- Vai advokātu pazinēji ar? - Sems apjautājās.
- Cilvēks, kas māk novērtēt lopiņu, māk novērtēt visu ko, - tēvs atbildēja ar tādu autoritāti, ka Sems pat nemēģināja viņa viedokli apstrīdēt.
Izpildīdami šo svarīgo lēmumu, viņi lūdza sev pakalpot džentlmeni ar plankumaino seju un divus citus ļoti resnus kučierus, ko misters Vellers droši vien izvēlējās tādēļ, ka tie bija resni un tātad arī gudri. Saņēmuši šādu pastiprinājumu, viņi devās uz viesnīcu Portjugelstrītā un no turienes aizsūtīja vēstnesi pāri ielai uz Maksātnespējīgo tiesu, lai tas palūgtu misteru Solomonu Pellu nekavējoties ierasties.
Vēstnesis laimīgā kārtā atrada misteru Solomonu Pellu tiesā, kur tas - tā kā tiesas darīšanās patlaban valdīja klusums - stiprinājās ar aukstiem uzkožamiem: Ebernetija biskvītu1 un desu. Tikko viņam ausī iečukstēja uzaicinājumu, viņš iegrūda uzkožamos kabatās pie darīšanu papīriem un metās pāri ielai tik ātri, ka sasniedza viesnīcas istabu vēl pirms tam, kad vēstnesis bija paspējis izkļūt ārā no tiesas.
- Džentlmeņi, - misters Pells teica, paceldams cepuri, - gatavs jums visiem pakalpot. To es nesaku, lai glaimotu jums, džentlmeņi, bet pasaulē nav piecu citu cilvēku, kuru dēļ es šodien būtu iznācis no tiesas.
- Tik aizņemts, ko? - Sems vaicāja.
- Aizņemts! - Pells attrauca. - Esmu galīgi nomocīts, džentlmeņi, kā mans draugs nelaiķis lordkanclers man daudz reižu teica, iznācis no lordu palātas, kur bija uzklausījis apelācijas. Nabadziņš! Viņš ļoti ātri nogura, un šīs apelācijas viņš nevarēja izturēt. Es tiešām daudz reižu tiku nodomājis, ka tās viņu piebeigs, un piebeidza ar.
Misters Pells pakratīja galvu un apklusa, bet vecākais misters Vellers, piebikstījis savam kaimiņam, it kā griezdams tā vērību uz atorneja augstajiem sakariem, jautāja, vai minētie pienākumi esot atstājuši ļaunas sekas uz viņa dižciltīgā drauga veselību.
- Man liekas, ka viņš no tām nekad pilnīgi neatlaba, - Pells atbildēja. - Patiesību sakot, esmu par to pārliecināts. «Pell,» viņš man daudz reižu tika teicis, «kā, pie velna, jūs varat izturēt tik smagu garīgu darbu, tas man ir noslēpums.» - «Nu,» es parasti atbildēju, «to es, goda vārds, pats labi nezinu.» - «Pell,» viņš piebilda, nopūzdamies un skatīdamies uz mani ar skaudību, - jūs saprotat, džentlmeņi, ar draudzīgu skaudību, tikai draudzīgu skaudību, ko es nekad neņēmu ļaunā, - «Pell, jūs esat brīnums! Brīnums!» Ak džentlmeņi, jums viņš būtu ļoti paticis, ja jūs viņu būtu pazinuši! Atnesiet man par trim pensiem rumu, mana dārgā!
Pēdējos vārdus misters Pells veltīja apkalpotājai tādā balsī, kas liecināja par apslāpētām bēdām. Tad viņš nopūtās, aplūkoja savas kurpes un griestus un, kad atnesa rumu, to tūliņ izdzēra.
- Bet, - Pells teica, pievilkdams pie galda krēslu, - manas profesijas cilvēkam nav tiesību domāt par saviem personiskiem draugiem, kad no viņa prasa juridisku palīdzību. Starp citu, džentlmeņi, kopš es jūs pēdējo reizi šeit sastapu, mums ir bijis jāapraud kāds ļoti bēdīgs gadījums.
Nonācis līdz vārdam «jāapraud», misters Pells izvilka kabatas lakatu, taču izlietoja to tikai ruma lāsītes noslaucīšanai, kas bija aizķērušies pie viņa augšlūpas.
- Es to izlasīju «Ziņotājā», mister Veller, - Pells turpināja. - Pasarg, dievs, tikai piecdesmit divi! Nu padomājiet vien!
Šie domu pilnie vārdi bija veltīti vīram ar plankumaino seju, kura skatienu misters Pells nejauši uztvēra, bet vīrs ar plankumaino seju, kurš vispār nebija sevišķi apķērīgs, sāka nemierīgi grozīties krēslā un izsacīja domas, ka tiešām, kas uz to attiecoties, nevarot saprast, kā lietas notiekot. Tā kā šī piezīme attiecās uz tik augstām lietām, ka par tām grūti strīdēties, tad tai pretī neviens arī nerunāja.
- Esmu dzirdējis, mister Veller, ka viņa bijusi ļoti skaista sieviete, - Pells līdzjūtīgi teica.
- Jā, ser, bij gan, - atbildēja vecākais misters Vellers, kam ne visai patika, ka šo jautājumu apspriež šādā veidā, taču viņš domāja, ka advokātam, kas tik ilgi bijis nelaiķa lordkanclera tuvs draugs, labāk jāzinot pieklājīgas uzvešanās noteikumi. - Viņa bij gauži smuks sievišķis, ser, kad mēs sapazinās. Tolaik, ser, viņa bij atraikne.
- Cik savādi, - Pells teica, ar skumju smaidu palūkodamies visapkārt, - arī misis Pella bija atraitne.
- Tas ir ļoti neparasts gadījums, - vīrs ar plankumaino seju piebalsoja.
- Jā, tā ir dīvaina sagadīšanās, - Pells apliecināja.
- Nemazās ar nē, - paskarbi piezīmēja vecākais «misters Vellers. - Apprecas vairāk atraikņu nekā jaunu meitu.
- Tiesa, tiesa, - Pells piekrita, - jums taisnība, mister Veller. Misis Pella bija ļoti eleganta un smalka sieviete, viņas manieres apbrīnoja visā apkārtnē. Es biju lepns, redzot, kā šī sieviete dejoja. Viņas kustības bija tik drošas un cieņas pilnas, bet tomēr tik dabiskas! Viņas tērpu piegriezums, džentlmeņi, bija pati vienkāršība... Ak jā!
Piedodiet, mister Semjuel, ka jautāju, - advokāts turpināja klusākā balsī, - vai jūsu pamāte bija gara auguma?
- Ne visai, - Sems atbildēja.
- Misis Pella bija gara, - Pells trieca tālāk. - Lieliska sieviete, džentlmeņi, ar cēliem vaibstiem un degunu, kāds var būt tikai valdniekiem un pavēlniekiem. Viņa mani ļoti mīlēja... ļoti... un turklāt bija cēlusies no ievērojamas ģimenes. Viņas mātesbrālis, džentlmeņi, kas tirgojās ar tiesu kanceleju piederumiem, bankrotēja par astoņsimt mārciņām.
- Labi, - teica misters Vellers, kas pa šīs sarunas laiku bija kļuvis nepacietīgs, - sāks nu runāt par darīšanām.
Šie vārdi skanēja kā mūzika Pella ausīs. Viņš visu laiku bija lauzījis galvu, vai viņam uzdos kārtot kādu lietu jeb vai viņš tikai uzlūgts izdzert glāzi groka vai kausu punša, vai baudīt kādu citu viņa profesijai piedienīgu laipnību, bet tagad visas šaubas izgaisa, turklāt viņš nemaz nebija izrādījis ziņkārību. Ar dzirkstošām acīm viņš nolika cepuri uz galda un sacīja:
- Kas tās būs par darīšanām? Vai kāds no šiem džentlmeņiem grib iet caur tiesu?
Pieprasīsim arestu, jūs saprotat - draudzīgu arestu. Man šķiet, mēs visi šeit esam draugi?
- Do šu to dukumentu, Semmij, - misters Vellers uzprasīja, paņemdams testamentu no dēla, ko šī saruna, liekas, visai uzjautrināja. - Mums, ser, vajdzīgs sastiprināt šito te.
- Apstiprināt, godājamo ser, apstiprināt, - Pells aizrādīja.
- Nu, ser, - asi atbildēja misters Vellers, - sastiprināt un apstiprināt ir gandrīz viens un tas pats. Ja jūs, ser, nesaprot, ko es domā, tad, man rādās, es atradīs tādu, kas saprot.
- Es ceru, mister Veller, ka jūs neapvainojāties, - pazemīgi atteica Pells. - Kā redzu, jūs esat testamenta izpildītājs, - viņas piebilda, pārlaidis acis papīram.
- Jā, ser, - misters Vellers apliecināja.
- Pārējie džentlmeņi, man šķiet, ir mantinieki, vai ne? - Pells vaicāja, apsveikdams tos ar labvēlīgu smaidu.
- Semmijs ir mantenieks, - misters Vellers aizrādīja. - Pārējie džentelmeņi ir mani draugi, tie tik atnākuši pieskatīt, lai viss iet pa godam - tādi kā šķīrējtiesneši.
- Ā, - Pells atsaucās. - Labi. Protams, man nav iebildumu. Bet, pirms es iesāku, man no jums vajadzētu piecas mārciņas. Ha, ha, ha!
Kad komiteja bija nospriedusi, ka piecas mārciņas avansa veidā varētu izsniegt, misters Vellers šo summu samaksāja. Pēc tam sākās gara apspriede par tīriem niekiem, un šajā apspriedē misters Pells par lielu apmierinājumu džentlmeņiem, kas uzmanīja, vai viss notiek pa godam, pierādīja, ka tad, ja šīs lietas kārtošana nebūtu uzticēta viņam, viss būtu nogājis greizi. To viņš pamatoja gan ne sevišķi skaidri, tomēr pietiekami. Kad šis svarīgais punkts bija noskaidrots, misters Pells uz mantojuma rēķina iestiprinājās ar trim kotletēm, piedzerdams klāt kā iesala, tā spirta dzērienus, un tad visi devās uz Doktoru Apvienību.