- Paklausies, - Arabella atbildēja, paliekdamās uz priekšu, lai noskūpstītu brāli, - nekamp nu mani vairs tik cieši, dārgo Ben. Tu man pārāk saburzi tērpu.
Kad bija panākta šī samierināšanās, misters Bens Ellens ļāva vaļu jūtām, cigāriem un porteram un skatījās uz klātesošajiem caur mitriem briļļu stikliem.
- Vai man jūs nekā nesacīsit? - izsaucās Vordls, rokas atplētis.
- Daudz ko, - čukstēja Arabella, saņemdama vecā džentlmeņa sirsnīgos glāstus un apsveikumus. - Jūs esat cietsirdīgs, nejūtīgs, nežēlīgs briesmonis!
- Jūs esat maza dumpiniece, - tādā pašā balsī atbildēja Vordls, - un es bīstos, ka nedrīkstēšu vairs uzņemt jūs savā mājā. Tādus cilvēkus kā jūs, kas precas visiem par spīti, nevajadzētu pieņemt sabiedrībā. Bet āre! - vecais džentlmenis skaļi piebilda. - Lūk, arī pusdienas! Jūs sēdēsit man blakus. Džo!... Sasodītais puika, viņš taču ir nomodā!
Savam kungam par lielām bēdām resnais puika tiešām bija pavisam možs. Viņa acis bija plaši atvērtas, un likās, ka tā tās arī paliks. Arī citādi viņa izturēšanās bija tik mundra, ka to nekādi nevarēja izskaidrot; ikreiz, kad viņa acīs sastapās ar Emīlijas vai Arabellas skatienu, viņš pasmīnēja un atņirdza zobus, un reizi Vordls pat varēja zvērēt, ka redzējis viņu piemiedzam aci.
Resnā puikas neparastā izturēšanās cēlās no pieaugušās pašapziņas un pašcieņas, ko viņam bija iedvesusi jauno lēdiju uzticēšanās, un ar smīnēšanu, zobu rādīšanu un acu miegšanu viņš tikai labvēlīgi izrādīja, ka tās uz viņu var paļauties. Tā kā šīs zīmes drīzāk gan varēja aizdomas modināt, nevis tās apklusināt un pie tam bija diezgan nepatīkamas, Arabella laiku pa laikam atbildēja, saraucot pieri vai pakratot galvu, bet resnais puika, saprazdams to kā mājienu būt piesardzīgam, sāka smīnēt, ņirgt un mirkšķināt acis ar divkāršu cītību, tā rādīdams, ka ir pilnīgi sapratis.
- Džo, - teica misters Vordls, nesekmīgi izmeklējies visās kabatās, - vai mana tabakdoze nav uz dīvāna?
- Nē, ser, - resnais puika atbildēja.
- Ā, es atceros. Šorīt es to atstāju uz tualetes galdiņa, - Vordls atģidās. - Ieskrien blakus istabā un atnes!
Resnais puika iegāja blakus istabā un, uzkavējies tur kādu minūti, atgriezās ar tabakas dozi un tik bālu seju, kāda vēl nekad nav bijusi nevienam resnam puikam.
- Kas tam puikam noticis? - Vordls iesaucās.
- Nekas man nav noticis, - Džo nervozi atbildēja.
- Vai tu tur kādu garu būsi ieraudzījis? - vecais džentlmenis apjautājās.
- Vai varbūt lietojis kādu garīgu dzērienu? - Bens Ellens piebilda.
- Man šķiet, jums taisnība, - Vordls pačukstēja pār galdu. - Esmu pārliecināts, ka viņš ir iereibis.
Bens Ellens atbildēja, ka, pēc viņa domām, tieši tā tas esot, un, tā kā šim džentlmenim par minēto kaiti bija plašas zināšanas, Vordls nāca pie pārliecības, ka aizdomas, kas viņam uzmākušās jau kopš pusstundas, ir pareizas un resnais puika ir piedzēries.
- Paturiet viņu dažas minūtes acīs, - Vordls čukstēja. - Tūliņ mēs redzēsim, vai viņš ir vai nav piedzēries.
Nelaimīgais jauneklis bija pārmijis tikai kādu duci vārdu ar misteru Snodgrasu.
Šis džentlmenis viņu bija lūdzis slepeni pateikt kādam draugam, lai to atbrīvo, un tad izgrūdis viņu līdz ar tabakas dozi no istabas, lai viņa ieilgstošā prombūtne neliktos aizdomīga. Puika, izskatīdamies ļoti satraukts, mazliet pārdomāja un tad atstāja istabu, lai sameklētu Mēriju.
Bet Mērija, saģērbusi savu kundzi, bija aizgājusi mājās, un resnais puika atgriezās vēl vairāk satraukts.
Vordls un misters Bens Ellens saskatījās.
- Džo! - Vordls uzsauca.
- Jā, ser.
- Kāpēc tu izgāji?
Resnais puika bezcerīgi uzlūkoja visus pie galda sēdošos un stostīdamies pateica, ka to viņš nezinot.
- Ā, - Vordls sacīja, - to tu nezini, ko? Pasniedz misteram Pikvikam šo sieru!
Misters Pikviks, būdams pie vislabākās veselības un vislabākajā omā, pa visu pusdienu laiku bija ļoti patīkams galda biedrs un tobrīd dzīvi sarunājās ar Emīliju un misteru Vinklu, laipni pieliekdams galvu, lai uzsvērtu savus vārdus, viegli mādams ar kreiso roku, lai piedotu sparu saviem izteicieniem, un starojoši smaidīdams. Viņš paņēma no piedāvātā šķīvja gabalu siera un patlaban gribēja novērsties, lai turpinātu sarunu, kad resnais puika, pieliecis savu galvu pie mistera Pikvika galvas, parādīja ar īkšķi sev pār plecu un savilka tik šausmīgu un atbaidošu seju, kādu var redzēt tikai ziemassvētku pantomīmās.
- Ak dievs! - misters Pikviks satrūcies teica. - Kas tie par... ko?
Viņš apklusa, jo resnais puika atkal bija izslējies taisni un vai nu patiešām, vai tikai izlikdamies - aizmidzis.
- Kas noticis? - Vordls apjautājās.
- Tas ir gan savāds zēns! - misters Pikviks atbildēja, nedroši skatīdamies uz puiku.
- Tas varbūt izklausās dīvaini, bet, goda vārds, es baidos, ka viņam reizēm galvā viss nav kārtībā.
- O, mister Pikvik, nerunājiet tā! - Emīlija un Arabella abas reizē iekliedzās.
- Es, protams, neesmu pārliecināts, - misters Pikviks atteica, apkārt valdot dziļam klusumam un visiem bailīgi saskatoties, - bet viņa izturēšanās nupat tiešām varēja radīt bažas. O! - misters Pikviks iebrēcās, pēkšņi pielēkdams kājās. - Lūdzu piedošanu, lēdijas, bet viņš nupat man iedūra kājā ar kādu asu rīku. Patiešām, viņš ir bīstams!
- Viņš ir piedzēries! - vecais Vordls saniknots ierēcās. - Pazvaniet! Sauciet apkalpotājus! Viņš ir piedzēries!
- Neesmu vis, - resnais puika izsaucās, nokrizdams ceļos, kad kungs viņu sagrāba aiz apkakles, - es neesmu piedzēries!
- Vēl ļaunāk - tad tu esi traks! Sauciet apkalpotājus! - vecais džentlmenis teica.
- Es neesmu traks, es esmu pie pilna prāta, - resnais puika taisnojās, sākdams raudāt.
- Tad kāda velna pēc tu dur misteram Pikvikam kājās ar asiem daiktiem? - Vordls dusmīgi jautāja.
- Viņš uz mani neskatījās, - puika paskaidroja, - bet man ar viņu vajadzēja runāt.
- Ko tu gribēji viņam teikt? - iejautājās pusducis balsu reizē.
Resnais puika noelsās, paskatījās uz guļamistabas durvīm, atkal noelsās un ar saliektiem rādītājpirkstiem noslaucīja divas asaras.
- Ko tu gribēji teikt? - bargi prasīja Vordls, viņu purinādams.
- Pagaidiet! - misters Pikviks iesaucās. - Atļaujiet man. Ko tu man gribēji pateikt, nabaga zēn?
- Es jums gribu to pačukstēt, - resnais puika atbildēja.
- Man liekas, ka tu viņam gribi nokost ausi, - Vordls rūca. - Nenāciet viņam klāt, viņš klups virsū! Piezvaniet, lai viņu noved lejā!
Tikko misters Vinkls satvēra rokā zvana auklu, to apturēja vispārēji pārsteiguma saucieni: sagūstītais mīlētājs ar samulsumā kvēlojošu seju pēkšņi iznāca no guļamistabas un palocījās pret visiem klātesošajiem.
- Ei! - Vordls iesaucās, palaizdams vaļā resnā puikas apkakli un atkāpdamies. - Ko tad tas nozīmē?
- Es, ser, kopš jūsu atgriešanās biju paslēpies blakus istabā, - misters Snodgrass paskaidroja.
- Emīlij, manu meitiņ, - Vordls pārmetoši teica, - es ienīstu zemiskus melus. Tas ir augstākā mērā negodīgi un nesmalkjūtīgi. Tiešām, Emīlij, to es nebiju pelnījis.
- Dārgo papiņ, - Emīlija atsaucās, - Arabella zina... šeit visi zina...arī Džo zina... ka es par viņa paslēpšanos nekā nezināju. Ogastes, dieva dēļ, paskaidrojiet jel!
Misters Snodgrass, kas to tikai bija gaidījis, lai viņu uzklausa, tūlīt pastāstīja, kā
iekļuvis tik kļūmīgā stāvoklī; ka vienīgi aiz bailēm sacelt ģimenē nesaskaņas viņš izvairījies sastapt misteru Vordlu, kad tas pārnācis, un ka lūkojis aiziet pa otrām durvīm, bet, atrazdams tās aizslēgtas, gribot negribot bijis spiests palikt. Viņš esot bijis ļoti nepatīkamā situācijā, bet tagad viņš to nemaz vairs nenožēlojot, jo tas viņam devis iespēju kopējo draugu klātbūtnē apliecināt, ka viņš patiešām un no visas sirds mīlot mistera Vordla meitu un ar lepnumu varot sacīt, ka šīs jūtas esot abpusējas, un, ja arī starp viņiem atrastos tūkstošiem jūdžu vai okeāns tur bangotu savus ūdeņus, viņš nekad ne uz mirkli nevarētu aizmirst tās laimīgās dienas, kad pirmo reizi... un tā tālāk.