- Es nekad nederu uz pusduci, - otrais džentlmenis atbildēja. - Lai iet uz duci.
- Kārtībā, Simmerij! - Vilkinss Flešers, eskvairs, atsaucās.
- Ievērojiet, pirmā labuma, - otrais piezīmēja.
- Saprotams, - Vilkinss Flešers, eskvairs, apliecināja, un tad Vilkinss Flešers, eskvairs, ar zelta zīmulīti to pierakstīja mazā grāmatiņā, bet otrais džentlmenis ar citu zelta zīmulīti pierakstīja to citā mazā grāmatiņā.
- Šorīt redzēju paziņojumu par Boferu, - misters Simmerijs ieminējās. - Nabaga velns, viņu padzen no mājas!
- Saderēsim uz desmit ginejām pret piecām, ka viņš sev pārgriezīs rīkli, - Vilkinss Flešers, eskvairs, ierosināja.
- Lai iet, - misters Simmerijs atbildēja.
- Pagaidiet! Ar vienu ierunu, - domīgi sacīja Vilkinss Flešers, eskvairs. - Varbūt viņš pakaras.
- Labi, - misters Simmerijs atbildēja, atkal izvilkdams zelta zīmulīti. - Man nav iebildumu, ka jautājumu nostāda šādi. Teiksim - padara sev galu.
- Izdara pašnāvību, - Vilkinss Flešers, eskvairs, pārlaboja.
- Tieši tā, - misters Sirnmerijs pievienojās pierakstīdams.
- Flešers - desmit ginejas pret piecām - Bofers izdarīs pašnāvību. Cik ilgā laikā?
- Divās nedēļās, - Vilkinss Flešers, eskvairs, ierosināja.
- Sasodīts, nē! - misters Sinumerijs attrauca un uz brīdi apklusa, lai ar lineālu sašķaidītu kādu mušu. - Teiksim - nedēļas laikā.
- Sadalīsim starpību, - Vilkinss Flešers, eskvairs, sacīja. - Lai būtu desmit dienās.
- Labi, desmit dienu laikā, - misters Sirnmerijs atbildēja.
Grāmatiņās ierakstīja, ka Boferam desmit dienu laikā jāizdara pašnāvība, ja ne, tad Vilkinss Flešers, eskvairs, maksās Frenkam Simmerijam, eskvairam, desmit ginejas, bet, ja Bofers šajā laikā izdarīs pašnāvību, Frenks Simmerijs, eskvairs, maksās Vilkinsam Flešeram, eskvairam, piecas ginejas.
- Man ļoti žēl, ka viņš bankrotējis, - Vilkinss Flešers, eskvairs, teica. - Pie viņa bija lieliskas pusdienas.
- Arī portvīns viņam bija ļoti labs, - misters Simmerijs piekrita. - Es rīt gribu aizsūtīt uz ūtrupi savu pārvaldnieku, lai pievāc dažas pudeles sešdesmit ceturtā.
- Ne velna jums neiznāks! - Vilkinss Flešers, eskvairs, iebilda. - Arī mans cilvēks ies. Piecas ginejas, ka mans cilvēks pārsolīs jūsējo.
- Lai iet!
Arī to ar zelta zīmulīšiem atzīmēja grāmatiņās, un misters Simmerijs, kas pa šo laiku bija apsitis visas mušas un tagad arī noslēdzis visas derības, aizgāja uz biržu palūkoties, kas tur notiek.
Tagad Vilkinss Flešers, eskvairs, visžēlīgi uzklausīja misteru Solomonu Pellu un, izpildījis dažas iespiestas veidlapas, lūdza apmeklētājus sekot viņam uz banku, ko tie arī darīja. Misters Vellers un viņa trīs draugi uz visu, ko redzēja, noskatījās bezgalīgā izbrīnā, bet Sems visu uzņēma ar nesatricināmu aukstasinību.
Šķērsojuši pagalmu, kur valdīja liels troksnis un kņada, un pagājuši garām pāris šveicariem, kas, šķiet, bija ģērbušies tikpat kā sacensībās ar kādā stūrī novietoto košsarkano ugunsdzēsības sūkni, viņi iegāja kantorī, kur bija nokārtojama viņu lieta, un tur Pells un misters Flešers tos uz brīdi atstāja, paši uziedami augšā testamentu kantorī.
- Kas šī te ir par vietu? - džentlmenis ar plankumaino seju iečukstēja vecākajam misteram Velleram.
- Juriskonzoļu kantors, - testamenta izpildītājs čukstus atbildēja.
- Kas ir tie džentlmeņi, kas sēž aiz letēm? - aizsmakušais kučieris vaicāja.
- Samazinātie konzoļi, man rādās, - misters Vellers atbildēja. - Vai tie ir samazinātie konzoļi, Semivel?
- Vai ta tu no tiesas domā, ka samazinātie konzoļi ir dzīvi cilvēki? - mazliet nicīgi atjautāja Sems.
- Kā es to var zināt? - misters Vellers atcirta. - Es doma, ka šitie pēc tādiem taisni izskatās. Kas t' tie ir?
- Klerki, - Sems atbildēja.
- Kāpēc t' tie visi loka iekšā sviestmaizes ar šķiņķi? - viņa tēvs taujāja.
- Man domāt, ka tas piederīgs pie viņu dienesta, - Sems paskaidroja. - Tas piederīgs pie zistēmas. Šite viņi to dara vienādiņ, visu cauru dienu.
Misteram Velleram un viņa draugiem tikai īsu brīdi bija ļauts pārdomāt, kāds šim īpatnējam noteikumam varētu būt sakars ar valsts naudas sistēmu, kad viņiem atkal piebiedrojās Pells un Vilkinss Flešers, eskvairs, un pieveda tos pie letes tajā vietā, virs kuras karājās apaļa, melna plāksne ar lielu burtu «W».
- Kas tas tāds, ser? - misters Vellers apjautājās, pievērsdams Pella uzmanību minētajai ripai.
- Nelaiķes uzvārda pirmais burts, - Pells atbildēja.
- Paklau, - misters Vellers teica, pievērsdamies šķīrējtiesnešiem, - te kauč kas nav kārtībā. Tā tā lieta neies - mūsu burts ir «V».
Šķīrējtiesneši tūlīt un noteikti izteica savas domas, ka zem burta «W» šo lietu nevarot likumīgi nokārtot, un droši vien tā būtu aizkavējusies vismaz vēl par vienu dienu, ja Sems nebūtu sācis strauji un, no pirmā skatiena spriežot, negodbijīgi rīkoties.
Viņš saķēra tēvu pie svārku stērbelēm, aizvilka to pie letes un noturēja to tur piespiestu tik ilgi, kamēr tas uzvilka savu parakstu dažiem dokumentiem. Tā kā misters Vellers rakstīja ar iespiedburtiem, šis darbs prasīja tik daudz pūļu un laika, ka dežurējošais klerks pa to laiku paspēja nomizot un apēst trīs ripstonpepiņus.
Tā kā vecākais misters Vellers tūliņ gribēja savu daļu pārdot, viņi no bankas devās uz biržas vārtiem, un Vilkinss Flešers, eskvairs, pēc īsas prombūtnes atgriezās ar čeku no Smita, Peina un Smita par pieci simti trīsdesmit mārciņām. Pēc šīsdienas kursa tāda summa misteram Velleram pienācās par otrās misis Velleres noguldījumiem.
Sema divsimt mārciņas bija pārvestas uz viņa vārdu, un Vilkins Flešers, eskvairs, saņēmis komisijas naudu, nevērīgi iemeta to svārku kabatā un aizgāja atpakaļ uz savu kantori.
Sākumā misters Vellers ietiepīgi gribēja visu naudu pret čeku saņemt tikai sovrinos, bet, kad šķīrējtiesneši aizrādīja, ka tādā gadījumā viņam lieki jātērējas un jāpērk maišelis, ar ko aiznest naudu mājās, viņš piekrita, ka šo summu izmaksā piecu mārciņu banknotēs.
- Manam dēlam, - misters Vellers teica, kad viņi iznāca no bankas, - manam dēlam un man šodien stāv priekšā ļoti svarīgas darīšanas, un es būtu gribējs šito lietu ātrāk novest līdz galam, tāpēc ies tik tūliņ taisni uz kādu vietu, kur var savilkt galus kopā.
Klusu istabu viņi drīz atrada, un rēķins tika uzrādīts un apspriests. Sems apšaubīja mistera Pella rēķinu, un šķīrējtiesneši neapstiprināja dažus izdevumus, bet tomēr, lai gan Pells daudzkārt svinīgi zvērēja, ka ar viņu apejoties pārāk bargi, tik izdevīga lieta viņam vēl nekad nebija gadījusies, jo tā viņu uz veselu pusgadu nodrošināja ar uzturu, dzīvokli un apmazgāšanu.
Šķīrējtiesneši, iedzēruši pa glāzītei, sniedza roku un aizgāja, jo vakarā viņiem bija jāizbrauc no pilsētas. Misters Solomons Pells, redzēdams, ka ne ēšanas, ne dzeršanas vairs nebūs, ļoti draudzīgi atvadījās, un Sems ar savu tēvu palika vieni.
- Tā, re, - misters Vellers teica, iebāzdams kabatas grāmatu sānu kabatā, - kopā ar rēķiniem par īres tiesībām šite sanāk tūkstoš simts un astoņdesmit mārciņas. Un tagad, Semivel, manu zēn, griez zirgus uz «Džordžu un Vanagu».