- Kāda velna pēc jūs tā dauzāties? - klerks dusmīgi vaicāja.
- Kā dauzos? - klusā, miegainā balsī atteica puika.
- Nu, kā četrdesmit ormaņi, - klerks paskaidroja.
- Tāpēc, ka kungs teica, lai es nebeidzot klauvēt, kamēr atver durvis, jo citādi es aizmigšot, - puika atbildēja.
- Nu, un ko jums lika pateikt? - klerks sacīja.
- Viņš ir tur lejā, - puika atbildēja.
- Kas?
- Kungs. Viņš grib zināt, vai jūs esat mājās.
Dzirdot šos vārdus, misteram Lautenam ienāca prātā paskatīties pa logu.
Ieraudzījis vaļēju ekipāžu un tajā plecīgu, vecu džentlmeni, kas nepacietīgi lūkojās augšup, viņš nolēma pamāt tam ar roku, un vecais džentlmenis tūliņ izlēca no ratiem.
- Tas tur ekipāžā ir jūsu kungs, vai ne? - Lautens prasīja.
Puika pamāja ar galvu.
Tālāko iztaujāšanu aizkavēja vecais Vordls, kas, uzskrējis pa kāpnēm un steigšus pasveicinājis Lautenu, tūliņ iegāja mistera Perkera istabā.
- Pikvik! - vecais džentlmenis izsaucās. - Jūsu roku, draugs! Kāpēc es tikai aizvakar uzzināju, ka jūs esat atļāvuši sevi ieslodzīt cietumā? Un kāpēc jūs, Perker, viņam to atļāvāt?
- Es nekā nevarēju padarīt, godājamo ser, - atbildēja, Perkers, smaidīdams un iešņaukdams tabaku, - jūs taču zināt, cik viņš ietiepīgs.
- Kā nu ne, kā nu ne, - vecais džentlmenis attrauca. - Tomēr es no sirds priecājos, viņu redzot. Tagad es viņu vairs neizlaidīšu no acīm.
To pateicis, Vordls vēlreiz paspieda mistera Pikvika roku un, izdarījis to pašu ar Perkera roku, atmetās atzveltnes krēslā, pie kam viņa jautrajā, sārtajā sejā no jauna atmirdzēja smaidi un veselība.
- Nu, - Vordls sacīja, - notiek gan jaukas lietas, - Perker, draugs, iedodiet šņaucienu tabakas, - tā vēl nekad nav gājis, vai ne ko?
- Ko jūs gribat sacīt? - misters Pikviks apvaicājās.
- Sacīt? - Vordls atsaucās. - To, ka visas meitenes paliek trakas. Jūs teiksit, ka tas nav nekas jauns? Varbūt arī nav, bet tomēr tā ir patiesība.
- Vai jūs, godājamo ser, tikai tādēļ atbraucāt uz Londonu, lai pateiktu mums to? - Perkers jautāja.
- Nē, ne tikai tādēļ, - Vordls atbildēja, - lai gan tas ir mana apmeklējuma galvenais iemesls. Kā klājas Arabellai?
- Lieliski, - misters Pikviks paskaidroja, - un es esmu pārliecināts, ka viņa ļoti priecāsies jūs redzēt.
- Mazā melnacainā koķete! - Vordls atsaucās. - Es jau pats biju domājis kādu jauku dienu viņu apprecēt. Bet tomēr es priecājos par to, ļoti priecājos.
- Kā šī vēsts pie jums nokļuvusi? - misters Pikviks painteresējās.
- To, protams, saņēma manas meitenes, - Vordls paskaidroja. - Arabella aizvakar atrakstīja, ka viņa esot slepeni apprecējusies bez vīratēva piekrišanas un ka jūs esat braucis to iegūt tad, kad atteikums jau vairs nevarējis aizkavēt laulības, nu, un visu pārējo. Es domāju, ka tas ir ļoti piemērots brīdis nopietni aprunāties ar manām meitenēm, tāpēc es teicu, cik tas ir šausmīgi, ka bērni precas bez vecāku atļaujas, un tā tālāk. Bet, dieva vārds, tas uz viņām neatstāja ne mazāko iespaidu. Viņas domāja, ka daudz šausmīgāk esot svinēt kāzas bez līgavas māsām, un tā es tikpat labi būtu varējis sprediķot kaut vai Džo.
Šai vietā vecais džentlmenis pārtrauca runāšanu, lai izsmietos, un, pēc sirds patikas izsmējies, atkal turpināja:
- Bet tas, kā liekas, nav vēl tas labākais. Tā ir tikai puse no visām mīlestības intrigām, kādas patlaban notiek. Mēs jau pusgadu esam staigājuši pa mīnām, un beidzot tās ir izsprāgušas.
- Ko jūs gribat sacīt! - misters Pikviks iesaucās nobālēdams. - Taču ne vēl kādas slepenas laulības?
- Nē, nē, - vecais Vordls atbildēja, - tik ļauni nav.
- Kas tad? - misters Pikviks taujāja. - Vai arī es tur esmu iejaukts?
- Vai man atbildēt uz šo jautājumu, Perker? - Vordls noprasīja.
- Atbildiet, godājamo ser, ja vien ar to sevi nekompromitējat.
- Labi, tādā gadījumā - esat, - Vordls paziņoja.
- Kā? - misters Pikviks uztraukts jautāja. - Kādā veidā?
- Patiešām, - Vordls turpināja, - jūs esat tik ugunīgs jauneklis, ka es gandrīz bīstos jums to sacīt, taču, ja Perkers sēdēs starp mums, lai novērstu miesas bojājumus, tad es riskēšu.
Aizvēris istabas durvis un iestiprinājies ar jaunu šņaucienu no Perkera tabakas dozes, vecais džentlmenis turpināja savu svarīgo vēstījumu ar šādiem vārdiem:
- Lieta tāda, ka mana meita Bella... nu, Bella, kas apprecējās ar jauno Trandlu, jūs jau zināt...
- Jā, jā, zinām, - misters Pikviks nepacietīgi sacīja.
- Neuztrauciet mani jau pašā sākumā. Mana meita Bella (Emīlija, izlasījusi man priekšā Arabellas vēstuli, aizgāja gulēt, jo šai esot sasāpējusies galva) vakarā nosēdās man blakus un sāka runāt par šīm laulībām. «Ko tu, papiņ,» viņa saka, «par tām domā?» - «Nu, ko, mana dārgā,» es teicu, «es domāju, ka tas ir ļoti labi. Es ceru visu to labāko.» Tā es atbildēju tādēļ, ka tobrīd sēdēju pie kamīna un, domās nogrimis, dzēru groku, un es zināju, ka manis šad tad izmestie nenoteiktie vārdi pamudinās viņu runāt tālāk. Abas manas mazās meitenes ir īsti savas dārgās mātes attēli, un tagad, kad es kļūstu, vecs, man patīk sēdēt kopā ar viņām, jo viņu balsis un sejas atgādina manas dzīves laimīgāko laiku un padara mani uz brīdi tikpat jaunu kā toreiz, lai arī ne gluži tik bezrūpīgu. «Tās tiešām, papiņ, ir laulības aiz mīlestības,» teica Bella, brīdi klusējusi. «Jā, mana dārgā,» sacīju es, «bet šādas laulības ne vienmēr ir tās laimīgākās.»
- Ievērojiet - to es apšaubu, - dedzīgi pārtrauca misters Pikviks.
- Labi, labi, - Vordls atteica, - varēsit apšaubīt visu, ko vien gribēsit, kad būs jūsu kārta runāt, bet tagad nepārtrauciet mani.
- Lūdzu, piedodiet, - misters Pikviks attrauca.
- Piedodu, - Vordls atbildēja. - «Man, papiņ, ļoti žēl, ka tu esi pret laulībām, ko noslēdz aiz mīlestības,» teica Bella, mazliet nosarkdama. «Man nav taisnība, mīlulīt, un tā man nevajadzēja sacīt,» es teicu, noglaudīdams viņas vaigu tik mīļi, cik nu vien tas iespējams tādam rupjam, vecam vīram kā es, «jo tava māte apprecējās aiz mīlestības un tu tāpat.» - «Es, papiņ, nedomāju par to,» teica Bella. «Lieta, papiņ, tāda, ka es gribēju ar jums parunāt par Emīliju.»
Misters Pikviks satrūkās.
- Kas tad nu? - Vordls apjautājās, pārtraukdams savu stāstu.
- Nekas, - misters Pikviks attrauca. - Lūdzu, turpiniet!
- Es nekad neesmu mācējis izrunāties gari un plaši, - strupi aizrādīja Vordls. - Tam jānāk ārā agrāk vai vēlāk, un mēs ietaupīsim daudz laika, ja tas nāks tūlīt. Īsi un skaidri - Bella beidzot sadūšojās un man pateica, ka Emīlija esot ļoti nelaimīga; ka viņa un jūsu jaunais draugs Snodgrass jau kopš pagājušiem ziemassvētkiem pastāvīgi sarakstoties un sazinoties; ka viņa esot pavisam nopietni apņēmusies ar to aizbēgt, sekojot savas senās draudzenes un skolas biedrenes slavējamam piemēram; bet, tā kā viņa jūtot zināmus sirdsapziņas pārmetumus, tāpēc ka es pret viņiem abiem vienmēr bijis ļoti laipns, šie nolēmuši, ka sākumā labāk būtu parādīt man to godu un pajautāt, vai man būtu iebildumi, ja viņi apprecētos parastā un ikdienišķā kārtā. Un tagad, mister Pikvik, ja jūs varētu samazināt savas acis līdz parastajiem apmēriem un pateikt, ko mums, pēc jūsu domām, vajadzētu darīt, es jums būtu ļoti pateicīgs.