- Lūdzu piedošanu, ser, bet vai drīkstu jautāt: kas bija Džons Edmundss?
- Tieši to arī es gribēju vaicāt, - dedzīgi pievienojās misters Snodgrass.
- Tagad jūs vairs vaļā netiksit, - jautrais mājastēvs izsaucās. - Agrāk vai vēlāk jums šo džentlmeņu ziņkārība būs jāapmierina, tāpēc labāk izmantojiet izdevīgo gadījumu un dariet to tūliņ.
Vecais džentlmenis labsirdīgi pasmaidīja un pavilka savu krēslu uz priekšu.
Pārējie sabīdīja savus krēslus ciešāk kopā, it sevišķi misters Tapmens un neprecētā krustmāte, kuri, iespējams, pavāji dzirdēja; un, kad vecā lēdija bija apbruņota ar klausāmo stobriņu un misters Millers (kas pa dzejoļa skandēšanas laiku bija iemidzis) pamodināts ar brīdinošu kniebienu, ar ko viņu zem galda apveltīja bijušais partneris - cienīgais, resnais vīrs, vecais džentlmenis bez kāda ievada iesāka stāstu, kuram mēs atļaujamies likt virsrakstu
KATORDZNIEKA ATGRIEŠANĀS
- Kad es tieši pirms divdesmit pieciem gadiem, - vecais džentlmenis stāstīja, - apmetos uz dzīvi šajā ciematā, starp maniem draudzes locekļiem vissliktākā slava bija kādam vīram, vārdā Edmundsam, kas rentēja mazu fermu netālu no šejienes. Viņš bija drūms, bezsirdīgs, ļauns cilvēks, padevies slinkumam un izlaidībai, paradis rīkoties cietsirdīgi un nežēlīgi. Atskaitot dažus slinkus un vieglprātīgus blandoņas, ar kuriem tas nosita laiku laukos vai žūpoja krogā, viņam nebija neviena paša drauga vai paziņas; neviens nevēlējās sarunāties ar cilvēku, no kura daudzi baidījās un pret kuru katrs izjuta riebumu. Visi no Edmundsa vairījās.
Šim cilvēkam bija sieva un viens dēls, kuram, kad es še ierados, bija apmēram divpadsmit gadu. Par šīs sievietes grūtajām ciešanām, par to lēnprātību un pacietību, ar kādu viņa tās panesa, par rūpju smagumu, ko prasīja zēna audzināšana, neviens nespēj gūt kaut aptuvenu priekšstatu. Lai dievs mani nesoda par aizdomām, ja tās būtu netaisnas, bet savā sirdī esmu dziļi pārliecināts, ka šis cilvēks daudzu gadu gaitā sistemātiski centās salauzt viņas sirdi, bet viņa to visu pacieta sava bērna dēļ un, lai cik dīvaini tas daudziem varētu likties, arī viņa tēva dēļ, jo, lai gan tas bija nelietis un izturējies pret viņu nežēlīgi, viņa to reiz bija mīlējusi, un atmiņas par to, kas vīrs viņai kādreiz bijis, modināja sievas krūtīs blakus ciešanām lēnprātības un piedošanas jūtas, kas ir svešas visiem dieva radījumiem, atskaitot sievieti.
Viņi bija nabadzīgi, un citādi tie arī nevarēja būt, ja vīrs nodevies šādai dzīvei, taču sievas nerimstošie un nebeidzamie pūliņi agri un vēlu, rītā, dienas vidū un naktī paglāba viņus no galīga trūkuma. Bet par šīm pūlēm tika atlīdzināts ar visļaunāko.
Cilvēki, kas gājuši viņu mājai garām vakarā vai dažreiz vēlā nakts stundā, stāstīja, ka dzirdējuši nelaimīgās sievas vaimanas un šņukstus, jā, pat sitienu blīkšķus; un nereti, kad jau bija pāri pusnaktij, zēns klusi klauvēja pie durvīm kādās kaimiņu mājās, uz kurieni tas bija aizsūtīts, lai paglābtos no necilvēcīgā tēva dzēruma trakuma.
Visā šajā laikā nabaga sieviete, kaut arī tā bieži vien nespēja pilnīgi noslēpt varmācīgas un ļaunas apiešanās pēdas, cītīgi apmeklēja mūsu mazo baznīciņu.
Pastāvīgi katru svētdienu, no rītiem un pēcpusdienās, viņa ar zēnu blakām sēdēja vienā un tajā pašā solā, un, kaut arī abi bija trūcīgi ģērbušies - trūcīgāk nekā daudzi no viņu kaimiņiem, kas bija zemākā stāvoklī, - viņu apģērbs vienmēr bija kārtīgs un tīrs.
Ikvienam atradās draudzīgs galvas mājiens vai laipns vārds «nabaga misis Edmundsai», un reizēm, kad viņa pēc dievkalpojuma beigām apstājās nelielajā gobu alejā baznīcas priekšā, lai pārmītu dažus vārdus ar kaimiņieni, vai arī pakavējās, lai ar mātes lepnumu un mīlestību nolūkotos uz savu veselīgo zēnu, kas turpat draiskuļojās ar rotaļu biedriem, viņas rūpju izvagoto seju apgaismoja dziļi izjusta pateicība un viņa izskatījās ja arī ne priecīga un laimīga, tad vismaz mierīga un apmierināta.
Pagāja pieci seši gadi; zēns bija kļuvis par spēcīgu, labi noaugušu jaunekli. Taču laiks, kas stiprināja bērna trauslo stāvu un ielēja nevarīgajos locekļos vīrišķīgu spēku, bija saliecis mātes augumu un padarījis nedrošus viņas soļus, bet roka, kam vajadzētu māti atbalstīt, vairs neatradās viņas rokā, un acis, kam vajadzētu to uzmundrināt, vairs nelūkojās viņas acīs. Viņa vēl vienmēr ieņēma veco vietu baznīcas solā, bet blakus bija kāda tukša. Kā vienmēr, viņa rūpīgi turēja rokā bībeli, uzmeklēja lasāmos gabalus un, kā paradusi, ielocīja lapas, bet nebija neviena, kas to lasītu kopā ar viņu, un gaužas asaras bieži krita uz grāmatas, tā ka vārdi izplūda acu priekšā. Kaimiņi bija tikpat laipni kā senāk, bet viņa, seju aizgriezdama, izvairījās no to sveicieniem. Nu vairs viņa neuzkavējās zem vecajām gobām, nebija vairs priecīgu laimes nojautu. Pamestā sieviete tikai ciešāk pārvilka cepuri pār acīm un steidzīgi aizgāja.
Vai man jums stāstīt, ka jaunais cilvēks, lūkodamies atpakaļ uz vistālākajām savas bērnības dienām, līdz kurām vien aizsniedzas apziņa un atmiņas, nevarētu atcerēties neko tādu, kas kaut kādā veidā nebūtu saistīts ar pastāvīgu brīvprātīgu atsacīšanos, ko māte pacietusi viņa dēļ, ar apvainojumiem, pārmetumiem un sitieniem, ko tā panesusi viņa labad; vai man stāstīt, ka viņš, nenieka nebēdādams par mātes lūstošo sirdi un drūmā ietiepībā aizmirsdams visu, ko tā darījusi un izcietusi dēla labā, bija sabiedrojies ar samaitātiem un izlaidīgiem cilvēkiem un sācis staigāt pa neprāta un pārgalvības ceļu, kas varēja atnest nāvi pašam un kaunu viņa mātei? Ak vai, tāda ir cilvēka daba! To jau sen būtu varējuši paredzēt.
Nelaimīgās sievietes bēdu un ciešanu mērs vēl nebija pilns. Apkaimē tika izdarīti daudzi noziegumi; vainīgos tomēr neatklāja, un viņu pārgalvība pieņēmās. Kāda sevišķi pārdroša un neģēlīga laupīšana pamudināja stāties pie meklēšanas ar jaunu sparu un tādu rūpību, ar kādu ļaundari nebija rēķinājušies. Aizdomas krita uz jauno Edmundsu un trim viņa biedriem. Viņu arestēja.... ieslodzīja cietumā... tiesāja... piesprieda viņam... nāves sodu.
Vēl šobrīd man ausīs skan spalgais, griezīgais sievietes kliedziens, kas atskanēja tiesas zālē, kad nolasīja bargo spriedumu. Šis kliedziens ļaundara sirdī sacēla šausmas, kādas nebija spējusi modināt ne tiesāšana, ne spriedums - pat ne nāves tuvošanās. Lūpas, kas bija sakniebtas, drūmā stūrgalvībā, notrīcēja un neviļus pavērās, seja kļuva pelnu pelēka, un no katras poras izspiedās auksti sviedri; noziedznieka spēcīgie locekļi drebēja, un viņš grīļodamies atslīga uz sola.
Dvēseles moku pirmajos uzplūdos sāpju pārņemtā māte nokrita ceļos pie manām kājām un dedzīgi lūdzās visuvareno, kas viņu līdz šim bija balstījis visās bēdās, atpestīt viņu no šīs sāpju un ciešanu, pilnās pasaules un saudzēt viņas vienīgā bērna dzīvību. Pēc tam sekoja tāds bēdu uzliesmojums, tāda brāzmaina iekšēja cīņa, kādai, kā es ceru, nekad vairs nebūšu liecinieks. Es zinu, ka šajā stundā viņas sirds salūza, bet nekad vairs neesmu dzirdējis no viņas lūpām kurnēšanu vai žēlošanos.
Tas bija bēdīgs skats - redzēt šo sievieti dienu pēc dienas cietuma pagalmā dedzīgi un kvēli mēģinot ar mīlestību un gaužām lūgšanām mīkstināt sava dēla nežēlīgo sirdi.
Tas bija veltīgi. Viņš palika īgns, stūrgalvīgs un neaizkustināms. Pat negaidītā izmaiņa spriedumā, nosakot izsūtīšanu uz četrpadsmit gadiem, ne uz mirkli nespēja lauzt viņa drūmo ietiepību.
Taču atsacīšanās un pacietības gars, kas māti tik ilgi bija balstījis, nespēja pretoties miesīgam vājumam un nespēkam. Viņa saslima. Grīļodamās viņa izvilkās no gultas, lai apciemotu dēlu vēlreiz, bet spēks viņu atstāja, un viņa bezspēcīgi saļima zemē.