1 - Ebernetija biskvīts. - Tā Dikenss jokojot nosauc maizi. Džons Ēbernetijs, XVIII gs. beigās un XIX gs. sākumā ārsts Londonā, nodarbojās ar ēdienu gatavošanas un racionālas ēdināšanas jautājumiem.
LVI NODAĻA
Misters Pikviks sēdēja vienatnē, pārdomādams par daudzām lietām un starp citu arī par to, kā viņš vislabāk varētu parūpēties par jauno pāri, kura pašreizējais nenoteiktais stāvoklis modināja viņā pastāvīgu žēlumu un bažas, kad istabā viegliem soļiem ienāca Mērija un, piegājusi pie galda, ātri sacīja:
- Piedodiet, ser, Semjuels ir lejā un jautā, vai viņa tēvs varot jūs satikt.
- Protams, - misters Pikviks atbildēja.
- Pateicos, ser, - Mērija atteica, atkal steigdamās uz durvīm.
- Vai Sems jau ilgi šeit? - misters Pikviks vaicāja.
- Ak nē, ser, - Mērija dzīvi atbildēja. - Viņš nupat tikai kā pārnāca. Viņš saka, ser, ka turpmāk vairs atvaļinājumu no jums nelūgšot.
Varbūt Mērija apzinājās, ka šo pēdējo paziņojumu pasacījusi dedzīgāk, nekā tiešām nepieciešams, vai arī ievēroja, ka misters Pikviks, meitenei beidzot runāt, uzlūko to ar labsirdīgu smaidu. Lai nu būtu kā būdams, viņa nolieca galvu un sāka pētīt sava glītā priekšautiņa stūri ar tādu uzmanību, kurai, likās, nebija nekāda iemesla.
- Sakiet, lai viņi tūliņ nāk šurp, - misters Pikviks teica.
Mērija, acīm redzami atvieglota, aizsteidzās izpildīt uzdevumu. Misters Pikviks, ar kreiso roku zodu berzēdams, pāris reižu pārstaigāja istabu un, likās, bija nogrimis domās.
- Nu jā, - misters Pikviks pēdīgi izrunāja laipnā, bet mazliet skumjā balsī, - tas ir labākais veids, kā es viņam varu atmaksāt par viņa pieķērību un uzticību. Dieva vārdā, lai tad tā arī notiek. Tāds nu ir vientuļa veca vīra liktenis, ka cilvēki, kas ap viņu, atrod citus, kas tiem mīļi, un atstāj viņu. Man nav tiesību sagaidīt, ka ar mani būs citādi. Nē, nē, - misters Pikviks jautrākā balsī piebilda, - tas būtu patmīlīgi un nepateicīgi. Man jābūt laimīgam, ka spēju par viņu tik labi parūpēties. Un es esmu laimīgs, - jā, patiešām.
Šīs pārdomas bija tā aizņēmušas mistera Pikvika prātu, ka pie durvīm bija jāklaudzina trīs vai četras reizes, līdz viņš to izdzirda. Ātri apsēdies un rādīdams savu parasto labvēlīgo seju, viņš lūdza ienākt, un istabā ienāca Sems Vellers, kam sekoja viņa tēvs.
- Priecājos jūs atkal redzēt mājās, Sem, - misters Pikviks teica. - Kā jums klājas, mister Veller?
- Pavisam braši, ser. Paldiesiņ, - atraitnis atbildēja. - Cerams, ka jūs, ser, ir vesels.
- Jā, pateicos, - misters Pikviks apliecināja.
- Es ar jums, ser, gribē druscīt parunāt, - misters Vellers teica. - ja jūs man, ser, varējs atlicīt minūtes piecas.
- Protams, - misters Pikviks atbildēja. - Sem, pasniedziet tēvam krēslu!
- Paldiesiņ, Semivel, man jau te ir viens krēsls, - misters Vellers teica un runādams pievilka krēslu. - Varen jauks laiciņš šodien, ser, - vecais džentlmenis piebilda, nolikdams cepuri uz grīdas un pats apsēzdamies.
- Patiešām lielisks, - misters Pikviks apstiprināja. - Tieši piemērots sezonai.
- Tik sezonīgs laiciņš vēl i redzēts nav, ser, - misters Vellers atbildēja.
Tad vecajam džentlmenim uznāca spēcīga klepus lēkme, un, kad tā bija beigusies, viņš māja ar galvu, mirkšķināja ar acīm un raidīja dažādus lūdzošus un draudošus žestus savam dēlam, bet Sems Vellers ietiepīgi centās tos neredzēt.
Misters Pikviks, sajuzdams, ka vecais džentlmenis ir mazliet apmulsis, izlikās, ka aizņemts ar līdzās noliktās grāmatas lapu atgriešanu, un pacietīgi gaidīja, līdz misters Vellers sāks runāt par sava apmeklējuma nolūku.
- Nekad es nav redzējs tik nejauku puiku kā tevi, Semivel, - misters Vellers sacīja, dusmīgi noskatīdamies uz dēlu, - savu mūžu nav redzējs.
- Ko tad viņš dara, mister Veller? - misters Pikviks jautāja.
- Viņš negrib iesākt, ser, - misters Vellers paskaidroja. - Viņš zin, ka es nemāk izteikties, kad jākārto tādas īpašīgas darīšanas, un tomēr viņš stāv un skatās, kā es te aizņem jūsu dārgo laiku un pats palieku par apsmieklu, bet nepalīdz man ne ar pušplēstu vārdiņu. Dēls tā nedara, Semivel, - misters Vellers aizrādīja, pieri slaucīdams, - nepavisam ar ne.
- Tu jau teici, ka pats runās, - Sems taisnojās. - Kā es varē zināt, ka tu jau pašā sākumā izgāzīsies?
- Tev tak vajadzē redzēt, ka es netieku no vietas, - tēvs atbildēja. - Es ir ceļa nepareizā pusē un ieskrējs žogā un visādās nepatikšanās, un tomēr tu man nedod roku piepalīdzēt. Man kauns par tevi, Semivel.
- Lieta tāda, ser, - Sems uzsāka, viegli paklanījies, - ka tēvs ir saņems naudu.
- Labi, labi, Semivel, dikti labi, - misters Vellers teica, apmierināti mādams ar galvu. - Es nemaz negribē tevi bārt, Semmij. Ļoti labi. Tā vajgas iesākt: tūliņās pie lietas. Nudie varen labi, Semivel.
Izrādīdams savu apmierinātību, misters Vellers neskaitāmas reizes locīja galvu un uzmanīgi gaidīja Sema runas turpinājumu.
- Jūs varat apsēsties, Sem, - misters Pikviks uzaicināja, noprazdams, ka saruna ievilksies ilgāk, nekā viņš bija gaidījis.
Sems atkal paklanījās un apsēdās. Tēvs uz viņu paskatījās, un viņš turpināja:
- Tēvs ir saņēms pieci simti trīsdesmit mārciņas.
- Pazeminātos konzoļos, - misters Vellers seniors pusbalsī piemetināja.
- Nav svarīgi, pazeminātos konzoļos vai kā citādīgi, - Sems teica. - Summa ir pieci simti un trīsdesmit mārciņas, vai ne?
- Pareizi, Semivel, - misters Vellers apliecināja.
- Šitai summai viņš pielika klāt to, ko saņems par māju un viesnīcu...
- ... īres tiesībām, firmas vārdu, mantām un iekārtu, - misters Vellers iejaucās.
- ... tā ka kopā, - Sems turpināja, - tas viss iztaisa tūkstoš simts un astoņdesmit mārciņas.
- Patiešām? - misters Pikviks izsaucās. - Man prieks to dzirdēt. Apsveicu jūs, mister Veller, ka jums tik labi veicies.
- Pagaidiet brīsniņu, ser, - misters Vellers sacīja, lūdzoši paceldams roku. - Sper tālāk, Semivel!
- Šito te naudiņu, - Sems teica, mazliet vilcinādamies, - viņš gauži būtu gribējs kauč kur nolikt, kur viņš zinātu, ka tā ir drošās rokās, un man ar tas varen patiktos, jo, ja viņš to paturēs, viņš to kādam aizlienēs vai sāks pirkt zirgus, vai ar kur nekur izmess savu kabatas grāmatu, vai izdarīs vēl kādu citu muļķību.
- Labi, Semivel, - misters Vellers piebilda tik apmierināts, it kā Sems būtu izteicis augstāko uzslavu viņa gudrībai un tālredzībai. - Varen labi.
- Šito te iemeslu pēc, - Sems turpināja, nervozi burzīdams cepures apmali, - šito te iemeslu pēc viņš šodien to izņēma un atnāca kopā ar mani šurpu, un grib teikt, tas ir, grib piedāvāt vai, citāžiņ sakot...
- ... grib pateikt to, - vecākais misters Vellers nepacietīgi pārtrauca, - ka tā man neder. Es pastāvīgi braukā ar karīti, un man nav kur to nolikt, ja es negrib maksāt pavadoņam par glabāšanu vai iebāzt to kādā karītes sienu somā, kas būtu par kārdināšanu iekšpuses pasažieriem. Ja jūs, ser, man to varējs uzglabāt, es jums būtu gauži pateicīgs. Varbūtiņās, - misters Vellers turpināja, pienākdams misteram Pikvikam klāt un čukstēdams viņam ausī, - varbūtiņās tā jums druscīt palīdzēs samaksāt izdevumus par to notiesāšanu. Es saka tik šito: turiet to naudiņu pie sevs, kamēr es to atprasīs!