Īgnais tonis, kādā vecais, labais džentlmenis izteica pēdējo teikumu, nebija gluži nepamatots, jo mistera Pikvika sejā atspoguļojās tāds pārsteigums un neizpratne, ka bija gandrīz jāsmejas, to redzot.
- Snodgrass! Kopš pagājušajiem ziemassvētkiem! - bija pirmie aprautie vārdi, kas nāca no satriektā džentlmeņa lūpām.
- Kopš pagājušajiem ziemassvētkiem, - Vordls apstiprināja. - Tas ir pilnīgi skaidrs, un mums ir bijušas ļoti sliktas brilles, ja neesam to atklājuši jau agrāk.
- To es nesaprotu, - misters Pikviks domīgi teica. - To es tiešām nevaru saprast.
- Tas ir pavisam viegli saprotams, - atbildēja ātri sakaitināmais vecais džentlmenis. - Ja jūs būtu jaunāks, jūs jau sen būtu atklājuši šo noslēpumu. Un bez tam, - Vordls piemetināja, brīdi šaubījies, - ir tiesa, ka, nekā par šo lietu nezinādams, es jau četrus vai piecus mēnešus centos pierunāt Emīliju (ja viņa to spēj, jo ar varu iespaidot jaunas meitenes jūtas es nekad nemēģinātu) izturēties labvēlīgi pret kāda mums kaimiņos dzīvojoša jauna džentlmeņa uzmanības apliecinājumiem. Es nešaubos, ka viņa, kā jau meitene, lai paceltu pati savu vērtību un pastiprinātu mistera Snodgrasa dedzību, iztēlojusi tam šo faktu ļoti spilgtās krāsās, un nu viņi abi nākuši pie slēdziena, ka ir divi nelaimīgi cilvēki, kurus briesmīgi vajā un kuriem nav citas izejas kā slepenas laulības vai nāve. Un tagad jautājums ir - ko darīt?
- Un ko jūs jau esat darījis? - misters Pikviks novaicāja.
- Es?
- Es gribēju sacīt - ko jūs darījāt, kad jūsu precētā meita jums to pastāstīja?
- Ak, protams, es izturējos kā muļķis, - Vordls atbildēja.
- Skaidrs, - iejaucās Perkers, kas sekoja šai sarunai, darbodamies ap savu pulksteņa ķēdi, dusmīgi berzēdams degunu un citādi izrādīdams nepacietību. - Tas ir dabiski, - bet kā īsti?
- Es ļoti uztraucos un nobiedēju savu māti tā, ka tai uznāca lēkme, - Vordls pastāstīja.
- Prātīgi darīts, - Perkers piezīmēja. - Un ko vēl, godājamo ser?
- Es bāros un sirdījos visu nākošo dienu un uztraucu visu māju, - vecais džentlmenis atzinās. - Beidzot man apnika darīt nepatikšanas sev un visiem citiem, es Magltonā noīrēju ekipāžu un, aizjūdzis tajā pats savus zirgus, ierados Londonā, izlikdamies, ka vedu Emīliju apciemot Arabellu.
- Tātad mis Vordla ir jums līdzi? - misters Pikviks vaicāja.
- Protams, - Vordls atbildēja. - Pašlaik viņa ir Osbornas viesnīcā Edelfijā, ja vien jūsu uzņēmīgais draugs nav jau ar viņu aizbēdzis, kamēr es atrodos šeit.
- Tātad jūs samierinājāties? - Perkers ieminējās.
- Nekā nebija, - Vordls attrauca. - Viņa visu laiku raud un pinkšķ, tikai vakar starp tēju un vakariņām neraudāja, bet ar lielām ceremonijām rakstīja vēstuli, ko es tomēr izlikos nemanām.
- Un jūs laikam vēlaties šajā lietā manu padomu? - Perkers pavaicāja, vērsdams skatienu no dziļdomīgās mistera Pikvika sejas uz satraukto Vordla seju un vairākas reizes pēc kārtas iešņaukdams savu iemīļoto uzmundrināšanas līdzekli.
- Tā jau būs, - Vordls atteica, skatīdamies uz misteru Pikviku.
- Protams, - šis džentlmenis apstiprināja.
- Nu labi, - Perkers sacīja, pieceldamies un atgrūzdams krēslu. - Mans padoms ir šāds: ejiet abi prom vai brauciet prom, vai dodieties projām kādā citādā veidā, bet man jūs esat apnikuši, un pārrunājiet šo lietu paši savā starpā! Ja jūs to nebūsit izlēmuši līdz nākošajai reizei, kad atkal tiksimies, tad es jums pateikšu, ko darīt.
- Tas nu gan ir kaut kas, - Vordls ieteicās, īsti nezinādams, vai smaidīt vai apvainoties.
- Taisni kauns, godājamo ser, - Perkers atbildēja. - Es taču jūs abus pazīstu daudz labāk nekā jūs paši. Jūs jau visu esat izlēmuši pilnībā!
Tā runādams, mazais džentlmenis piebikstīja ar tabakas dozi vispirms misteram Pikvikam pie krūtīm un tad misteram Vordlam pie vestes, un visi trīs sāka smieties, sevišķi abi pēdīgi minētie džentlmeņi, kas tūliņ atkal apmainījās rokas spiedieniem bez kāda redzama vai sevišķa iemesla.
- Šodien jūs pusdienas ēdīsit pie manis, - Vordls teica Perkeram, kad tas viņus pavadīja ārā.
- Nevaru apsolīt, godājamo ser, nevaru apsolīt, - Perkers atbildēja. - Katrā ziņā vakarā es pie jums iegriezīšos.
- Es jūs gaidīšu piecos, - Vordls noteica. - Ei, Džo!
Un, kad Džo beidzot bija uzmodināts, abi draugi aizbrauca mistera Vordla ekipāžā, kam aiz tīrās cilvēkmīlestības aizmugurē bija pierīkots sēdeklis resnajam puikam, kas no stāvvietas būtu novēlies un nosities jau pirmajā snaudienā.
Piebraukuši pie «Džordža un Vanaga», viņi uzzināja, ka Arabella, saņēmusi no Emīlijas zīmīti par viņas ierašanos pilsētā, tūdaļ likusi noīrēt karieti un kopā ar savu istabeni aizbraukusi tieši uz Edelfiju. Tā kā Vordlam bija darīšanas Sitijā, viņš aizsūtīja ekipāžu un resno puiku uz savu viesnīcu, lai paziņotu, ka viņš kopā ar misteru Pikviku atgriezīšoties pusdienot pulksten piecos.
Ar šādu uzdevumu resnais puika devās ceļā, snauzdams tik mierīgi, it kā pa akmeņiem braucošās ekipāžas pakaļējais sēdeklis būtu dūnu pēlis uz atsperu matrača.
Kad rati apstājās, viņš tiešām brīnumainā kārtā pats no sevis pamodās un, kārtīgi nopurinājies, lai iekustinātu savus garīgos spēkus, devās augšup izpildīt savu uzdevumu.
Vai nu šī nopurināšanās resnā puikas garīgos spēkus nebija vis sakārtojusi, kā pienākas, bet gan galīgi sajaukusi, vai arī pamodinājusi viņā tik daudz jaunu domu, ka viņš aizmirsa visas parastās formalitātes un ceremonijas, vai arī (kas tāpat ir iespējams) tā nebija spējusi aizkavēt, ka viņš, augšup kāpjot, aizmieg, taču tas ir neapšaubāms fakts, ka viņš iegāja istabā, iepriekš nepieklauvējis pie durvīm, un tā ieraudzīja kādu džentlmeni, kas, aplicis roku ap viņa jaunās saimnieces viduci, ļoti mīlīgi sēdēja viņai blakus uz dīvāna, kamēr Arabella ar savu glīto istabeni izlikās, ka uzmanīgi skatās ārā pa logu istabas otrā galā. Ieraudzījis šādu ainu, resnais puika izgrūda kādu nesaprotamu izsaucienu, lēdijas - spiedzienu, bet džentlmenis - lāstu, visi gandrīz reizē.
- Nožēlojamais, ko jūs šeit meklējat? - uzsauca džentlmenis, kurš (diezin vai tas vēl jāsaka) bija misters Snodgrass.
Resnais puika ļoti nobijies īsi atbildēja:
- Kundzi.
- Ko tev no manis vajag? - Emīlija jautāja novērsdamās. - Ak tu muļķis tāds!
- Kungs un misters Pikviks piecos šeit ēdīs pusdienas, - resnais puika paskaidroja.
- Ejiet prom! - misters Snodgrass pavēlēja, nikni uzskatīdams apmulsušo jaunekli.
- Nē, nē, nē! - žigli piebilda Emīlija. - Dārgā Bella, dod man padomu!
Emīlija un misters Snodgrass un Arabella, un Mērija sapulcējās kādā kaktā un dažas minūtes uztraukti sačukstējās, bet resnais puika pa to laiku nosnaudās.
- Džo, - pēdīgi ieminējās Arabella, atskatīdamās un apburoši pasmaidīdama, - kā jums klājas, Džo?
- Džo, - teica Emīlija, - tu esi ļoti krietns zēns. Es tevi neaizmirsīšu, Džo.
- Džo, - teica misters Snodgrass, pienākdams klāt pārsteigtajam jauneklim un satverdams viņa roku, - es jūs nepazinu. Šeit jums būs pieci šiliņi, Džo!
- Es arī jums palieku piecus parādā, - teica Arabella. - Vecās pazīšanās dēļ, zināt.
Tad viņa veltīja korpulentajam iebrucējam vēl vienu valdzinošu smaidu.
Resnā puikas domas darbojās lēni, tādēļ sākumā viņš izskatījās ļoti izbrīnījies par tādu pēkšņu labvēlību un uztraukts lūkojās uz visām pusēm. Beidzot viņa platajā sejā parādījās attiecīga plata smaida iezīmes, un tad, iebāzis katrā kabatā pa puskronai un novietojis tām virsū dūrē sažņaugtas rokas, viņš aizsmakušā balsī iesmējās - pirmo un vienīgo reizi savā mūžā.