Šeit, godājamie seri... lūdzu, nevelciet garumā... ak dievs!... Mister Lauten... durvis, ser, vai jūs nedzirdat?
- Ja Anglijā valda likums, ser, - Dodsons teica, uzlikdams cepuri un noskatīdamies uz misteru Pikviku, - tad jūs šo rūgti nožēlosit.
- Jūs esat zemisku...
- Atcerieties, ser, jūs par šo dārgi samaksāsit, - Fogs uzsauca, pakratīdams dūri.
- ...nelietīgu, blēdīgu laupītāju pāris! - misters Pikviks turpināja, negriezdams ne mazāko vērību uz viņam adresētajiem draudiem.
- Laupītāji! - misters Pikviks vēl uzkliedza, izskrējis kāpņu laukumiņā, kad abi atorneji jau kāpa lejup.
- Laupītāji! - misters Pikviks brēca, izraudamies no Lautena un Perkera rokām un izbāzdams galvu pa kāpņu telpas logu.
Kad misters Pikviks atkal atliecās no loga, viņa seja bija smaidoša un mierīga, un, lēni atgriezdamies kantorī, viņš paskaidroja, ka tagad esot novēlis sev no sirds lielu smagumu un jūtoties pilnīgi apmierināts un laimīgs.
Perkers neteica ne vārda, pirms nebija iztukšojis savu tabakas dozi un aizsūtījis Lautenu to piepildīt, bet tad viņu sagrāba smieklu lēkme, kas ilga piecas minūtes. Kad tā bija beigusies, viņš teica, ka šim tagad laikam vajadzētu būt ļoti dusmīgam, bet šis vēl nespējot par šo lietu nopietni domāt. Kad šis to varēšot, šis kļūšot dusmīgs.
- Labi, - misters Pikviks atteica, - un nu es gribētu norēķināties ar jums pašu.
- Tādā pašā veidā kā nupat? - Perkers jautāja, atkal sākdams smieties.
- Ne gluži, - misters Pikviks atbildēja, izvilkdams savu kabatas grāmatiņu un sirsnīgi paspiezdams mazā advokāta roku. - Es domāju tikai naudas norēķinus. Jūs man esat darījis tik daudz laba, ka to atmaksāt es nekad nevaru un arī negribu, jo man labāk patīk arvien palikt jūsu parādniekam.
Pēc šī ievada abi draugi iegrima ļoti sarežģītos rēķinos un attaisnojošos dokumentos, un, kad Perkers tos bija pienācīgā kārtā izskatījis un pārbaudījis, misters Pikviks bez kavēšanās samaksāja, daudzkārtīgi apliecinādams savu cieņu un draudzību.
Līdzko viņi bija tikuši tik tālu, pie durvīm atskanēja ārkārtīgi spēcīga un satraucoša klauvēšana. Tas nebija parastais divkāršais piesitiens, bet pastāvīga un nepārtraukta atsevišķu ļoti skaļu dārdienu sērija, it kā veserīti darbinātu perpetuum mobile vai arī cilvēks tur ārpusē būtu aizmirsis, ka laiks beigt.
- Ak dievs, ko tas nozīmē! - satrūkdamies iesaucās Perkers.
- Man šķiet, ka tur klauvē pie durvīm, - misters Pikviks atteica - it kā par šo faktu vēl būtu iespējams šaubīties!
Klauvētājs atbildēja daudz enerģiskāk, nekā tas būtu iespējams ar vārdiem, jo turpināja dauzīt ar pārsteidzošu spēku un skaļumu, ne brīdi neapklusdams.
- Ak dievs! - Perkers sacīja pazvanīdams. - Mēs jau sacelsim kājās visu Innu. - Mister Lauten, vai jūs nedzirdat, ka klauvē?
- Acumirklī atvēršu durvis, ser, - klerks atbildēja.
Šķita, ka klauvētājs šo atbildi izdzirdis un nu apgalvo, ka viņam pilnīgi neiespējami gaidīt tik ilgi. Viņš sacēla apdullinošu troksni.
- Tas ir šausmīgi, - misters Pikviks teica, aizbāzdams ausis.
- Pasteidzieties, mister Lauten! - Perkers iesaucās. - Tā mums vēl ielauzīs durvis.
Misters Lautens, kas tumšā kaktā bija mazgājis rokas, aizsteidzās pie durvīm un, pagriezis rokturi, ieraudzīja parādību, kas aprakstīta nākošajā nodaļā.
1 - Demerāra - novads angļu kolonijā Britu Gvajanā Dienvidamerikā.
LIV NODAĻA
Objekts, ko ieraudzīja pārsteigtā klerka acis, bija kāds puika - apbrīnojami resns puika, kas bija ģērbies kalpotāja livrejā un stāvēja uz paklāja, aizvēris acis it kā miegā.
Tik resnu puiku viņš vēl nebija redzējis ne ceļojošā cirkā, ne ārpus tā, un šis apstāklis, kā arī puikas ārkārtīgi klusā un mierīga izturēšanās, ko nekad nevarētu sagaidīt no tāda trokšņa cēlāja, padarīja viņu aiz brīnumiem vai mēmu.
- Kas noticis? - klerks apvaicājās.
Dīvainais puika neatbildēja ne vārda, tikai paklanīja galvu un, kā klerkam likās, klusi iekrācās.
- No kurienes jūs nākat? - klerks taujāja.
Puika nekā neatbildēja. Viņš dziļi elpoja, bet citādi neizrādīja nekādas dzīvības zīmes.
Klerks atkārtoja jautājumu trīs reizes un, atbildi nesaņēmis, gatavojās aizvērt durvis, kad puika pēkšņi atdarīja acis, dažas reizes tās samirkšķināja, nošķaudījās un pacēla roku, it kā gribēdams turpināt klauvēšanu. Pamanījis, ka durvis jau atvērtas, viņš ļoti pārsteigts paskatījās visapkārt un beidzot pievērsa acis mistera Lautena sejai.