Otrā dienā atkal vajadzēja apmeklēt Doktoru Apvienību un daudz noņemties ar kādu liecinieku - zirgu puisi, kas, būdams piedzēries, atsacījās zvērēt, bet tā vietā tik bezdievīgi lādējās, ka proktoru un baznīcas pārstāvi sagrāba šausmas. Nākamajā nedēļā viņi vēl dažas reizes apmeklēja Doktoru Apvienību un bez tam vienu reizi Mantojuma nodevu kantori, tika uzrakstīti līgumi par īres tiesību un viesnīcas pārdošanu, kā arī apstiprināti, tad vēl sastādīja mantas sarakstu un iekoda dažādas pabrokastis, ēda visādas pusdienas un darīja tik daudz ienesīgu darbu, un sakrājās tik daudz papīru, ka misters Solomons Pells un puika, kā arī zilā soma piedevām - visi trīs kļuva tik resni, ka laikam neviens tajos nebūtu pazinis to pašu vīru, puiku un somu, kas pirms dažām dienām mētājās pa Portjugelstrītu.
Beidzot, kad visas šīs svarīgās lietas bija nokārtotas, nozīmēja dienu mantu pārdošanai, īpašuma nodošanai un māklera Vilkinsa Flašera, eskvaira, apmeklēšanai.
Tas dzīvoja kaut kur bankas tuvumā, un to šim nolūkam bija ieteicis misters Solomons Pells.
Tas bija svinīgs gadījums, un visi bija attiecīgi uzposušies. Mistera Vellera atloku zābaki bija no jauna nospodrināti un apģērbs sevišķi rūpīgi sakārtots; džentlmenis ar plankumaino seju bija iebāzis pogcaurumā kuplu dāliju ar vairākām lapām, un abu viņa draugu svārkus rotāja lauru un citu mūžam zaļu stādu pušķi. Visi trīs bija ģērbušies svētku drēbēs, proti, tie bija satuntuļojušies līdz pat zodam un uzvilkusi tik daudz apģērba gabalu, cik vien iespējams. Tādi ir šobrīd un vienmēr bijuši pasta kariešu kučieru uzskati par goda uzvalku - no pat tā laika, kad pasažieru karietes izgudrotas.
Misters Pells norunātajā laikā gaidīja parastajā satikšanās vietā. Pat misters Pells bija uzvilcis cimdus un tīru kreklu, kam apkakle un aproces no biežas mazgāšanas gan stipri apdilušas.
- Bez ceturkšņa divi, - Pells teica, paskatījies uz sienas pulksteni. - Ja mēs ieradīsimies pie mistera Flešera ceturksni uz trim, tad būsim tieši īstajā laikā.
- Ko jūs, džentlmeņi, teiktu par lāsīti alus? - ierosināja vīrs ar plankumaino seju.
- Un gabaliņu aukstas vēršgaļas? - teica otrs kučieris.
- Vai kādu austeri? - piebilda trešais - džentlmenis ar aizsmakušu balsi un ļoti resnām kājām.
- Klausieties, klausieties! - atsaucās Pells. - Lai apsveiktu misteru Velleru ar stāšanos mantinieka tiesībās, vai ne? Ha, ha!
- Es ar mieru, džentelmeņi, - misters Vellers atbildēja. - Semmij, pazvani!
Sems paklausīja. Porteri, auksto vēršgaļu un austeres atnesa bez kavēšanās, un visi iekoda, kā pienākas. Ikviens ķērās pie lietas tik dedzīgi, ka būtu gandrīz apvainojoši izcelt kādu sevišķi, bet, ja kāds tomēr parādīja lielākas spējas nekā pārējie, tad tas bija kučieris ar aizsmakušo balsi, kurš, austeres ēzdams, izlietoja veselu pinti etiķa, it kā tas bijis tīrais sīkums.
- Mister Pell, ser, - vecākais misters Vellers teica, maisīdams glāzē groku, kad austeru vāki bija novākti un katram džentlmenim priekšā nolikta šāda glāze, - mister Pell, ser, es jau taisījās uzdzert uz šitām obelgācijām, bet Semivels man iečukstē...
Semjuels Vellers, kas savas austeres bija ēdis klusēdams, pie tam rāmi smaidīdams, nu skaļi iejaucās:
- Klausieties!
- ...man iečukstē, - viņa tēvs turpināja, - ka labāk bijs veltīt šito lāsīti uz jūsu sekmēm un labklāšanu un pateikt jums paldiesu par šitās lietas nokārtošanu. Uz jūsu veselībām, ser!
- Pieturēt! - necerēti sparīgi iesaucās džentlmenis ar plankumaino seju. - Skatieties uz mani, džentlmeņi!
To teikdams, džentlmenis ar plankumaino seju piecēlās, tāpat visi pārējie džentlmeņi. Džentlmenis ar plankumaino seju uzlūkoja klātesošos un lēni pacēla roku, pēc tam visi (ieskaitot arī vīru ar plankumaino seju) dziļi ievilka elpu un pielika glāzes pie lūpām. Pēc mirkļa džentlmenis ar plankumaino seju roku atkal nolaida, un visi nolika uz galda tukšās glāzes. Nevar aprakstīt šīs brīnišķīgās ceremonijas aizraujošo iespaidu. Tā bija reizē cēla, svinīga un iespaidīga, tādējādi apvienojot visus diženuma elementus.
- Džentlmeņi, - misters Pells sacīja, - es varu teikt tikai to, ka šāda uzticības parādīšana ļoti iepriecinātu katru manas profesijas cilvēku. Es, džentlmeņi, negribu teikt nekā tāda, kas izklausītos kā egoisms, bet jūsu pašu dēļ es esmu ļoti priecīgs, ka griezāties tieši pie manis, tas ir viss. Ja jūs būtu griezušies pie kāda no mūsu profesijas zemākajiem pārstāvjiem, tad - tā ir mana noteikta pārliecība, un to es jums varu droši apgalvot - jūs jau sen būtu grāvī. Es vēlētos, kaut mans cēlais draugs vēl dzīvotu un būtu redzējis, kā es ar šo lietu tiku galā. To es nesaku lepodamies, tikai domāju... taču es jūs, džentlmeņi, negribu vairāk ar to apgrūtināt. Es, džentlmeņi, parasti esmu atrodams šeit, bet, ja es neesmu šeit vai tur pāri ielai, tad, lūk, mana adrese. Jūs redzēsit, ka manas prasības ir ļoti mērenas un pieņemamas un ka neviens neveltī saviem klientiem vairāk uzmanības kā es, un bez tam es ceru, ka savā profesijā arī šo to saprotu. Ja jums, džentlmeņi, radīsies izdevība ieteikt mani kādam no jūsu draugiem, es jums būšu ļoti pateicīgs, un tādi būs arī viņi, kad iepazīsies ar mani. Uz jūsu veselību, džentlmeņi!
Pēc šī jūtu izplūduma misters Solomons Pells nolika mistera Vellera draugu priekšā trīs mazas, ar roku rakstītas vizītkartes un, atkal paskatījies uz pulksteni, bažīgi ieteicās, ka būtu laiks iet. Paklausot šim mājienam, misters Vellers nokārtoja rēķinu, un testamenta izpildītājs, mantinieks, atornejs un šķīrējtiesneši devās uz Sitiju.
Biržas māklera Vilkinsa Flešera, eskvaira, kantoris atradās otrajā stāvā pagalmā aiz Anglijas bankas; Vilkinsa Flešera, eskvaira, māja atradās Brikstonā, Sārijas pusē; Vilkinsa Flešera, eskvaira, zirgs un rati atradās tuvējā iebraucamajā vietā; Vilkinsa Flešera, eskvaira, grūms bija ceļā uz Vestendu nez kādās darīšanās; Vilkinsa Flešera, eskvaira, klerks bija aizgājis pusdienās, un tādēļ pats Vilkinss Flešers, eskvairs, uzsauca: «Iekšā!» kad pie kantora durvīm pieklauvēja misters Pells un viņa biedri.
- Labrīt, ser, - Pells teica, pazemīgi paklanīdamies. - Ar jūsu atļauju mēs gribētu nokārtot kādu mazu īpašuma nodošanu.
- O, nāciet tik iekšā! - misters Flešers atsaucās. - Apsēdieties brīdi. Es tūliņ ar jums nodarbošos.
- Pateicos, ser, - Pells attrauca, - nav tik steidzīgi. Paņemiet krēslu, mister Veller.
Misters Vellers apsēdās uz krēsla, Sems apsēdās uz kādas kastes, šķīrējtiesneši apsēdās, kur nu katrs varēja ko sadabūt, un ar tik godbijīgām acīm sāka aplūkot kalendāru un divus trīs pie sienas pielipinātus papīrus, it kā tie bijuši labākie vecmeistaru darbi.
- Labi, saderēsim uz pusduci klareta! - teica Vilkinss Flešers, eskvairs, atsākdams sarunu, ko mistera Pella ienākšana uz brīdi bija pārtraukusi.
Šie vārdi bija domāti kādam ļoti švītīgam jaunam džentlmenim, kas nēsāja cepuri uz labās puses vaigbārdas un ar lineālu sita uz pults mušas. Vilkinss Flešers, eskvairs, balansēja uz divām kantora sēdekļa kājām, mērķēdams ar spalvu nazīti oblatu kastītei, un reizi pēc reizes itin veikli trāpīja uz vāka uzlipinātas mazas, sarkanas oblates pašā centrā. Abiem džentlmeņiem bija vestes ar ļoti lieliem izgriezumiem un apkakles ar ļoti lieliem atlokiem, ļoti mazi zābaki un ļoti lieli gredzeni, ļoti mazi pulksteņi un ļoti resnas pulksteņķēdes, cieši pieguļošas vārdā nesaucamās apģērba daļas un iesmaržoti kabatas lakati.